Vēsture rāda, ka plašas intereses rašanās par hipnozi Eiropā ir saistīta ar magnēta ārstniecisko īpašību pētīšanu. Analizējot un pamatoti pārdomājot šo lietu, šī sakarība neliekas tik nejauša un tajā var saskatīt dziļu likumsakarību: nedzīva priekšmeta brīnumainā īpašība spēja ietekmēt no attāluma veicināja analoģiskas, bet daudzveidīgākas īpašības atklāšanu cilvēku un dzīvnieku pasaulē.
Absolūti unikālā magnēta spēja piesaistīja burvju un dziedinātāju uzmanību jau kopš seniem laikiem. Viņu loģiku var viegli izprast tas, kas spēj ietekmēt no attāluma, neapšaubāmi ietekmēs arī dzīvības procesus. Tā vai citādi magnēta dziedniecisko īpašību pētīšana netika pārtraukta un arī pozitīvi rezultāti nekavējās.
Rakstiskie avoti rāda, ka jau 13.gadsimtā Ženevā fiziķis de Gersjū ievēroja magnētiskā laukā apstarota ūdens labvēlīgo iedarbību uz cilvēka organismu. Jāatzīmē arī slavenā 16.gadsimta alķīmiķa, ārsta un dabas zinātnieka Paracelsa, kam nebija svešas maģijas un okultisma idejas, aizraušanos ar magnētisma pētījumiem.
Paracelsa skolnieki turpināja attīstīt viņa pētījumus par magnētisma dziedniecisko spēku. Var atzīmēt Gelmontu Kokleniusu, kas 1608.gadā publicēja grāmatu Traktāts par ievainojumu magnētisko ārstēšanu.
Īpaši svarīgi vēlāk izrādījās Vīnes universitātes medicīnas profesora Franča Antona Mesmera (17341815) eksperimenti ar magnēta ārstnieciskajām īpašībām. Arī viņš aizrāvās ar tajā laikā moderno ārstēšanu ar magnētu, taču atklāja neparastus faktus. Izrādījās, ka magnētiskās ārstēšanas panākumi nav atkarīgi no magnētu pielietošanas pozitīvu rezultātu var iegūt arī bez tiem, tikai ar dziednieka klātbūtni. Rūpīgu un daudzkārtēju eksperimentu rezultātā Mesmers nonāca pie secinājuma, ka visspēcīgāk uz cilvēku iedarbojas citi cilvēki. Par aktīvo ārstniecisko spēku tika uzskatīts dzīvības spēks, kas izriet no pirkstu galos esošajiem nerviem, kam Mesmers deva savu nosaukumu magnētiskie fluīdi. Šajā neatklātajā substancē viņš redzēja vienīgo starpnieku starp ārstu un slimnieku.
Ir jāatzīmē, ka šis Mesmera slēdziens nebija nejaušs, to lielā mērā noteica viņa iepriekšējā dzīves un pētījumu pieredze. Šeit jāatzīmē sekojošais 1766.gadā Mesmers pabeidza savu medicīnisko izglītību ar doktora disertāciju par neparastu tēmu Par planētu ietekmi. Šajā darbā viņš, izejot no vidus laiku astroloģijas, apgalvo, ka zvaigžņu stāvoklis ietekmē dažas cilvēku dzīves detaļas un spriež par to, ka kāds nezināms spēks no debesīm iedarbojas uz katru materiālu objektu, pie tam kāds pirmsākumu spēks noslēpumains fluīds caurauž visu Kosmosu, tai skaitā arī cilvēku. Šo fluīdu viņš visai uzmanīgi nodēvēja par vispārējo pievilkšanas spēku.
Otrs apstāklis, kas neapšaubāmi saistījās ar Mesmera idejām par magnētismu, bija tas, ka viņš bija labi sagatavots muzikants. Viņam bija cieši sakari ar Mocarta ģimeni un ļoti izteikta spēja sajust.
