Hagalaz Rūna atbilst Ūdensvīra zīmei un tās vārds ir “krusa”. Tā ir vienkārša, bet ļoti revolucionāra Rūna, kura pārvalda stihisko enerģiju ārdošo spēku, kā arī neapturamos un nevaldāmos ārējos pārmaiņu spēkus. Daži Rūnu magi to sauc par palēninājumu Rūnu. Taču šis palēninājums nav saistīts ar apturēšanu vai laika novilcināšanu. Tā ir kā aizrāvusies elpa izbrīna mirklī – lavīna pagājusi garām!

Cilvēks pats nespēj pārvaldīt notikumus, kas saistīti ar Hagalaz. Kādā noteiktā situācijā saņemot Hagalaz, vislabākais ir palikt mierā kādu brīdi, kamēr notiek pagrieziens.

Hagalaz ir dabas ārdošo spēku apliecinājums. Ar šo Rūnu saistītā sagrāve ir karmiska: ilgstoši krājušās domas un kļūdas izvirst vienā vienīgā zibens liesmā. Gadās, ka cilvēks pats ilgstoši ciešas, līdz beidzot nesavaldās un “uzsprāgst”. Lūk, šis sprādziens tad arī ir Hagalaz. Tās darbība ir sen pagājušu negatīvu domu, baiļu, iluzoru cerību nosacīta. Taču – no vienas puses notiek sagrāve, no otras – Rūna nes atvieglojuma sajūtu. Pēc šīs sagrāves cilvēks jūtas atbrīvots. Lai arī bija sāpīgi, lai arī bija nepatīkamas sekas, bet kāds parāds ir nomaksāts pilnībā. Diemžēl šādu savdabīgu karmiskās samaksas izpausmi nākas piedzīvot lielai daļai cilvēku. Ja nav izpratnes par Karmas likumu un par noslīpēšanos un sadarbību starp dažādiem spēkiem un veidoliem, nākas saskarties ar Hagalaz raksturīgajiem ārdošajiem notikumiem.

Kamēr darbojas Hagalaz, nav ieteicams kaut ko plānot un prognozēt. Tās laiks ir jānogaida, kā nogaida taifūna vai krusas laiku. Graujošās pārmaiņas atbrīvos vietu jaunai harmonijai un nāks atļauja sākt spēli no sākuma.

Ir bezjēdzīgi skaisties uz Hagalaz, jo mēs paši esam graujošās enerģijas izaicinātāji. Operatīvajā darbības un iejaukšanās maģijā Hagalaz izmanto kā graujošās enerģijas pretsparu, jo strādājot ar šo Rūnu, mēs varam stiprināt vīrišķību un atsist haosa uzbrukumu. Runa ir, protams, par centīgu un patiesu paša kļūdu atzīšanu un par gatavību izturēt triecienu, kas ir kādu senu darbību sekas.

Hagalaz var tulkot kā dieva sodu. Ūdensvīra zīme, ar ko šī Rūna ir saistīta, arī Dieva soda zīme. Ūdensvīrs ir sadusmota dievība. Viņam ir apnicis gaidīt. Viņš saka: “Pietiek!” un uzsit ar savu pātagu.

Hagalaz norāda uz galēji nenoteiktām norisēm un uz ļoti augstu riska pakāpi. Ja dzīvē ienāk šī Rūna, ir bezjēdzīgi kādu vainot, arī sevī nav jāmeklē vainas. Tā ir lavīnveida apstākļu sakritība. Viss notiek spontāni. To nav iespējams apstādināt. Pateicoties Hagalaz cilvēks daudz straujāk tiek galā ar savu karmu. Dieva sods ir it kā lielāks, nekā bijušas tās kļūdas, kas tikušas pieļautas. Taču tas ir tikai tādēļ, ka kļūdas pārāk ilgstoši nav tikušas labotas. Notikumu gaitā tās paguvušas uzkrāt krietnu daudzumu spriedzes, mezglu, nesapratnes un aizsērējumu. Tagad visi uzkrājumi izšķīst vienā mirklī un tas notiek tikai tāpēc, ka dzīves gaitā nav pieļaujami ne mentāli, ne arī fiziski aizliegumi.

Šai laikā ļoti noder Zālamana atgādinājums: “Arī tas paies.”

Jebkura Hagalaz darbība ir īslaicīga. Jau pēc dienas vai divām var izvilkt nākamo Rūnu, jo Hagalaz visu risina pietiekami strauji. Taču to pārvaldīt nav nekādas iespējas. Ar šo Rūnu saistītā varenība pārrauj jebkuru attīstības norisi, apstādina prāta darbību un aicina cilvēku transformēties.

