Cilvēks, Blēza Paskāla vārdiem runājot, ir iesprostots starp diviem bezdibeņiem – neesamību un bezgalību. Un šie bezdibeņi ir patiešām biedējoši dziļi un neizzināmi. Arī dzīves laikā, jebkurš saprātīgs cilvēks, ir sev uzdevis jautājumu par to, kas atrodas aiz dzimšanas un nāves priekškariem.
Šādi jautājumi viņu neizbēgami padara par meklētāju. Meklētājam ir svarīgi atrast kādu pieturvietu šajā ceļā. Daži cilvēki mierinājumu meklē materiālisma filozofijā, citi reliģijā. Bet vēl citi, kuri ir pietiekami brīvi un neatkarīgi, meklē vietu kur sastapt līdzīgi domājošos, apmainīties ar viedokļiem un, protams, uzklausītu un arī ņemtu vērā pieredzējušāku meklētāju pieredzi.
Šie pēdējie meklētāji tiek dēvēti par „ezotēriķiem”. Ezotēriķim nav būtiski pievērsties kādai mācībai vai organizācijai. Bet ja viņš tomēr izlemj to darīt, lai nebūtu šajā ceļā viens, tad viņam ir svarīgi, lai tiktu respektēta viņa apziņas brīvība. Vai šāds brīvs cilvēks var atrast savu ceļu arī brīvmūrniecībā? Kāpēc gan nē? Brīvmūrniecība ir viens no meklētāja iespējamiem ceļiem.
Uzreiz gan jābrīdina, šis ir elitārs, ļoti savdabīgs un tipiski rietumiem raksturīgs ceļš. Ceļš kurā ir ne tikai daudz virzienu, bet arī daudz ceļa sākumu. Ceļš kurš ik uz soļa liek uzdot daudzus jautājumus, bet reti sniedz acīmredzamas atbildes. Un katra atbilde tikai mudina meklēt dziļāk. Brīvmūrniecība ir ceļš brīviem cilvēkiem, kuri būvē paši savu iekšējo Templi! Lai neapjuktu, šis raksts apskata ezotērisko brīvmūrniecību un tās vietu vispasaules brīvmūrniecības „ģimenē”.
Brīvmūrniecība ir pavisam īpatnējs fenomens. Daudzi zina to, ka tā eksistē, bet tikai retais būtu spējīgs to aprakstīt un pateikt kas tas patiešām ir. Daudzi piekritīs, ka tā ir sena, leģendām un nostāstiem apvīta organizācija. Tomēr, patiesībā, nav vienprātības nedz par tās senumu, nedz par tās organizāciju. Patiesība par tās izcelsmi ir apraktas laika smiltīs. Arī neskaitāmo konspirāciju teoriju patiesums, kuras apvij šo noslēpumaino organizāciju, nav pārbaudāms nevienam, kurš nav brīvmūrniecības biedrs. Un šī nevienprātība nav raksturīga tikai „ārpusē esošajiem” vai akadēmiķiem, kuri pēta šo fenomenu. Tieši tāda pati nevienprātība, ja pat vēl ne lielāka, pastāv arī pašas brīvmūrniecības iekšienē.
Lieta tāda, ka brīvmūrniecība nemaz nav organizācija. Tai nav vienota centra. Vēl jo vairāk – tai nav pat vienota skatījuma uz ļoti būtiskām lietām. Nav neviena paša brīvmūrnieka, kurš varētu runāt visas brīvmūrniecības vārdā, pat ne paskaidrot kas ir brīvmūrniecība, kādi ir tās ideāli un konkrētie mērķi. Brīvmūrniecību drīzāk varētu raksturot kā kustību, nevis organizāciju. Tā nav arī reliģija, tai nav vienotas filozofijas vai ideoloģijas.
Vispasaules brīvmūrniecības struktūra
Vienmēr ir jāatceras, ka brīvmūrniecība, kā kustība, nav viendabīga, bet gan augstākajā mērā sadrumstalota. Visredzamākais dalījums ir starp diviem lieliem brīvmūrniecības spārniem. No vienas puses mēs redzam t.s. „regulāro” brīvmūrniecību, kura atrodas Apvienotās Anglijas lielložas (United Grand Lodge of England) paspārnē, kura garantē citu lielložu un ložu savstarpēju atzīšanu, kas savukārt nosaka to „regularitāti”. Tāpat, no otras puses, mēs redzam t.s. „neregulāro” brīvmūrniecību, kura neatzīst nekādu Anglijas lielložas autoritāti, bet gan ir saistīta ar pavisam citu struktūru – „Dižajiem Austrumiem”, no kuriem pati senākā un ietekmīgākā ir Francijas Dižie Austrumi (Grand Orient de France).