Trešais apstāklis bija paša Mesmera neparastais enerģētiskais spēks. Mesmera metode, kas tika izstrādāta ilgos ārstnieciskajos pētījumos bija dažādas roku kustības tā saucamie passi, kas deva slimajam fluīdus lai izsauktu somatisku izlādi, atveseļojošu krīzi, kas saistījās ar stāvokļa uzlabošanos vai pat simptomu izzušanu. Mesmers veica arī tiešus kontaktus (pieskārieni, passi), kā arī netiešas medicīniskas manipulācijas.
Kā redzam, tās ārstniecības metodes, ko lietoja Mesmers vairāk nekā 200 gadus atpakaļ, saglabājušās līdz mūsdienām gandrīz nemainītā veidā, un arī viņa attīstītā teorija šobrīd sastopama zem energoinformātiskā lauka nosaukuma.
Tikai mūsu gadsimta 30.-os gados itāļu pētnieks Dž.Pikkapdi pirmais atklāja neapšaubāmu saikni starp Saules magnētisko aktivitāti un ūdens īpašību izmaiņām. Sāka formēties tāda varena zinātne kā magnetobioloģija.
Savu seansu laikā Mesmers panāca diezgan būtiskas pacienta psihiskā stāvokļa izmaiņas. Ne reizi vien viņš novēroja mākslīgi izsauktu somnambulismu, kad pacients uzvedās pilnīgi mierīgi, spēja runāt ar ārstu, bet neuztvēra kairinājumus, kas nāca no ārējās vides. Bet tas bija ļoti svarīgi: varēja novērot divu medicīnisku parādību bioenerģētikas un hipnozes savstarpējo mijiedarbību. Tomēr Mesmers nesaprata šī atklājuma nozīmi.
Magnētisms deva iespēju mainīt pacienta psihisko statusu, atsevišķos gadījumos padarot to mazāk aizsargātu no iekšienes. Un tieši tas, kā noskaidrojās vēlāk, radīja iespējas izmantot ļaunprātības.
Hipnozes vēsturē pirmais gadījums, kad hipnoze sastapās ar morāles problēmām ir līdz galam nenoskaidrotās Mesmera attiecības ar jaunavu Paradisu. Būtība bija šāda Vīnē bija slavena akla muzikante Marija Terēze Paradisa. Lielas rūpes par viņu izrādīja pati imperatore. Šo meiteni, ko uzskatīja par bezcerīgi aklu sakarā ar redzes nervu bojājumiem, atveda pie Mesmera. Pirms tam viņu gadiem ārstēja slaveni okulisti, bet bez rezultātiem. Mesmers izmeklēja meiteni un secināja, ka viņas kaite ir saistīta ne tik daudz ar organiskiem bojājumiem, cik ar nervu sistēmas bojājumiem. Mesmers turpmākai izmeklēšanai, ārstēšanai un novērošanai paņēma Paradisu pie sevis uz māju pie citām pacientēm.
Nav skaidrs, cik efektīva bija slimās ārstēšana, Mesmers apgalvoja, ka gandrīz pilnīgi atjaunojis viņas redzi; taču citi profesori šo paziņojumu pasludināja par neiespējamu.
Pret Mesmeru noskaņotie ārsti darīja visu, lai nomelnotu ne tikai viņa ārstniecības metodes, publiski par to izsakoties pret viņa labticīgajām attiecībām ar skaisto pacienti, kas ilgu laiku dzīvoja pie viņa mājās. Arī meitenes vecāki pieprasīja meitas atgriešanos. Tā visa rezultātā Mesmers bija spiests aizbraukt no Vīnes un apmesties Parīzē.
Civilizācijas vēsturē ir gadījumi, ka uzplaukst misticisms un tumsonība, kad liekas, ka cilvēku veselajā saprātā notiek kaut kādas nobīdes, kas noved cilvēci līdz kaut kāda brīnuma gaidām. Pieredze rāda, ka šāds stāvoklis rodas periodos, kad notiek globālas vēsturiskas izmaiņas, tiek sagrauti esošie un radīti jauni institūti.