Izmaiņas saistībā ar Hagalaz vienmēr ir radikālas. Taču ne vienmēr tās ir kataklizmas, ugunsgrēki vai kautiņi. Bieži Hagalaz atraisa no pieķeršanās valgiem vai atbrīvo no savu laiku pārdzīvojušiem priekšstatiem. Iespējama pēkšņa un stihiska kādas ilūzijas sagrāve, kura uzturējusi cilvēku ilgāku laiku. Ne vienmēr tā ir elektrības vadu aizdegšanās vai ūdens caurules pārrāvums. Taču tāpēc vien Hagalaz nekļūst labvēlīgāka.

Izmaiņas iekšējā pasaulē patiesi ir stihiskas un neparedzamas. Jābūt gatavam pieņemt jaunus dzīves modeļus – izmaiņas dzīvesveidā notiks neapšaubāmi. Nāksies apgūt citādas uzvedības manieres. Lai tas varētu notikt, ir vienkārši jāļauj notikumiem notikt. It kā jau var iejaukties un neatlaist, bet šāda rīcība nedos neko labu. Hagalaz atbilst situācijai, kad vai nu dzīves virziens mainās pilnībā vai arī atbilstoši kādai noteiktai programmai. Tā ir pauze notikumu virzībā, aiz kuras seko ass pagrieziens, pēkšņa pārorientācija.

Ļoti bieži ļaudis nejūt Hagalaz: jo dziļākas ir pašā cilvēkā notiekošās izmaiņas, jo mazāk tās spēj uztvert apziņa. Hagalaz aicina pievērst uzmanību iekšējam godīgumam. Ja nepieņemam izmaiņas, mēs izaicinām šo Rūnu citam uzbrukumam, kas gan būs saistīts ar ārējiem notikumiem. Hagalaz ir ne tikai stihisks ārdītājs, bet arī varena brīdinoša zīme: ja tu nemainīsies, tu dabūsi vēl ļaunāku risinājumu.

Tātad, ja iekšējās izmaiņas nenotiek, ļoti iespējams, ka Hagalaz atnāk vēlreiz, bet tad jau tā var lauzties pa durvīm, nevis piezvanīt pa telefonu. Senie viedie ir vēstījuši, ka cīņa ar likteni vai ar Hagalaz nedod gandarījumu. Mēs stājamies ceļā attīrošajai straumei un izaicinām jaunu, jau lielāku spriedzi. Ne jau velti Hagalaz simbolizē revolūciju. Tās darbību bieži pavada baiļu sajūtas. No otras puses, tā cilvēku atbrīvo no bailēm, tā iznīcina bailes tāpat kā visu pārējo, pār ko tā nākusi, kopā ar visu, kas aiz šīm bailēm slēpjas. Piemēram, cilvēks baidās, ka viņa mīļotā vāze var saplīst un, kad tā beidzot saplīst, vairs nav ne baiļu, ne vāzes. Šādā aspektā Hagalaz patiesi ir līdzīga revolucionārām pārmaiņām: tā ir kāda cikla beigas un atgriešanās sākumpunktā. Mēs vairāk esam pieraduši revolūciju uzlūkot tikai kā grāvēju. Bet realitātē revolūcija ir izejas pozīciju atjaunošanās, var visu sākt no baltas lapas, var nosviest kauliņus no ričuraču laukuma un sākt spēli no sākuma. Zaudējumi, bēdas, nepatikšanas, kas ir saistītas ar Hagalaz, aizvien beidzas ar atbrīvošanos no smaguma un bailēm. Cilvēkam noteikti tiks dotas jaunas cerības un iespējas sākt jaunu dzīves posmu.

Rūnu magi vēsta, ka Hagalaz ir tā Rūna, kura izsit no pienākumu apburtā loka. Tā ļauj atbrīvoties no stereotipu rāmjiem, pārvarēt psiholoģisku ieciklēšanos. Taču patiesi šo īstenot izdodas vien tad, kad cilvēks pārstāj žēlot pats sevi. Šajā gadījumā Hagalaz var tulkot kā liktenīgu dziednieci, kas dziedina ar katastrofas palīdzību. Mūsdienu dzīvē cilvēki vairs neprot priecāties par katastrofām. Taču nonākot jūrmalā astoņas ballu stiprā vējā, mēs sajūtam kādu īpašu spēku pieplūdumu un mežonīgu, pirmatnēju, dabisku prieku. Dīvains ir šis prieks. Tajā nav nekā dzīvnieciska, dēmoniska vai ļauna.