Atšķirības starp regulāro un neregulāro brīvmūrniecību ir patiešām būtiskas. Regulārajā brīvmūrniecībā ir principiāli aizliegts runāt par reliģiju un politiku; savukārt neregulārajā brīvmūrniecībā šādas diskusijas tiek iedrošinātas un tām ir arī tālejoši politiski mērķi. Ja regulārā brīvmūrniecība pieprasa ticību augstākam saprātam, Dievam, jebkādā formā, tad neregulārajā brīvmūrniecībā valda sekulāras vai pat ateistiskas noskaņas.
Tātad mēs redzam divus vēsturiski nesamierināmus un konfliktējošus brīvmūrniecības spārnus: Regulārā brīvmūrniecība, kura ir vispasaules kustība, bet tomēr ir saistīta ar Angliju; un tikpat plaša un visur izplatīta neregulārā (arī „liberālā”, „latīņu” „kontinentālā”, „adogmātiskā”), kura tāpat pastāv visā pasaulē, bet ir saistīta ar Franciju. Bez tam pastāv vēl arī t.s. „marginālā” brīvmūrniecība, kuru neatzīst nedz Anglija, nedz Francija.
Ir viegli apjaust ka šim konfliktam starp angļu un franču sistēmām ir sarežģīta un sena vēsture, kura ir pirmām kārtām politiska. Būtu nelietderīgi šeit iedziļināties šajā tematā, tomēr svarīgi ir vēl kas cits – bez iepriekš minētajiem diviem brīvmūrniecības politiskajiem spārniem ir iespējams vēl arī cits, līdzās pastāvošs dalījums. Proti – „zilās ložas” (arī „Sv. Jāņa ložas”), kuras darbojas tikai pirmajos trijos grādos (Māceklis, Zellis un Meistars), un kura pamatā nodarbojas tikai ar labdarību; un „sarkanās ložas” (arī „Sv. Andreja ložas”, jeb „augstāko grādu sistēma”). Šīs „augstāko grādu sistēmas” pavisam īpašs atzars ir t.s. „ezotēriskā brīvmūrniecība”, kura plauka Itālijā, Francijā, bet it īpaši Vācijā.
Moderna kustība, vai tomēr sena tradīcija?
Ja starp regulāro un neregulāro brīvmūrniecību pastāv politiski-ideoloģiskas domstarpības, tad starp zilo un sarkano brīvmūrniecību šīs atšķirības ir izteikti filozofiskas. Zilā brīvmūrniecība vēsturiski pārņēma apgaismības filozofijas tendences (materiālisms un liberālisms). Savukārt sarkanā brīvmūrniecība, un ezotēriskā brīvmūrniecība it īpaši, stingri aizstāvēja tradicionālistu pozīciju un savu mācību veidoja uz renesanses filozofijas bāzes. Sarkanā brīvmūrniecība uz apgaismības tendencēm raudzījās kā uz „modernismu”, kuram ir maz kā kopīga ar brīvmūrniecības patieso būtību. Nav nekāda nejaušība, ka tieši šis tradicionālais brīvmūrniecības spārns bija nesamierināms pretinieks uzskatam ka brīvmūrniecība ir apgaismības bērns, un ka tās uzdevums būtu panākt apgaismības ideju uzvaru pasaulē, arī ar politiskiem līdzekļiem.
Lai vislabāk ilustrētu šo cīņu, daudz lietderīgāk ir nevis ieslīgt apgaismības filozofijas un renesanses ideju analīzē, bet gan parādīt konkrētu piemēru šiem diviem brīvmūrniecības ideoloģiskajiem spārniem. Un šeit nākas pieskarties vienai no visizplatītākajām un noturīgākajām konspirāciju teorijām, kuru ir dzirdējis gandrīz jebkurš, kurš vispār ir dzirdējis par brīvmūrniecību kā tādu. Runa ir par mītiskajiem Iluminātiem, kuri it kā stāvot aiz brīvmūrniecības, un kuriem brīvmūrniecība ir tikai aizsegs viņu neģēlīgajiem plāniem pārņemt varu pasaulē un nodibināt „jauno pasaules kārtību”. Cilvēku fantāzijai patiešām nav robežu, un jebkuru šādu apgalvojumu ir viegli „norakstīt” kā konspirāciju teoriju piekritēju nomoda murgus. Tomēr runa ir par patiešām eksistējušu organizāciju, kura patiešām bija saistīta ar brīvmūrniecību, un kurai patiešām bija tālejoši mērķi, saistībā ar noteiktu apgaismības filozofijas ideju uzvaru pasaulē.