Sociāli nestabilos periodus parasti vainago nozīmīgi zinātniski pētījumi. Arī Mesmera mācība par dzīvo magnētismu atbilst šai teorijai.
Pēc simt gadiem, atbrīvojot magnētismu no visa liekā ietekmes, zinātne radīja hipnozi mesmerisma pusfabrikātu, kas norobežojas tikai viena indivīda personības robežās, ja protams neņem vērā biolauku, un energoinformatīvās sekas. Tādā veidā, mūsdienu hipnoze nav nekas cits kā Mesmera dzīvā magnētisma turpinājums, jo tas saglabā gan psiholoģisko sastāvdaļu (magnētiskais miegs), gan pilnīgi noliegto daļu fluīdu, ko šodien sauc par energoinformatīvo lauku.
Kaut gan Mesmers atklāja magnētismu, strādāja ar to, viņš tomēr īsti nespēja to saskatīt. Pirmais šo parādību noformulēja un aprakstīja A. de Pjuisegjūrs, Mesmera skolnieks.
Hipnozi un tās atsevišķo gadījumu somnambulismu atklāja Pjuisegjūrs un tā ir tikai daļa no fluīdu (energoformātiskajām) attiecībām dabā. Hipnoze ir tikai daļa no ārstēšanas ar biolauku.
Turpmākā hipnozes attīstība ir saistīta ar ļoti dažādiem un bieži vien pretējiem viedokļiem.
Pagājušajā gadsimta 80.90.-os gados bija raksturīgi ļoti daudzi pētījumi, pie tam ne tikai Francijā, bet arī citās Eiropas valstīs, tai skaitā arī Krievijā. Tika izdoti speciāli periodiskie izdevumi, kas veltīti hipnozes problēmām. Attīstība turpinājās, laiku pa laikam nosveroties vienā vai otrā virzienā.
1.2. Kāpēc Z.Freidam nepatika hipnoze?
Hipnozes attīstības gaitā zaudējumus diez cik plaši nereklamē. Tam ir saprātīgs pamatojums: ārstēšanas metodes efektivitāti nevajadzētu apšaubīt ar viltīgu kazuistiku.
Freida diezgan sarežģītās attiecības ar hipnozi, neapšaubāmi ir zināmas katram kriminālistam, un ne jau tāpēc, ka to raksturo fakts par ārsta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā gadījumā jautājums ir pilnīgi cits: Freids atklāja psihiskajās parādībās, kas veido hipnozes būtību, tādas slēptas zemapziņas tendences, kas noteiktos apstākļos var tikt izmantotas pret hipnotizētās personas interesēm.
Zigmunds Freids piedzima 1856.gada 6.maijā Austrumungārijā Freibergas pilsētā. 1878.gadā viņš iestājās Vīnes universitātes medicīnas fakultātē un 1881.gadā to pabeidza. (Šīs fakultātes darbības rezultātā Mesmera magnētisms tika pilnīgi noliegts). Analizējot turpmāko Freida ceļu pretī slavai, ir jāsaka, ka viņam jau no sākuma bija negatīva attieksme pret hipnozi. Arī viņa praksē viens pēc otra sekojoši nepatīkami gadījumi arvien pastiprināja viņa negatīvo attieksmi pret hipnozi.
Mācoties medicīnu Freids pirmajos gados interesējās par smadzeņu salīdzinošās anatomijas jautājumiem, fizioloģiju, histoloģiju, taču tajā nerada īstu apmierinājumu. Viņš izjuta lielāku interesi par cilvēku savstarpējām attiecībām un sociālajiem procesiem nevis dabas objektiem. Tieši tāpēc viņš izvēlējās psihiatriju par savu specialitāti, bet hipnozi par savu pētījumu objektu.
Ārsta stažēšanās Salpetjēras klīnikā pie Šarko kļuva par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Freida dzīvē. Šajā klīnikā viņš koncentrējās uz histērijas ārstēšanu; histērija tai laikā bija ļoti izplatīta, taču līdz galam neizpētīta un tāpēc tika uztverta ar diezgan lielu neuzticību, jo kā izrādījās, to var izsaukt ar domu vai psihiskiem konfliktiem. Gan Šarko pētījumi, gan paša Freida pieredze liecināja, ka histērijas attīstība neizbēgami ir saistīta ar seksuālo sfēru.