Sagrāves vienmēr ir jaunas iespējas. Vecās formulas tiek dzēstas, lai atstatu vietu jaunām. Šajā aspektā Hagalaz var uzlūkot kā ļoti pozitīvu zīmi. Cilvēks pēkšņi var noraut daudzus tīklus un no jauna doties ceļā – atvieglots, atbrīvots, atraisīts. Cita problēma, ka pati sagraušana, lai arī tā nes atbrīvošanos, tiek noliegta. Ļaudis it kā pieraduma pēc bīstas no negaisa vai vilcienu trokšņa… Hagalaz pirmkārt ir varena enerģija, kura tiek dota, lai atbrīvotu ceļu dzīvei. Enerģijas gūzma, tāpat kā viss dabā, ir pozitīvas jēgas pilna. Un tikai mūsu nesapratne un aprobežotība kaut kādas norises, faktus vai izpausmes pārvērš nejaukās un negatīvās. Dzīvē, lai cik tas nebūtu dīvaini, viss ir labi. Sanāk, ka negudrs cilvēks cīnās ar viedu likteni, vajā to un saskata tajā ienaidnieku. Būtībā runa ir par spītīga skolnieka stingru skolotāju. Un tikai beidzot skolu, viņš ar skumjām atzīst, ka viņu ir ļoti mīlējis. Un tikai tad viņš saprot, ka viss, kas ar viņu ir noticis, ir ticis virzīts viņa paša attīstības labā.

Hagalaz darbība atklāj tālākās perspektīvas, ļauj izmainīt ne tikai taktiku, bet arī stratēģiju, salauzt kādas daudzus gadus darbojušās sistēmas. Piemēram, ar ko es nodarbošos, kas es būšu, kāds es būšu, ar ko kopā es dzīvošu utt. Hagalaz īsteno dievišķas pārmaiņas. Tās ļauj cilvēkam atteikties no vecām, personiskām norisēm un pakāpties uz augstāka dzīves pakāpiena. Izmaiņas notiek cilvēka labā. Viņam jāspēj vienīgi laicīgi pārorientēties, lai nostātos uz kājām pēc tam, kad viss apgriezies otrādi. Tā arī ir tā dievišķā labvēlība. Ezotēriķiem jau sen ir skaidrs, ka zibens ir koncentrēta labvēlīga sadarbība starp zemi un debesīm. Senatnē cienīja tādu Ūdensvīra zibeni, neskatoties uz to, ka tas sadedzināja vecus kokus, sagrauj namus, nosit cilvēkus. Biosfēras kontekstā zibens ir visnotaļ labvēlīga izpausme. Gan tā metaforiskā, gan bioloģiskā jēga ir pretmetu sadursme starp zemi un debesīm.

Hagalaz nestā labvēlība tikpat kā nekad netiek pieņemta. Šo enerģiju ir neiespējami uztvert kā uz tālāko darbošanos vērstu radošo enerģiju. Cilvēks izmisis raugās sagrautas mājas drupās, pārdzīvo, cīnās ar Dievu un cenšas atjaunot bijušo, nevis izmanto gadījumu izmainīties un sākt visu no jauna. Ja mēs patiesi novērtējam savu pagājušo dzīvi, tad acīmredzams ir tas, ka būtībā pēc katastrofām mēs nemaināmies, bet cenšamies atjaunot visu tā, kā tas bijis pirms tam. Mēs atkal un atkal ceļam savu cietoksni ar pārliecību, ka tā ir vienīgā iespēja un vienīgais pareizais ceļš. Bet patiesībā katastrofu un sagrāvju iemesls ir tieši pretējs: cilvēkam tiek piedāvāta iespēja, nevis turpināt staigāt pa zemi, bet mācīties lidot ne tikai debesīs, bet arī kosmiskajā izplatījumā.

Hagalaz ir kvalitātes maiņa, pamata maiņa. Taču mēs to uztveram kā apgriezienu ar galvu uz leju un žigli cenšamies atgūt pierasto stāvokli. Jebkura katastrofa ir augstākās pasaules vēstījums, tas ir aicinājums mainīties nekavējoties ne mirkli. Nākamais jautājums ir – saistībā ar ko un kā, bet uz šo jautājumu Hagalaz nedod atbildi. Tāpēc neilgu brīdi pēc Hagalaz jāizvelk nākamā rūna, lai noskaidrotu, kurā virzienā doties. Taču pati Hagalaz ir ļoti skaļa un nopietna vēsts par to, ka nākas mainīties. Un jo krasāks pagrieziens cilvēka dzīvē, jo tas ir varenāks, dziļāks un katastrofālāks, jo nopietnākas prasības Dievs izvirza cilvēkam.

Hagalaz dēvē par atbrīvošanās Rūnu – tā atbrīvo no sloga. Zibens uzliesmo važās un cilvēks kļūst brīvs. Taču daudzi sauc uzraugu, lai tas viņus no jauna iekaļ važās – veco važu vairs nav, bet bez tām cilvēks nejūtas labi.