Aiz priekškara – Ilumināti un Rožkrustieši
Kas tad bija šie Ilumināti? Tā bija vācu filozofa un jurista Adama Vaishaupta dibināta organizācija, kurā viņš centās pulcēt ap sevi apgaismības filozofijas piekritējus. Organizācijas iekšienē tika izmantota brīvmūrniecības simbolika un rituāli, lai gan tai nebija nekādas oficiālas saistības ar brīvmūrniecību. Visi rituāli tika veidoti izmantojot tās biedru, brīvmūrnieku, zināšanas un pieredzi. Arī pats Vaishaupts ir bijis 3.grāda brīvmūrnieks Stingrās paklausības ritā (Strikte Observanz), bet ārpus visa iepriekšminētā, Bavārijas iluminātu ordenis, tā grādi, rituāli un struktūra bija pārsvarā tikai Vaishaupta fantāzijas auglis. Viņa sabiedrotais Ādolfs Knigge, kurš bija Stingrās paklausības rita, augstāko grādu brīvmūrnieks, ieguldīja milzīgus centienus, lai Iluminātu ordenī rekrutētu vadošos brīvmūrniekus no dažādām ložām, ar nodomu visu pārstāvēto ložu pakļaut Iluminātu ordeņa ietekmei. Šie centieni bija sekmīgi, un jau pavisam drīz Ilumināti ne vien infiltrējās, bet gan gandrīz pilnībā uzsūca sevī visu vācu brīvmūrniecības Stingrās paklausības ritu, līdz beidzot, īsi pēc Vilhelmsbādes brīvmūrnieku kongresa, šis leģitīmais brīvmūrniecības ordenis praktiski izjuka. Iluminātu ordeņa nozīmība slēpās tā vērienīgajā, masveida, bet pārdomātajā rekrutēšanā no baznīcas amatpersonu, akadēmiķu, ārstu un juristu aprindām, kā arī bagātu un ietekmīgu labdaru piesaistē. Veiksmīgi izmantojot vairākās valstīs pastāvošo antiklerikālo un pret baznīcu vērsto noskaņojumu, Iluminātu ietekme pavisam drīz izgāja ārpus Vācijas robežām un sasniedza Austriju, Poliju, Itāliju, Šveici, kā arī mūsdienu Slovākiju. Nostāsti par šīs organizācijas turpinājumu un globālo ietekmi nerimst arī mūsdienās. Tas ir stāsts par to kā faktiski saujiņa cilvēku ir spējuši veiksmīgi izmantot brīvmūrniecības aizsegu, lai panāktu mērķus, kuriem ar pašu brīvmūrniecību ir bijusi pavisam maza saistība.
Vienīgie, kas Vācijā bija spējīgi pretoties šim „jaunās brīvmūrniecības” vēsmām bija slavenais Zelta un Rozes krusta ordenis (Gold- und Rosenkreuzer). Neskatoties uz to, ka šis brīvmūrnieku ordenis apvienoja ļoti bagātus, ietekmīgus, izglītotus un dižciltīgus cilvēkus, šis ordenis nekrita politisku intrigu kārdinājumā un palika uzticīgs tradicionālajiem brīvmūrniecības mērķiem. Protams, ir ļoti grūti runāt par tradicionālām vērtībām tik sarežģītā un visaugstākajā mērā pretrunīgā organizācijā kā brīvmūrniecība. Tomēr rožkrustieši (rozenkreiceri), iespējams, bija visu laiku visredzamākais brīvmūrniecības spārns, kurš brīvmūrniecības mērķus nesaistīja ar politiskām spēlītēm, cīņu pret baznīcas ietekmi, monarha varas ierobežošanu vai iznīcināšanu, valsts varas dalīšanu, materiālisma, sekulārā humānisma un sausa zinātniskā racionālisma uzvaru pasaulē (kas tik ļoti bija raksturīgs „modernajiem” brīvmūrniecības strāvojumiem). Tomēr arī rožkrustieši bija saistīti ar politiku, jo tajā darbojās ietekmīgas personas. Arī rožkrustieši bija pielikuši savas rokas pie reformācijas un protestantisma kustības aizmetņiem. Arī rožkrustieši aizstāvēja cilvēka brīvību. Un tāpat rožkrustieši nodarbojās ar zinātni. Rodas pašsaprotams jautājums – kur tad slēpjas atšķirība?
Rožkrustiešu „masoniskā zinātne”
Rožkrustiešu pirmajai un galvenajai zinātnei, kuru tie piekopa un praktizēja bija pavisam maz kā kopīga ar „moderno” zinātnisko metodi, kura radikāli nodala eksperimentu no tā novērotāja, subjektu no objekta un galu galā- cilvēku no viņa apkārtējās vides, faktiski padarot tos par ienaidniekiem. Rožkrustiešu zinātne bija „tradicionāla”, turklāt tā bija ārkārtīgi sena. Runa ir par „Karalisko mākslu”, jeb alķīmiju.