Histēriķu nepārejošā un pārspīlētā seksualitāte dūrās acīs jau pie paviršas to apskates. Eksperimentu laikā Salpetjēras klīnikā daži pacienti spēja izsaukt seksuālas reakcijas un orgasmu.
Šādi skati neveicināja jaunā ārsta dvēseles līdzsvaru, jo Freids šai laikā cieta no migrēnas, depresijas un nepārliecinātības lēkmēm un dažreiz tonusa uzturēšanai lietoja nelielas kokaīna devas. Savas kaites viņš pats izskaidroja ar pārpūli, pastāvīgiem uztraukumiem pēdējos gados. Īsta nepatika pret hipnozi Freidam radās pēc notikuma ar viņa draugu Jozefu Breieru, kas medicīnas vēsturē pazīstami kā Bertas Pannengeimas gadījums. Breiers viņas histērijas ārstēšanā izmantoja katarses metodi ārstēšanā ar atmiņu palīdzību hipnozē, kā arī ar atkārtotu notikumu pārdzīvošanu tika novērsta virkne patogēno faktoru. Paciente izjuta ļoti spēcīgu pieķeršanos ārstam, tik spēcīgu, ka izsauca sev iedomātu grūtniecību un viltus dzemdības, uzzinot par Breiera lēmumu atteikties no viņas ārtēšanas. Šī gadījuma detaļas tik ļoti iespaidoja Freidu tāpēc, ka viņš pats pieturējās ļoti stingriem morāles principiem, un līdz (un arī pēc kāzām) viņam nebija sakaru ar citām sievietēm, izņemot sievu.
Arī pašam Freidam bija tādi paši gadījumi kā Breieram un tāpēc viņš pilnībā atteicās no hipnozes, taču tas notika arī tāpēc, ka viņš pilnībā neizprata šīs metodes būtību, un domāja, ka to var izmantot tikai attiecībā uz ļoti jūtīgiem pacientiem, ka tā apspiež personības brīvību un izslēdz iekšējās pretestības komponentus.
Tajā pašā laikā Freids hipnozē saskatīja sava veida atkarību. Viņš būtiski padziļināja un paplašināja personības atkarības izpratni, kas veidojas hipnozes laikā un padarīja par psihoanalīzes pamatjēdzienu un nosaucot to par transferti. Psihoanalīzes sistēmā šis jēdziens kļuva fundamentāls. Ar transferti saprot pacienta izjūtu, emociju, attieksmes pret nozīmīgām lietām un personām pārnešanu uz psihoterapeitu.
Tādā veidā nodarbojoties ar hipnoterapiju Freids atklāja, ka slimības pamatā var būt vēlmes un aizraušanās, kuras to neiespējamās realizācijas dēļ tiek novirzītas uz zemapziņu un no turienes neapzinātā līmenī inducē slimības simptomus.
Atsakoties no hipnozes Freids sāka veidot savu metodi, ar kuras palīdzību, līdzīgi kā ar hipnozi, ļāva atsaukt atmiņā zemapziņā slēptās un parasti aizmirstās aizraušanās un vēlmes, un attiecības, kas kļuvuši par slimības faktoriem. Atmiņu procesa aktivizācijai Freids hipnozes vietā izmantoja brīvās vārdiskās asociācijas principu. Tajā slēpjas psihoanalīzes būtība. Analītiķa vadīto asociāciju seansi ilga stundām, bet pilnīgs psihoanalīzes kurss ilgst mēnešiem vai gadiem. Visi vēlākie Freida darbības gadi tika veltīti metodes teorētiskiem apsvērumiem psiholoģiskajā, zinātniskajā un sociokultūralajā aspektā.