Hagalaz būtība ir raksturīga Ūdensvīram: liels gaismas kūlis vienmēr ir katastrofāls. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tas sagrauj, sadedzina veidolus. Taču tā atnākšanas nozīmība ir Gara iededzināšana un, noārdot veidolus, ļauj iedzināties cilvēka dvēseles dzīlēs, atbrīvot viņu no virspusējiem sakariem, dot paša būtības un misijas izpratni, izgaismot eksistenciālās nepieciešamības un dziļākās un nozīmīgākās vēlmes. Cilvēka dzīvē jau būtībā nemaz nav tik daudz katastrofu. Taču mēs nespējam noorientēties, mēs no tām bēgam. Runa ir ne tikai par mūsu negatavību, bet arī par visu kultūras kontekstu. Mūsdienu civilizācija noslēdz cilvēku no dabas, no Dieva, iežūžo viņu ērtā kūniņā un noslēpj siltumnīcas apstākļos. Tas viss notiek it kā cilvēka labā. Taču patiesībā cilvēks ir atsvešināts no veseluma, no apkārtējās vides, no dabas un dievišķajām enerģijām.
Nelielos Hagalaz triecienos, kad satricinājumu iespaidā pamats un galvenais virziens saglabājas, cilvēkam jāiemācās izturēt Rūnas triecienu, sekot agrāk nospraustajam ceļam, nekrist no kājām un nepamest iesākto. Kad spēks ir stiprāks par cilvēku, viņam jāspēj saprātīgi atkāpties iepriekš sagatavotās pozīcijās, noslēpties, bēgt, nevis kauties bezjēgā. Tikai intuīcija palīdzēs mums atšķirt abas šīs situācijas un izvēlēties piemērotāko rīcības modeli.

Runājot par Rūnām, mēs visdrīzāk runājam par pašu dzīves kodolu – saskarsmi ar ļoti svarīgu, varenu apkārtējās vides ietekmi. Daudzi no mums ir pieraduši izvērtē dzīvi pielietojamos, mehāniskos mērogos, kā kaut ko aptaustāmu, saprotamu, pierastu. Taču Rūnas neatbilst šim cilvēciskotajam priekšstatam. Tās ne tikai vienkārši palīdz pieskarties noslēpumam, bet arī dzīvot šajā mistērijā. Taču pilnībā izprast notiekošo mums ir sarežģīti, jo mums trūkst prasmes pietiekami pareizi uztvert augstākās pasaules sūtītās zīmes un ziņas.

Ja cilvēks Rūnas neuzlūko kā rīcības vadītāju, viņš līdzinās aklajam. Viņš varbūt spēj labi saprast ikdienas norises un būt ar to mierā. Taču dzīve viņam neapšaubāmi liks saskarties ar katastrofālām situācijām, ar milzu problēmām, ar bezspēku kādos šķietami neatrisināmos sarežģījumos, ar apmānu un maldiem. Šajos gadījumos ikdienas prasmes vairs nenoder. Cilvēks bieži vien kļūst aizvērts notikumu izpratnei, bet vēlas visu notiekošo, kas savā būtībā ir liels un sarežģīts, izskaidrot primitīvā un piezemētā veidā. Taču dziļi sevī, savā sirdī ikviens cilvēks jūt, ka tas, kas ar viņu notiek, ir kaut kas mistisks, dievišķs, kaut kas tāds, kam neapšaubāmi ir saikne ar augstāku mērķi. Tai pat laikā viņam ir grūti pamest ikdienas līmeni, jo šādi taču dzīvo visi. Šajā aspektā notiek pamatīgs lūzums starp normālu cilvēcisko dzīvi un dziļo, viedo dzīvi, ar iekšējo misijas un mērķa apziņu. Jo nopietnāks un gudrāks ir cilvēks, jo spēcīgāk viņš izjūt šo bezdibeni. Lūk, kāpēc ezotērika ir elites cilvēku nodarbošanās. To spēj pieņemt vienīgi tie cilvēki, kas savā dziļākajā būtībā nav apmierināti ar skolās, augstskolās un laikrakstos dotajiem dzīves skaidrojumiem.

Attiecībā uz Rūnām kopumā, Hagalaz ir klasisks iepriekš aprakstītā aspekta piemērs. Tā ir kāda augstāka spēka iejaukšanās liktenī, kuru vienkāršotā veidā nav iespējams izskaidrot – notiekošais nav izskaidrojams ar ikdienas vēlmēm un iemesliem, ne arī ar ikdienas motivācijām un aprēķiniem. Rūnas ļauj izpētīt notiekošā pārcilvēcisko raksturu un noteikt tā mērogus, bet, galvenokārt, tās palīdz pareizi (atbilstoši) rīkoties. Ar Hagalaz, piemēram, var paiet malā vai izturēt triecienu, ja ir pietiekami daudz spēka, bet nav iespējams virzīt un pārvaldīt notiekošo.

