Mēs sapratām, ka cilvēks ir tikai dzīva šūna, kura vairāk vai mazāk apzinās savu vienotību ar Bezgalīgā Visuma Dzīvību, Sevi radošu un Visuvarenu, un, ka šī Dzīve balstās uz Harmoniju, jo jaunrade un reprodukcija nav iespējama bez līdzsvara. Jebkura harmonijas zaudēšana ir apstāšanās Evolūcijā un liecina par mūsu attālināšanos no Visuma Dzīvības Likumiem. Tāpēc viegli saprast, ka cilvēks ir dzīvības centrs, būdams neatņemama Visuma Dzīvības daļa; arī viņš pakļauts to pašu Harmonijas Likumu ietekmei.
Viņš ir Dzīvības visās tās dimensijās pievilkšanas, apgūšanas un ārējās izpausmes centrs. Līdzsvara traucējumu gadījumā funkcionālajā darbībā veidojas šķēršļi Dzīvības dabiskām norisēm, – tas, ko sauc par ciešanām, slimībām, sāpēm. Tātad slimība parāda neko citu kā līdzsvara traucējumus, kas vienādā mērā var sevi parādīt garīgajā, mentālajā, emocionālajā vai fiziskajā plānā; taču, lai kādā no nosauktajām sfērām šie traucējumi neparādītos, tie noteikti aizsniegs arī citas sfēras, jo, vēlreiz uzsveru, viss ir savstarpēji saistīts.
Tas, kurš apzinās sevī Dievišķo dzirksti un kurš dzīvo saskaņā ar šo apziņu, nekad neatkāpsies nevienā aspektā no dzīvības Likumiem un garīgajiem Likumiem; viņš tos ievēros un iemantos absolūtu laimi; viņš sasniegs harmoniju ar Dzīvi, saglabās Harmoniju- Dzīvību un pastāvīgi spēs sevi radīt un veidot.
Bet tas, kurš neprot dzīvot visās Garīgās Apziņas dimensijās, kurš dzīvo pārkāpjot Dzīvības Likumus nezināšanas vai sliktu paradumu pēc, tas rada disharmoniju; rezultātā notiek viņa personīgās Evolūcijas aizkavēšanās, tātad, Vispārējās Evolūcijas aizkavēšanās. Pat, ja šī aizkavēšanās notiek tikai vienā dimensijā (fiziskā, morālā vai garīgā), un tās iemesls saglabājas, tad šis harmonijas zaudējums izpaudīsies visos pārējos plānos, jo tie ir saistīti un Dzīvībā viss savstarpēji saistīts.
Tad ko no fizioloģijas viedokļa nozīmē slimība? Harmonijas zaudēšanu, ko nosaka maldi vai Dzīvības likumu pārkāpšana. Šai novirzei ļoti bieži ir garīgs vai morāls cēlonis, bet viss beidzas ar to, ka tas pakāpeniski izplatās visos plānos.
Mēs jau teicām, ka matēriju radīja Gars, tātad viegli saprast, ka jebkurai fiziskai slimībai ir garīgs cēlonis, un, ka apziņa un matērija pastāvīgi viena otru ietekmē. Pilnīgi skaidrs, ka garīgā dimensija ievērojami prevalē pār morālo un fizisko, un ka cilvēks, apzinādamies savu garīgumu, spēj sev pilnībā pakļaut savu morālo un fizisko būtību. Bet, tā kā mūsdienu cilvēce grimst dziļā materiālismā, tad diemžēl notiek pretējais.