Līdz ar to hipnozi uz ilgiem gadiem no aprites Rietumeiropā un ASV izspieda psihoanalīze.
Tomēr mūsu gadsimta sešdesmitajos gados visā pasaulē var novērot zināmu atsalumu pret tradicionālo psihoanalīzi. Ar jaunu spēku atsākas strīds par tās teorētisko aspektu. Daudzi autori pierāda, ka šī mācība nekad nav bijusi vienota un neatbilst zinātniskajiem kritērijiem. Psihoanalīzes teorētisko pamatojumu tā arī neizdodas pierādīt, bet hipnoze turpina attīstīties un tās fenomenālās īpašības parādās pašos neiedomājamākajos virzienos, tai skaitā arī kriminālistu uzmanības lokā esošos.
1.3. Hipnozes attīstība Krievijā
Krievijā hipnozes praktisko un teorētisko aspektu formēšanās notika pašattīstības ceļā. 1818.gadā parādījās pirmā Mesmera ārstēšanas metodes publikācija.
Viens no pirmajiem Krievijā šo problēmu sāka pētīt kņazs A.Dolgorukijs un 1840.gadā izdeva savu grāmatu par šo tēmu. Šim jautājumam vēlākajos gados pievērsās arī citi tālaika mediķi.
Uzskati hipnozes jautājumos, kas valdīja krievu mediķu aprindās diezgan nopietni atšķīrās no tiem uzskatiem, kas valdīja Eiropā un vēlāk arī Amerikā. Hipnoze Krievijā tika uzskatīts par tikai un vienīgi medicīnisku metodi, tāpēc tā demokrātiskums netika apspriests. Pie tam, hipnozes erotiskie aspekti netika uztverti nopietni, jo tas pastāv jebkuras specialitātes ārstam un pret to jāizstrādā sava veida imunitāte.
Krievijas hipnologu pētījumus raksturo pamatotība un fundamentālisms. To attīstību var iedalīt 4 galvenos etapos: 1) klīniski empīrisko; 2) zinātniski klīnisko; 3) fizioloģisko; 4) etaps, kas saistās ar mācības par eksperimentālo hipnozi veido?anu.
Var teikt, ka hipnozes teorijas un prakses attīstība ir notikusi diezgan intensīvi, pastāvot labvēlīgai attieksmei no sabiedrības preses. Cita lieta ir, ka iedzīvotāju nodrošinājums ar psihoterapeitisko palīdzību ir un paliek ļoti zems nepietiekošā speciālistu skaita dēļ. To savā ziņā ļoti noteica agrākajos gados diktētais uzskats, ka psihoterapija ir buržuāziskās sabiedrības ārstēšanas metode, kas ir absolūti nederīga proletariāta garam. Tāpat tika pārtraukti visi mēģinājumi hipnotizēt uz skatuves t.sk. skatuves hipnoze.
Šāda masu izklaides hipnoze aizsākās ar sensacionāliem atveseļojošiem hipnozes seansiem Kijevas stadionos, ko vadīja A.Kašpirovskis. Nav nepieciešams iztirzāt šī psihoterapeita slavas ceļus. Paliek tikai daži mīklaini jautājumi kāpēc visi masu informācijas līdzekļi pēkšņi izrādīja tādu agrāk neredzētu gatavību neatlaidīgi slavināt jauno zvaigzni? Īpašu centību izrādīja televīzija.
Tagad, kad ir pagājis noteikts laiks, kad plašās telehipnozes uzplūdi ir norimuši, rodas priekšstats, ka skaļā ārstēšanas kampaņa tika jau agrāk rūpīgi plānota un tās mērķi stipri pārsniedza parastos dziedniecības mērķus. Tika formulēta masu attieksme ne jau dziednieciskos nolūkos un ne jau veselības nostiprināšanai, bet lai valstī veidotu atbilstošu labvēlīgu attieksmi pret grūtībām, ko radīja sociālie apstākļi.