Evolūcijas metafora, par kuru atbild Hagalaz, atveras katra cilvēka priekšā. Ikviens nopietns konflikts, kurš noved pie šķiršanās ar kādu cilvēku, jebkurš nopietns zaudējums, jebkuras radikālas izmaiņas – viss šis būtībā ir katastrofas, tie vienmēr ir dvēseliski sarežģījumi. Diemžēl šādos gadījumos mēs visbiežāk domājam par to, kā mums nomierināties un nesaprotam, ka liktenis mums piedāvā izmainīties pašiem, šī ir laba iespēja paaugstināt mūsu vibrācijas. Dabiski, ka ar to enerģētiku, kura ir, ar to izglītību, kura ir iegūta, nesaprotot par smalkās un raupjās pasaules pastāvēšanu, citas rīcības iespējas pat nepastāv, nav iespējamas. Tā, lūk, ir drausmīgā, visu apņemošā materiālisma pozīcija. Tāds ir materiālisma spēks, kurš vada ikdienas pārņemtos cilvēkus. Cilvēkiem tiek liegts izmantot iekšējās garīgās atslēgas, lai spētu sakārtot savu dzīvi.

Materiālisms nav vienkārši nepareizs pasaules skatījums, tā ir pret paša likteni zaudēta imunitāte. Tā ir nespēja pacelties citā līmenī, izmantojot paša dzīlēs slēptās rezerves un iespējas pilnīgi izmainīt savu apziņu. Materiālisms dod tikai aprobežotu, piezemētu, taustāmu, vielisku un primitīvu notiekošā skaidrojumu. Cilvēks var pieņemt jebkādas metodes, lai izmainītos, bet nekādā gadījumā tās nebūs garīgas metodes: viņš var doties atpūsties, izvēdināties, atrast jaunu mīlestību vai pacensties nopelnīt naudu. Taču cilvēks nespēj saprast, ka jebkurš traucējums vai sagrāve ir Dieva dusmas, kas nes attīrīšanos un dod iespēju atjaunoties. Un jo spēcīgāka sagrāve, jo nepareizāk cilvēks dzīvojis. Katastrofas lielums ir samērojams ar paša ētikas pārkāpumu dziļumu.

Bieži vien sagrāves mūs paglābj no patiesi milzīgiem zaudējumiem. Ļaudis neaizdomājas par to, ka Hagalaz ietekmē notiekošās nelaimes, kas šķiet patiesi briesmīgas un būtībā sargā cilvēku no tā, kas varētu ar viņu notikt nākotnē. Gadās, kāds iet pa ielu, pakrīt uz līdzenas vietas un izmežģī kāju, bet viņš nepaspēj uz to vilcienu, kas nonāk smagā sadursmē citu pretimbraucošo vilcienu. Šis ir viens no piemēriem, kas varētu demonstrēt Hagalaz darbību.

Runa šajos gadījumos ir par strauju norēķināšanos ar vairākiem rēķiniem. Ja cilvēks ir jau pilnveidojis savu jūtību, viņš saprot, ka daudzējādā ziņā tagad jūtas atbrīvots. Gan apziņā, gan savā dvēselē viņš jūt, ka ir izvēdināts, noskalots, atbrīvots no nelietderīgiem sapņiem. Lai šādi uztvertu Hagalaz norises, jābūt vērstam uz būtisko – jāspēj izjust kā vērtība pati dzīve, ne tik daudz tas, ko tā dod. Bieži mēs esam zaudējuši šādu skatījumu. Tādēļ, nav grūti iedomāties, ko nozīmē “pasaules gals”. Tas nav nekas cits, kā planētas attīrīšanās, jo miljardiem cilvēku guļ. Zemestrīces, sprādzieni, plūdi, slimības – caur to visu Dievs parāda, kas notiks ar negudrajiem.

Kad notiek traģēdija – ģimenē, pilsētā vai valstī, – mēs domājam par visu ko, bet tikai ne par to, kas spētu pilnībā izmainīt apziņu. Cits jautājums ir – kā to izdarīt? Dažkārt nopietnas izmaiņas veicina pat tikai aizdomāšanās par to, kāpēc tas noticis tieši ar mani. Nevis pārspriest – esmu vai neesmu to pelnījis, bet pieņemt, ka tas bijis vietā, censties noskaidrot, par ko, par kuru kļūdu. Kāpēc Hagalaz atnāca tieši pie manis…
Hagalaz nāk kā augstākās pasaules ietekmes virzītāja attiecībā uz cilvēku vai sabiedrību. Ja cilvēku vairums sāktu aizdomāties par dažādu nepatikšanu jēgu, viņi varētu atcelt pasaules galu vai izmainīt tā scenāriju. Bet nav nekā grūtāka, kā izmainīt apziņu.

Zibens, krusa, negaiss – ļaudis pilnīgi dabiski un patiesi spēj lūgties un izsūdzēt grēkus vien tad, ja draud nopietnas briesmas. Ikdienas grēksūdzes ir visnotaļ aizdomīgas un šaubīga to nozīmība. Patiesa grēksūdze cilvēka dvēselei ir katastrofāla norise. Ir to jāmācās kā spēju atbrīvoties no kaut kādām lietām, interesēm utt.