Mūsdienās, kad ir uzvarējis „modernais” un „zinātniskais” racionālisms ir grūti runāt par alķīmiju kā leģitīmu zinātni. Pirmā, un visbiežāk vienīgā, asociācija kura nāk prātā, izdzirdot šo vārdu, ir komiski nostāsti par it kā neveiksmīgiem un neloģiskiem mēģinājumiem no svina iegūt zeltu, ar mērķi kļūt neizsakāmi bagātam. Alķīmija ir tikpat pārprasta, neizprasta un nesaprasta zinātne kā maģija vai okultisms. Ņemot vērā mūsdienu realitāti, daudz saprotamāk būtu runāt par alķīmiju nevis kā par zinātni, bet gan kā par mākslu. Alķīmija var tikt skaidrota kā māksla, kuras augstākais uzdevums ir cilvēka gara un arī miesas attīstība (transmutācija), ar mērķi atļaut cilvēkam izkļūt no pasīvās dabas novērotāja pozīcijas, izlauzties no subjekta/objekta dualitātes, pārtraukt nožēlojamo stāvokli kur cilvēks ir tikai neietekmējamu (objektīvu) apstākļu pakļauts novērotājs, kura mijiedarbība ar dabu izpaužas tikai kā savtīgi un egoistiski mēģinājumi pakļaut sev ietekmējamos (subjektīvos) apstākļus, un nepārdomāti izsaimniekot visus neatjaunojamos dabas resursus. Tieši pie šāda stāvokļa mūsdienu civilizāciju ir novedusi modernā zinātne. Tradicionālās zinātnes, alķīmijas, uzdevums, turpretim, ir cilvēka saplūsme ar dabu, vienlaikus esot tās „radības kronim”. Tā ir mīlestības un atbildības pilna attieksme pret vidi, kura, patiesībā, ir daļa no tevis, un kuras daļa esi arī tu pats. Lai arī šī būtu ļoti vispārīga alķīmijas definīcija (jo alķīmija kā aizlaiku gudrība slēpj sevī neaptveramus dziļumus), tomēr tā pietiekami labi ilustrē atšķirību, un pat cīņu, starp tradicionālajām un modernajām vērtībām, starp renesanses un apgaismības idejām, starp moderno zinātni un patiesu gudrību, un galu galā – arī starp ezotērismu un ekzotērismu, un protams – diemžēl arī diviem nesamierināmiem brīvmūrniecības strāvojumiem.
Kas ir brīvmūrnieks?
Cilvēkam kurš jebkādu iemeslu dēļ izjūt sevī vēlmi kļūt par brīvmūrnieku ir visupirms jātiek skaidrībā ar sevi. Viņam ir jābūt visaugstākā mērā godīgam, visupirms pašam pret sevi. Un šajā sevis izvaicāšanā viņam ir jābūt patiešām skrupulozam. Ko tieši viņš meklē brīvmūrniecībā? Kādi mērķi viņu vada? Kā brīvmūrniecība var palīdzēt viņam? Nu un protams – ko viņš var dot brīvmūrniecībai? Nav nekāds noslēpums, ka neviens neiegūst tiesības iestāties brīvmūrniekos tikai tādēļ, ka viņš sevī izjūt šo vēlmi, vai izpildot noteiktas iestāšanās prasības. Neskatoties uz to, vai viņš pats meklē kontaktu, vai arī kāds no brīvmūrniecības viņu uzrunā, kļūšana par brīvmūrnieku ir tikai pēc uzaicinājuma. Daudzi domā ka brīvmūrniecība meklē bagātus un ietekmīgus cilvēkus. Tikpat daudzi, kuri nav tik ietekmīgi un bagāti, cer ka pateicoties brīvmūrniecībai, viņi par tādiem kļūs, resp. – viņi tiks iecelti kādā ietekmīgā postenī, un viss kas būs jādara viņiem būs jāatbalsta ordeņa mērķi un ideāli. Diemžēl brīvmūrniecības vēsturē mēs saskatām arī šādus piemērus. Tāpat mēs saskatām arī liekulīgus, sīkmanīgus un varaskārus cilvēkus, kuri ir atvērti jebkam, lai tikai tas nāktu par labu viņu karjerai. Neskatoties uz to, ka brīvmūrniecības slepenības zīmogs un slēgtā tipa raksturs ir lieliska vide kurā patiešām plaukt tamlīdzīgām konspirācijām un galma spēlēm, tradicionālajai brīvmūrniecībai ar to nav nekāda sakara. Mēs jau apskatījām piemēru par mītiskajiem Iluminātiem un veidu kā tie izmantoja brīvmūrniecības formu, lai piepildītu to ar savu saturu. Līdzīgs piemērs ir atrodams arī