Šis bezprecedenta masu hipnosuģestijas uzplaiksnījums ir jāvērtē kā neslēpts psihocīds psihiskais genocīds, ar mērķi kropļot masu psihi, kas noteikti ticis darīts ar nodomu un diez vai aiz neuzmanības. Tas sākās ar acīmredzami spekulatīvu, nevienam nevajadzīgu un antihumānu telehipnotisku atsāpinošu operāciju translēšanu televīzijā. Vēlāk tika atklāts, ka ar pacientēm, kas tika pakļautas operācijām, tiešām apgājās maigi sakot nekorekti.
Zīmīgi, ka pirmā, ieintriģējošā publikācija, kas tika veidota sabiedrības uzmanības piesaistīšanai bija visas valsts mēroga avīzē Pravda. Avīzē jaunatrastais dziednieks tika stādīts priekšā kā ārsts, kas burtiski pārņēmis cilvēku prātus, kas piedalījušies sensacionālajās operācijās un kas ārstē smagas slimības. Ierasti atsaucoties uz iedzīvotāju pieprasījumu, avīze bez sirdsapziņas pārmetumiem pauda uzskatu, ka Centrālā televīzija ņems dalību plānotajā bezprecedenta atveseļošanas akcijā, kas ir tikai vēl viens iespēja palīdzēt tiem, kam nepieciešama veselības psihokorekcija psihoterapijas kursi televīzijā. Medicīnas un veselības aizsardzības iestāžu uzskatus neviens neprasīja, bet secinājums bija viennozīmīgs: Jo plašāka auditorija, jo lielāks izdziedināto skaits. Tā autori medicīnu noteikti nebija studējuši, jo tad viņi zinātu, ka nav nekaitīgu zāļu. Tā kā arī šādas ārstēšanas gadījumos iespējami sarežģījumi, tad problēmu vajadzēja nostādīt šādi: Ziedosim nelielai daļai slimnieku savu labklājību. Un tā arī notika, pēc raksta Pravdā tiešām sekoja telehipnoterapijas kursi televīzijā. Tai pašā laikā tika konstatēti arī dažāda veida sarežģījumi telepacientu veselībā.
Pēc pirmā TV seansa 1989.gada 8.oktobrī, daži zinātnieki V.Ļebedeva vadībā ņēma savā kontrolē Ātrās palīdzības 35.apakšstaciju, kas apkalpoja 650 000 maskaviešu, 23.poliklīnku un 19.psihoneiroloģisko dispanseru. Teleseansa laikā un 2 stundas pēc tā izsaukumu nebija. Bet tad ierastā izsaukumu samazinājuma vietā, kas parasti vērojams vakaros, strauji pieauga slimnieku skaits, pie kuriem tika izsaukta Ātrā palīdzība ar smagām sūdzībām: plaušu tūska, sirdsdarbības traucējumi, hipertoniskās krīzes. Mirstība pirmajās diennaktīs pēc seansa pieauga 3 reizes. Ātrās palīdzības ārsti apgalvoja, ka šāds sprādzienveidīgs izsaukumu pieaugums nav nekad novērots. 23.poliklīnikas ārsti sekojošās trīs dienās pēc telehipnozes seansa atzīmēja akūtu dažādu slimību saasināšanos, īpaši sirds asinsvadu slimniekiem. Psihoneiroloģiskajā dispanserā tika novērota tāda pati aina: straujš nervu un psihiskās saslimstības pieaugums, slimības saasināšanās dispansera uzskaitē esošiem slimniekiem. Bez tam, dažas dienas pēc seansa pēc palīdzības griezās daudzi cilvēki, kam līdz šim nekādu problēmu nebija bijis.