Hagalaz ielaušanās mūsu dzīvē ir saistīta ar vērtību sistēmas maiņu, kad nepieciešams mainīt pašus svarīgākos un nozīmīgākos akcentus. Šī Rūna sagrauj veidolus cilvēka dvēselē, kuri viņu pārvaldījuši ilgāku laika periodu. Hagalaz pārdzīvojuma rezultāts ir atkarīgs no tā, cik vīrišķīgi mēs pārvērtējam savas dzīves svarīgākos akcentus.

Hagalaz mītiskie personāži

Slāvu dievu kalnā bija vienā dievā apvienots dievu pāris – Belobogs un Černobogs. Šajā varenībā slēpjas Ūdensvīra polarizācija: veiksme vai sagrāve ir atkarīga no tā, kā cilvēks uztver ar viņu notiekošo. Attiecībās ar šo dievību svarīgākais bija nodomu skaidrība. Bija bīstami viņam melot vai rotaļāties ar viņu. Pie tam, bija neiespējami priekšlaicīgi uzminēt viņa atbildi – tika ieteikts vienlīdz labvēlīgi uztvert gan Beloboga, gan Černoboga atbildi. Šajā aspektā var teikt, ka ir sācies priekšstats par dievu kaprīzēm. Bet tās nav kaprīzes: cilvēks saņēma to, ko viņš patiesībā bija pelnījis un ko pats vēlējās. Dievība pagrieza to sejas pusi, kuru cilvēks izaicināja. Divdievība simbolizēja karmas izpildvaru. Cilvēka attieksmē pret Belobogu un Černobogu svarīgi bija notikumu vēstneši un zīmes, kas parādījās izvaicāšanas rituālā. Gandrīz vienmēr atbilde bija strauja, nekavējoša. Sarežģīti ir tas, ka cilvēks, kurš ir nesaprot pats savus maldus, nepamanīja arī zīmes. Ja Hagalaz atnāk graujošā formā, tas norāda, ka iepriekšējās reizēs tās atnākšana nav bijusi pamanīta un līdzvērtīgi novērtēta. Nav sekojusi tās brīdinājumiem atbilstoša rīcība.

Hagalaz atbilst slāvu Dijai – divu galotņu kokam. Tika uzskatīts, ka uztverot zibeni, tas balsta debesis.

Ūdensvīra rakstura iezīmes piemita arī āriešu dievu kalna Varunam – ilūzijas (maijas) saārdītājam. Stihiskām katastrofām, viesuļiem, kas saitīti ar vētru pārvaldošām dievībām, vienmēr bija viens mērķis – sagraut cilvēku pierastos priekšstatus, piespiest viņus izmainīt apziņu, atbrīvoties no tām saitēm, kuras viņi paši nespēj saraut.
Skandināvu Tīrs – Dievs, kurš, lai piekaltu milzīgo dēmonisko (spēka pilno) suni, atdeva viņam savu roku un izglāba pasauli no sagrāves. Hagalaz vienmēr pieprasa kaut ko atdot, upurēt. Rezultāts ir minimāla samaksa par tiem garīgajiem atradumiem, kuri vainago notiekošo. Hagalaz pieprasa nežēlot to, kas aiziet, drosmīgi atvadīties no tā, kas, tā vai citādi, tiks sagrauts. Situācija atgādina ugunsgrēku mājā, kad svarīgāk iznest bērnus, nevis mēbeles. Ja cilvēks sāk iznest mazāksvarīgo un nebūtisko, viņš var sadegt.

Hagalaz atspulgs ir nomanāms indiešu asūru darbībā. Mūsdienās valda priekšstati, ka asūri ir dēmoniski dievcilvēki, kuri cīnās pret devām. Ja lūkojas dziļāk, izrādās, ka asūri bija dzīves valdītāji. Viņu dēmonisms bija patiesības vēstījumi, jo sodi un nepatikšanas tika sūtīti kā dieva zīmes un ierosme mainīties. Devas ir ērtākas būtnes, kuras, kā cilvēkam labu vēloši radījumi, domā, kā viņiem izdabāt. Šķiet, ka cilvēkiem tuvāks ir viedoklis par milzīgu augstākā mīlestību uz viņiem, neatkarīgi no pašu rīcības.

Sleipnirs ir Odina zirgs. Šī būtne nekad neskatās sev zem kājām un gadīties viņam ceļā bija visnotaļ bīstami. Sleipnirs simbolizē ekstāzi, iziešanu no apziņas ierobežojumiem. Šis tēls atgādina, ka nav nozīmes rotaļāties ar destruktīvajiem spēkiem. Ja cilvēka dzīvē tas ienāk bez maga melnās gribas, tātad tā mērķis ir radīšana, atbrīvošana un cilvēka izaugsme. Leģendas par Sleipniru māca, ka ir neiespējami valdīt destruktīvus spēkus savā labā. Tos var pieņemt, novērtēt to parādīšanos un rīkoties saistībā ar to iekšējo būtību. Ja ir vēlme šo spēku izmantot ļauniem nolūkiem un kļūt par sagrāves meistaru, šie spēki var pārvarēt pašu cilvēku: Hagalaz neļaujas kontrolei. Sagrāves spēks nešaubīgi izaicina milzīgi spēcīgu atsitienu.