mūsdienās, kur Itālijas brīvmūrnieku loža „Propaganda Due” pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kalpoja par aizsegu smagiem noziegumiem, tai skaitā slepkavībām, finansu mahinācijām, kukuļdošanai. Faktiski tā jau bija kļuvusi par Itālijas „pagrīdes valdību” un plānoja oficiālu valsts varas gāšanu. Turklāt nav izslēgts, ka lai gan oficiāli likvidēta, šīs ložas ietekme turpinās līdz mūsdienām. Ne katrs zina, ka daudzkārtējais un vēl pavisam nesenais Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni esot bijis agrīns šīs ložas biedrs…
Ja cilvēks ir nonācis pie secinājuma, ka viņš meklē tamlīdzīgas „pelēko kardinālu” spēlītes, un viņa dzīves pamatmērķi un meklējumi ir nauda, vara vai ietekme, tad visticamāk viņam ir vai nu jāstartē politikā, vai arī jāuzsāk kāds veiksmīgs bizness. Un neviens nevar aizliegt arī jau esošiem politiķiem vai miljonāriem apvienoties kādā slēgta tipa vai slepenā organizācijā. Vēl jo vairāk – viņš var meklēt arī šādu pseido-masonisku organizāciju, ja tas atbilst viņa vēlmēm. Izvēle ir brīva. Bet ja cilvēks patiešām vēlas būt brīvmūrnieks, tad visupirms viņam ir jābūt brīvam un labu tikumu cilvēkam. Un brīvība no naudas un varaskāres, kā arī līdzcietības pilna attieksme pret saviem līdzcilvēkiem ir patiešām būtiska pazīme, ka cilvēks patiešām ir brīvs un apveltīts ar labiem tikumiem. Patiesā brīvmūrniecība ir garīga sistēma, kura balstīta uz ļoti senām un tradicionālām vērtībām. Šīs vērtības nav kādas noteiktas reliģijas, filozofijas vai ideoloģijas sekas. Tās ir vispārcilvēciskas vērtības un aizlaiku gudrība.
Ezotēriskā brīvmūrniecība
Viens no pašiem redzamākajiem tradicionālistu (perenniālistu) skolas pārstāvjiem, brīvmūrnieks, Renē Genons (René Guénon) ir teicis: „Modernās pasaules panīkums slēpjas tās nerimstošajā metafiziskās realitātes noliegumā”. Gribot negribot, ja mēs gribam runāt par tradicionālām, jeb aizlaikos pastāvējušām vērtībām, mēs nevaram ignorēt reliģisku simbolismu, metafiziskas abstrakcijas un protams – ezotērismu. Tieši tāpēc tradicionālā brīvmūrniecība ir ezotēriska, jo tā ir garīga sistēma, bet nav saistīta ar kādu reliģiju. Brīvmūrniecībā pastāv ļoti daudzi un dažādi riti. Bet no visiem tradicionālajiem ritiem, kuri darbojas līdz mūsu dienām, iespējams, vis-metafiziskākais un pats ezotēriskākais ir Senais un Sākotnējais Memfisas – Micraima Rits (Rite Ancien et Primitif de Memphis et Misraïm), kurš kopš 2012. gada darbojas arī Latvijā.
Patiesībā šis rits nav nedz sens, salīdzinot ar citiem brīvmūrniecības ritiem, nedz arī sākotnējs, par cik nepretendē būt par etalonu visiem brīvmūrniecības rituāliem. Tā senums un sākotne ir norāde uz ezotērisku pēctecību, kura ir nesalīdzināmi senāka par rakstīto brīvmūrniecības vēsturi. Būdams tradicionāls un ezotērisks, šis rits ir leģendārā Zelta un Rozes Krusta Ordeņa garīgais bērns un mantinieks. Šis rits ir divu senāku ritu apvienojums – Memfisas un Micraima. Par Memfisu sauca Senās Ēģiptes galvaspilsētu, senie grieķi tā nereti dēvēja arī visu Ēģiptes zemi. Savukārt par Micraimu tika dēvēta Ēģipte ebreju un aramiešu valodās. Micraims ir arī biblisks personāžs – Noasa mazdēls, kurš esot bijis ciltstēvs visiem ēģiptiešiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka abi šie brīvmūrniecības riti savu pēctecību, simbolismu un mācību smēla no Senās Ēģiptes mantojuma. Runa ir par garīgu mantojumu, par Ēģipti kā mistiskās zinātnes – alķīmijas dzimteni.