Tika veikts sociāli psiholoģisks dažādu iedzīvotāju grupu apsekojums pēc speciālās metodikas, kas aptvēra vairāk nekā 2500 cilvēku. Tika noskaidrots, ka 92% bērnu tā vai citādi piedalījās seansa noskatīšanā. Tieši skolnieki izrādījās pati ievainojamākā grupa attiecībā uz šo seansu negatīvo iedarbību. Daudziem no tiem šo seansu laikā parādījās nekoordinētas kustības, histēriskas reakcijas un citi psihiskie traucējumi. 42% skolnieku iestājās hipertoniskais miegs. Atkarībā no seansu pieaugošās intensitātes (Maskavā tos raidīja gan no rīta, gan vakarā), skaidri parādījās pieaugoša bērnu reakcijas paaugstināšanās uz iedvešanu. Daži no tiem iemiga jau ieraugot attēlu televīzijā. 7% bērnu pēc seansiem bija vērojamas psihiskās dezadaptācijas problēmas: slikta dū?a, galvassāpes, paaugstināta impulsitāte, nekoordinētas kustības, miegainība. V.Ļebedevs nenoliedz, ka noteiktai slimnieku kategorijai, seansi tiešām palīdz un pat atveseļo. Bet tie ir tā saucamie psihosomatiskie slimnieki, t.i., noteikts cilvēku tips, kas vislabāk padodas psihoterapijas metodēm. Taču, ja slimības cēlonis ir organiski vai infekciozi faktori, tad šajos gadījumos psihoterapija bieži izraisa stāvokļa pasliktināšanos.
Pret masu hipnotizējošo teledziedināšanu asi iebilda daudzi slaveni valsts psihoterapeiti un tas atbalstīja citu nozaru medicīnas speciālisti, kā arī psihologi, pedagogi un filozofi.
Taču šis precedents kalpoja kā savdabīgs katalizators, kas izsauca vētrainu izklaides, dziedniecisko un korektīvo pasākumu aktivizāciju ar hipnozes un parasuģestējošo pasākumu izmantošanu. Šajā velnišķīgajā maratonā pirmo vietu neapšaubāmi ieguva prese. Vēl joprojām avīzes, žurnāli ir pilni ar rakstiem par dziedniekiem, hipnotizētājiem, ekstrasensiem, burvjiem, baltajiem magiem un citiem brīnumiem. Tāpat var atrast arī dažus visai interesantus sludinājumus par apmācību ekstrasensorikā, parapsiholoģijā, medicīniskajā astroloģijā, suģestijā un hipnozē. Tāpat ir arī raksti par dažu ekstrasensu personībām un spējām piemēram, samazināt noziedzību, novērst satiksmes negadījumus un traumatismu. Paliek neskaidrs tikai viens jautājums: kas traucēs šiem cilvēkiem ar savām spējām panākt negatīvo parādību pieaugumu?
Neskatoties uz to, raksti par hipnozi un dažādiem maģijas veidiem satur daudz informācijas. Diemžēl, ir daudz faktu, kas neapgāžami liecina par to, ka prettiesiska hipnoze un suģestīvi enerģētiskā iedarbība arvien plašāk ienāk mūsu absolūti nenokārtotajā dzīvē. Ar šīm metodēm manipulē noziedzīgā pasaule, tās kalpo kā ierocis dažādām pseidoreliģiskām avangarda sektām.
Sektu līderi ar zināšanām brīvi manipulē ar terminoloģiju no suģestīvi enerģētiskās sfēras. To pierāda bēdīgā pieredze ar J.Krivonogova Balto brālību.
Krievijā ir izveidojušās daudz totalitāras reliģiskas sektas. Bez Baltās brālības ne mazāk pazīstams ir tā saucamais Dievišķais centrs. Tā dalībnieki ir atšķīruši tūkstošiem bērnu no vecākiem, pārvēršot tos pēc būtības psihiski vadāmās marionetēs. Daudzi cilvēki ir pametuši darbu, ģimeni un visu pārējo, lai kļūtu par sektas vergiem. Ir arī daudz citu reliģisku mutāciju, kas agrāk vai vēlāk piesaka sevi ar skaļiem sociāliem likumpārkāpumiem.
No kriminoloģiskā aspekta vēl bīstamākas ir reliģiski militarizētās organizācijas. Spriežot pēc skopajiem datiem, kas nāk no šiem grupējumiem, arī šeit tiek izmantota suģestija, hipnoze un kodēšana.