Belobogs un Černobogs atbilst līdzībai par melnajiem un baltajiem skolotājiem. Hagalaz ir drīzāk melnais skolotājs, kurš daudz ko liedz, bet neko nenes.
Taču, ja šos divus aspektus analizējam dziļāk, tad būtībā melnais un baltais skolotājs ir cilvēku domāšanas rezultāts, cilvēku izdomājums. Tas ir saistīts ar patīkamo, ar ērtības sajūtu. Skolotājs ir skolotājs, neatkarīgi no tēla, kādā tas atnāk. To pašu var teikt par Hagalaz. Tā nekādā veidā nav dēmoniska vai necilvēciska Rūna. Bet ar to saistītais spēks ir tik varens un intensīvs savā darbībā, ka gandrīz vienmēr rada nepatiku – zaudējuma, skumju vai bēdu izjūtas. Tā atbruņo cilvēku notiekošo sagrāvju priekšā.

Ūdensvīra zīmi dēvē par nākotnes ielaušanās simbolu mūsdienās, tagadnē. Nākotne vienmēr ir ārdoša pret šodienu, tā lauž pierastās un pazīstamās robežas. Ja mēs atrodamies Hagalaz iespaidā, mēs nespējam plānot pat tuvāko nākotni. Taču pozitīvs skatījums, pozitīva attieksme pret notiekošajām nepatikšanām ļauj paredzēt vistālākās perspektīvas.

Hagalaz cilvēkam draud pat ar neprātu, ja viņš ir pārlieku piesaistījies noteiktām senzināmām vērtībām, kas viņam ir svarīgas, bet kurām vairs nav nozīmes viņa izaugsmē. Neprāts ne vienmēr izpaužas klīniskās formās. Kad cilvēks ir ieciklējies jēdzienos “karma” vai “melnā maģija”, tas ir neprāts. Ļoti bieži, tieši atnākot Hagalaz, cilvēks iegrimst patoloģiskos ticējumos, dažādos rituālos un seko tiem, bet patiesībā bēg no sapratnes. Šādi rīkojoties, cilvēks ir vēl vairāk tāds, kā bijis iepriekš. Viņš pārvēršas agresīvā, aprobežotā nejaucēnā un apkārtējos cenšas pārliecināt par savu taisnību. Hagalaz dotais uzdevums – sasist čaulu un palīdzēt cilvēkam izlauzties gaismā.

Jebkurā gadījumā Hagalaz noved pie Ego sagrāves. Tā vienmēr sagrauj individuālās apziņas robežas. Mēs pieņemam sevi caur priekšmetiem, ar kuriem esam saistīti, caur pierastiem saskares veidiem, caur attiecībām, kurās esam iesaistīti. Tas nozīmē, ka mūsu Ego nav ne uz mūsu ādas un arī ne mūsu galvās. Ego veidojas attiecībās ar vidi un ar pašu iekšējo pasauli. Un Hagalaz ir atnākusi tieši tāpēc, lai šo Ego sagrautu. Neprāta draudi pastāv tieši tad, ja Ego ir pārāk nocietinājies un cilvēks pat nevienu mirkli nespēj bez tā dzīvot. Hagalaz pilnīgi sajauc cilvēka virzības ceļu ne jau tāpēc, ka viņam tādam būtu jāpaliek uz visu mūžu, bet gan tādēļ, lai viņu atrautu no pierastības un viņš spētu mainīt virzienu, kas nemaz nav tik nekļūdīgs. Darbojoties Hagalaz, cilvēks var justies izkliedēts vai zaudējis mērķus un virzienu, viņš jūtas atstāts vai bezpalīdzīgs. Viņš nekādi neizprot notiekošā jēgu, iedomājas, ka tā būs visu atlikušo dzīvi – pastāv pašnāvības iespējas vai ieslīgšana kārtējā paranojā, nesaprotot, ka tas ir tikai viens posms viņa paša psihes pārveidē. Vienmēr ir jāatceras par Hagalaz darbības īslaicīgumu.

Vēl viena dievība, kas diezgan precīzi atbilst Hagalz būtībai, ir Dionīss. Viņu uzskatīja par Apollona alternatīvu, Lauvas zodiaka zīmes pārvaldošo dievību. Kā zināms, Lauvas zīme atrodas opozīcijā Ūdensvīra zīmei. Savukārt, Dionīss bija pretējs Apollonam un pārvaldīja svēto neprātu, kura iespaidā cilvēks atraisās no bijušajiem pieķeršanās aspektiem un saistībām. Viņa iekšējā neapmierinātība tika izdejota spēcīgās un izteiksmīgās orģijās un rituālos. Runa bija ne jau par neprātu vai atgriešanos. Senatnē ļaudis labi saprata, ka cilvēkam ik pa laikam ir svarīgi nepieciešams pārveidot savu dzīvi. Un jo katastrofālāk tas notiek, jo dziļākas ir izmaiņas.