Memfisas zemes mantojums
Ēģiptes vārds nonāca līdz Eiropas masu apziņai saistībā ar Napoleona karagājieniem. Lielākā daļa no viņa tuvākajiem pavadoņiem viņa Ēģiptes misijā bija brīvmūrnieki. Bez klasiskajiem „regulārajiem” un „neregulārajiem” ritiem, viņam līdzi devās arī daudzu ritu pārstāvji, kuri savās iniciāciju mistērijās atsaucās uz Ēģipti jau ilgi pirms tam. Brīvmūrniecība bija klātesoša arī arheoloģiskajā un eģiptoloģiskajos pētījumos, tāpat arī brīdī kad Žans Fransuā Šampolions atšifrēja t.s. Rozetas akmens tekstu un pirmo reizi vēsturē ieguva atslēgu uz Senās Ēģiptes hieroglifu noslēpumu. Līdztekus regulārajiem un neregulārajiem, klātesoši bija arī citi seni brīvmūrniecības riti: Filalēti, Āfrikas Brāļi, Hermētiskais Rits, Filadelfi, Primitīvais Rits u.c.. Šiem ordeņiem bija milzīga nozīme vēlākajā Memfisas un Micraima Ritu izveidē. 19.gadsimta sākumā Eiropā sākās īsts Ēģiptes drudzis, un tas pārņēma ne tikai tā laika okultistus, bet gan visu izglītoto ļaužu apziņu.
Tomēr jau labu laiku pirms visiem šiem skaļajiem notikumiem bija kāds cilvēks, kurš nenogurstoši apbraukāja visu Eiropu dibinot brīvmūrnieku ložas ar jaunu un unikālu raksturu – Ēģiptes augstāko grādu sistēmu. Divas ložas tika dibinātas arī Latvijā, Jelgavā, kurās tika uzņemta Kurzemes-Zemgales hercogistes dižciltīgā elite. Šis cilvēks bija patiešām leģendārais grāfs Aleksandro Kaliostro. Ir grūti iedomāties kādu vēl noslēpumaināku un pretrunīgāk vērtētu personību par šo brīvmūrnieku. Ir skaidrs ka viņš bija praktizējošs alķīmiķis (un tieši alķīmija bija viņa topošās Ēģiptes brīvmūrniecības pamatelements), dziednieks un pareģis. Visā Eiropā, kur vien viņš parādījās, viņš ap sevi pulcēja interesentu pūļus. Ir liecības par neskaitāmiem brīnumiem un šķietami pārdabiskām lietām kuras apstulbināja visus kas ar to saskārās. Tāpat viņš bija iesaistīts arī vairākos skaļos skandālos, saistībā ar karaļgalmu. Neskatoties uz to vai tie bija pārdabisku notikumu aculiecinieki, draugi vai arī skeptiķi, bet vienaldzīgu viņš neatstāja nevienu. Neskatoties uz to ka viņa dzīve un nāve ir pietiekami labi dokumentēta, praktiski nekas nav zināms par viņa dzimšanu un jaunību, atskaitot Sv. Inkvizīcijas tiesas materiālus, kas, iespējams, ir tikai tukši izdomājumi.
Lai vai kā, bet iespējams tieši viņš ir bijis tas, kurš ir izdevis patentu Micraima brīvmūrnieku ritam. Tāpat pastāv liecības, ka šis rits ir attīstījies no Hermētiskā Rita, arī Étoile Flamboyante (jeb arī L’Ordre des Philosophes Inconnus), kuru savukārt izstrādāja Neapoles ložas lielmeistars – Sansevero princis, Raimondo di Sangro. Šis cilvēks nebija nebūt ne mazāk noslēpumains par Kaliostro. Viņš bija neticami talantīgs izgudrotājs, kura talantu varētu salīdzināt pat ar Leonardo da Vinči, jo daudzi izgudrojumi manāmi apsteidza laikmetu kurā viņš dzīvoja. Bet pāri visam viņš bija alķīmiķis, un šai nodarbei viņš veltīja lielāko daļu sava brīvā laika. Vēl mūsdienu Itālijā klīst nostāsti par viņa alķīmiskajiem brīnumiem, bet tāpat viņš tiek vainots ļaunās burvestībās un pat vairākās slepkavībās, lai citstarp iegūtu materiālu saviem medicīniskajiem un anatomiskajiem pētījumiem. Viņš ir pazīstams ar Sansevero kapelas atjaunošanu, saistībā ar kuru, vēl joprojām nerimst mēģinājumi atšifrēt tajā iestrādāto neskaitāmo simbolu, tai skaitā acīmredzami brīvmūrniecības, jēgu. Pastāv uzskats, ka viņš šajā kapelā ir iestrādājis vēstījumu – atslēgu uz alķīmiskiem noslēpumiem. Pat tajā esošās statujas izskatās tik dzīvīgas un detalizētas, ka šķietami tikai apstiprina leģendas, ka tās patiešām ir veidotas no šķidras vielas, kura sacietējot veido no marmora neatšķiramu struktūru. Šīs vielas recepte esot viens no daudzajiem Sansevero prinča alķīmiskajiem noslēpumiem.
