Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā(Apustuļu darbi 24:16).
Sirdsapziņa ir manī esoša spēja, kas pati pievienojas visaugstākajiem man zināmajiem morālajiem kritērijiem un tad nepārtraukti man atgādina šo kritēriju prasības. Tā ir dvēseles acs, kas skatās uz ārpusi vai nu pretī Dievam vai pretī tam, ko mēs atzīstam par visaugstāko dzīves standartu. Tas izskaidro, kāpēc sirdsapziņa dažādu tipu cilvēkiem ir atšķirīga.
Ja man ir ieradums pastāvīgi turēt Dieva standartu savā priekšā, sirdsapziņa mani vienmēr vadīs pretī Dieva pilnīgajiem likumiem un norādīs, ko darīt. Jautājums paliek tikai- vai es tai paklausīšu?
Man ir jāpieliek visas pūles, lai savu sirdsapziņu turētu tik jūtīgu, ka spētu dzīvot, savā dzīvē nevienam neuzbrūkot. Man ir jādzīvo tik pilnīgā harmonijā ar Dieva Dēlu, lai mans prāts ikvienā dzīves starpgadījumā tiktu atjaunots un lai es būtu spējīgs ātri pareizi saprast, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs(skat. Romiešiem 12:2).
Dievs vienmēr mūs instruē līdz pēdējam sīkumam. Vai mana auss ir pietiekoši jūtīga, lai spētu sadzirdēt pat vismaigāko Garu čukstu tā, lai es uzreiz zinātu, ko darīt? Viņš nerunā pērkona balsī- Viņa balss ir tik maiga, ka mums ir viegli to neuzklausīt.
Un vienīgā lieta, kas mūsu sirdsapziņu dara uzmanīgu uz Viņu, ir ieradums būt atvērtiem pret Dievu savā sirdī. Kad pamani, ka sāc strīdēties, nekavējoties pārtrauc to darīt.
Nejautā: Kāpēc gan es to nevarētu darīt?
Tu esi uz nepareiza ceļa. Nav iespējami strīdi un debates, kad ir ierunājusies tava sirdsapziņa. Vienalga, lai kas tas arī nebūtu, nosvied to pie malas un lūko, lai tavs iekšējais skats būtu vienmēr tīrs.