Ja brīvmūrniecības patiesā izcelsme nav zināma, jo trūkst dokumentāri apliecinātu ziņu, tad Ēģiptes brīvmūrniecības izcelsme ir vēl noslēpumaināka. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir strāvojums brīvmūrniecības ietvaros kurš pretendēja uz ko krietni vairāk par tīri ētisku cilvēka pašpilnveidošanos. Ēģiptes mistērijas un alķīmija bija temati, kuri pavadīja arī iepriekš pastāvējušo Rozes un Krusta Ordeni. Jau kopš pašiem Ēģiptes brīvmūrniecības redzamajiem pirmsākumiem runa ir par kādu pavisam praktisku un alķīmisku noslēpumu, ievadīšanai kurā tika iedibināta jauna un specifiska iniciācijas sistēma. Un šī iniciācijas sistēma ir patiešām iespaidīga. Ja no visām sarkanās brīvmūrniecības augstāko grādu sistēmām, piemēram Senajā un Atzītajā Skotu Ritā (Ancient and Accepted Scottish Rite) ir 33 grādi, tad Ēģiptes brīvmūrniecība pie tā neapstājas, un papildus Skotu Rita grādiem, mūsdienu Senajā un Sākotnējā Memfisas – Micraima Ritā augstāko grādu sistēma sasniedz 95 grādus! Neņemot vērā tīri administratīvus grādus, tad visa šī iniciācijas sistēma, hermētiskie un kabalistiskie grādi virza iniciātu uz pašu šīs iniciācijas sistēmas kroni – t.s. „Arcana Arcanorum” (lat. noslēpumu noslēpums). Ir grūti šā raksta ietvaros ko pateikt par šī noslēpuma saturu. Bet tas ir noslēpums kuru grāfs Kaliostro esot saņēmis no sava drauga – Maltas Ordeņa lielmeistara Manuela Pinto da Fronsekas un esot atvedis sev līdzi uz Neapoli, kur kopā ar augstākminētā Raimondo di Sangro brālēnu – Luidži d’Akvino nodibināja pirmo Ēģiptes brīvmūrnieku ložu, lai ievadītu šajā noslēpumā. Tieši šis alķīmiskais noslēpums, un nekas cits, ir tas kas vieno Memfisas – Micraima ritu ar Kaliostro un citiem noslēpumainiem alķīmiķiem.
Brīvmūrniecība un okultisms
Memfisas un Micraima Ritu vēsture ir ļoti sarežģīta. Papildus šim alķīmiskajam noslēpumam, rita formēšanā ir piedalījušies arī citi iepriekš minētie riti, kuriem ar alķīmiju ir bijusi mazāka saistība. Par principiālu atskaites punktu var kalpot brīdis kad Itālijas militārais un politiskais līderis, nacionālais varonis Džuzepe Garibaldi kļuva par abu šo ritu lielmeistaru un sekojoši tos apvienoja vienā – Senajā un Sākotnējā Memfisas – Micraima Ritā.
Par šī rita specifisko garīgo orientāciju, iespējams visprecīzāk, runā tā pazīstamākie biedri. Gan tradicionālistu skolas pamatlicējs, vadošais garīgā simbolisma un iniciāciju mistēriju pētnieks Renē Genons, gan 20. gadsimta redzamākie, patiešām „smagsvara” okultisti – Robērs Ambelēns, Žerārs Ankoss (pazīstams ar pseidonīmu Papuss), Džons Jarkers, Teodrs Roiss, Alisters Kroulijs, Rūdolfs Šteiners kā arī Helēna Blavatska. Šie ir tikai daži no biedriem, par kuriem bez pārspīlējumiem var teikt, ka bez viņiem mūsdienu rietumu ezotēriskā kultūra būtu pavisam citādāka. Tie ir cilvēki kuri rietumu ezotērisma pilnveidei ir veltījuši visas savas dzīves, un bez atlikuma. Ja vien līdztekus visiem citiem brīvmūrniecības spārniem un pseido-masoniskajām organizācijām, drīkstētu teikt, ka brīvmūrniecības ietvaros, arī okultismam ir sava neatņemama un likumsakarīga vieta, tad droši varētu teikt, ka šāda līmeņa „laulība” starp okultismu un brīvmūrniecību ir notikusi tikai vēsturiskajā Zelta un Rozes Krusta Ordenī un tā pēctečos, bet mūsdienās ezotēriskās un Ēģiptes brīvmūrniecības redzamākais karognesējs ir Memfisas – Micraima Rits, kurš paliek uzticīgs brīvmūrniecības tradicionālajām vērtībām.
Šis raksts nav iecerēts, lai reklamētu vai sludinātu kādu noteiktu garīgu mācību vai ordeni. Tā vienīgais uzdevums ir informēt. Jebkuram rietumniekam, tāpat arī Latvijas iedzīvotājam, kurš sevī ir sajutis neizskaidrojamu aicinājumu pievērsties ezotērikai, ir tiesības zināt, ka pievēršanās austrumu garīgumam un mācībām nav vienīgais virziens kur lūkoties. Mums, rietumniekiem, atliek tikai ielūkoties Eiropas zemes dziļumos, lai saskatītu, ka autentisks, bet tai pat laikā unikāls, rietumu ezotēriskais mantojums vienmēr ir bijis šeit un tepat, un pat Latvijā. Un šis nelielais apskats par vienu no neskaitāmajiem brīvmūrniecības ritiem ir tam piemērs. Brīvmūrniecības ezotēriskā elementa būtību precīzi pauž šī rita Lielās Konstitūcijas ievadvārdi: „Cilvēk, tev ir divas ausis, lai dzirdētu vienu un to pašu skaņu; divas acis, lai uztvertu vienu objektu; divas rokas, lai izpildītu vienu pienākumu. Līdzīgi arī Masoniskā Zinātne, zinātne par excellence, ir vienlaikus ezotēriska un ekzotēriska. Ezotērisms ir doma, ekzotērisms – spēks. Ekzotērismu var apgūt, to var nodot vai pasniegt. Ezotērismu nevar atcerēties, to nevar iemācīties un uzdāvināt. Tas nāk no Augšas!”
„Memfisas-Micraima Rits ir starptautisks, Ēģiptes ritu brīvmūrnieku ordenis, kurš piedāvā savu, uz garīgām vērtībām balstītu cilvēka, pasaules un dievišķā iepazīšanas ceļu.
Mūsdienu Ēģiptes brīvmūrniecība, kuras likumīgais pārstāvis ir Memfisas-Micraima Rits, izceļas ar savu uzticību vispasaules brīvmūrnieku senajām tradīcijām, sargājot tās nemainīgas un nododot tālāk nākošām paaudzēm.
Sanāksmju laikā, vietās, kuras tiek dēvētas par Ložām, ar senu un daudzpusīgu rituālu palīdzību, brīvmūrnieki pilnveido savu ētisko veidolu un apgūst uzkrāto garīgo, filozofisko un mistisko pieredzi.
Brīvmūrnieku ceremoniju iedvesmojošā simbolisma mērķis ir nomierināt postošās kaislības, vairot tikumus, disciplinēt prātu, atbrīvoties no maldiem un aizspriedumiem, padziļināt izpratni par patiesību, un, visbeidzot, veicināt cilvēka daudzpusīgu pašrealizāciju.
Memfisas – Micraima rita durvis ir atvērtas visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu dzimuma, rases, ticības, ideoloģijas, filozofiskiem uzskatiem, pilsonības, sociālās un ekonomiskās situācijas. Šī rita brīvmūrniecība nav saistīta ar kādu no reliģijām, sociālo vai politisko kustību, tāpēc tā ir brīva un neatkarīga. Atšķirībā no lielākās daļas brīvmūrnieku ordeņiem, Memfisas – Micraima rits neuzskata ka brīvmūrniecība būtu tikai vīriešu privilēģija, bet uzņem arī sievietes uz pilnīgas līdztiesības un līdzvērtības pamata.
Memfisas – Micraima Rita biedri atzīst Augstākā Saprāta esamību un dvēseles nemirstību, viņi ir brīvi savā rīcībā, un ar tādu izglītības līmeni, lai varētu saukties par labu tikumu cilvēkiem.”[1]
Pēc vairāk kā divu gadsimtu pārtraukuma, Ēģiptes ezotēriskā brīvmūrniecība ir atgriezusies Latvijā! Seno un Sākotnējo Memfisas – Micraima Ritu, kopš 2012. gada, pārstāv Godājamā Loža „Maat” Nr.127 Rīgas Austrumos, kura pašlaik darbojas Krievijas Nacionālās Suverēnās Svētnīcas paspārnē. Vairāk informācijas var meklēt ordeņa mājaslapā: memphis-misraim.lv, vai rakstīt uz: info@memphis-misraim.lv.
[1] Citēts no Ordeņa mājaslapas: memphis-misraim.lv