Katrs cilvēks attīstās citādi. Sabiedrībā ir sarežģīti pilnveidoties, jo pastāv zināma disharmonija – cilvēka darbības uz izaugsmes ritmi ir atšķirīgi no apkārtējo ritmiem. Bieži vien cilvēks jau ir gatavs mainīties un kļūt citāds, bet apkārtējie viņam traucē. Vai arī otrādi – vide ir mainījusies, bet cilvēks netiek tās pārmaiņām līdzi. Šīs problēmas risināšanai ļoti noderīgs ir kāds sens rituāls – karnevāls. Teju visiem pagāniskajiem kultiem ir pazīstama karnevālu tradīcija. Reizi gadā cilvēkam ir ļauts būt kaut kam citam. Pēc haotiskajām norisēm viņš spēj savākties un kļūt pavisam citāds. Lūk, šādas un līdzīgas mistērijas senajā Ellādā bija saistītas ar Dionīsu. Pie tam, karnevālos tika lietots nevis alkohols, bet spēcīgas psihotropās vielas. Karnevālu kultūra bija saistīta ar spēcīgu un iedarbīgu augu lietošanu, tādējādi cilvēks tiešām varēja zaudēt pierasto prātu uz kādām trijām dienām un tas atvieglināja iespēju atbrīvoties no pierastās pagātnes, palūkoties uz sevi no tālienes, no putna lidojuma, ar Dieva acīm un ieraudzīt, kas viņā ir īsts un, kas iluzors.

Mūsdienu kultūra nepazīst šāda veida atvaļinājumus un baidās no tiem. Tāpēc, ka jūt, ka cilvēks, iznākot no ekstāzes, var šķirties no visa, kas nav patiess. Dionīsiskā sākotne tiek uzskatīta par antisociālu, un tātad, par anticilvēcisku. Taču Hagalaz sagraujošais spēks kādā brīdī atbrīvojas uz īstenojas. Kādam tā ir psihiska slimība, kādam noziegums vai cita smaga saslimšana. Šis spēks tiek nodots no vien cilvēka nākamajam. Ja dvēseles ceļi ir aizsprostoti, notiek smaga revolūcija. Arhetipiski cilvēkam periodiski ir nepieciešami neprāta stāvokļi. Protams, ka tiem jābūt pareizi organizētiem, ritualizētiem un sakātotiem, lai cilvēki paliktu cilvēki un pēc nepieciešamajām norisēm spētu atgriezties normālā dzīvē. Hagalaz ir nerepresīvs jaunā sākums.

Nav nekāda spiediena, ir brīvība, jebkuri ierobežojumi tiek sagrauti un robežas nojauktas, ceļošanai nederīgie kanāli izārdīti. Tas ir izaicinājums iziet ārpus saprotamā un pierastā robežām.

Hagalaz mantiskā nozīme

Situācija: sagrāve.
Izaicinājums: pieņemt ārdošās dievības darbību.
Piesardzība: necensties katrā ziņā saglabāt esošā veselumu.
Norādījums: necensties kontrolēt notiekošo.
Ieteikums: jāprot upurēt kādas pierastas vērtības, kuras vairs nav nepieciešamas.
Mierinājums: pastāv iespēja vairot brīvību.

Ja mēs cītīgi studējam mistiķu, skolotāju, kultūras cilvēku biogrāfijas, mēs spējam novērtēt to, ka daudzas garīgas problēmas viņu dzīvē bijušas saistītas ar katastrofāliem notikumiem. Nav nevienas būtnes, kas spētu pacelties virs zemes dzīves neizmantojot Hagalaz radošo ietekmi.

Augstākā pasaule cilvēkus pilnveido caur Hagalaz. Atmošanās jēga ir atbrīvot mūs no nejēdzīgiem un nevajadzīgiem paradumiem, jo tieši paradumi cilvēku nospiež.
Jebkurš suģestējošs darbs personības pārveides jomā sākas no to pazīstamo veidolu meklējumiem, kuri būtu jāpārveido vai no kuriem jāatbrīvojas. Dziednieki pirmām kārtām analizē to, kas cilvēka priekšstatos par dzīvi ir visstabilākais, lai to atmestu un izaicinātu pilnīgu apziņas pārveidi.

Dievs mums visiem māca vienu un to pašu: atteikties no pazīstamām vērtībām un tiekties pēc citām. Ārdītājs-dievs ir nevis tas, kurš bauda mūsu neveiksmes un bēdas, bet tas, kurš mums neļauj gulēt, kurš mūs modina, kurš zvana zvanus, kurš guļošajam uzgāž spaini ūdens, ja citādi nespēji viņu piecelt. Šie pārdzīvojumi nešaubīgi ir saistīti ar asu zaudējuma sajūtu un ar šķiršanos no pagātnes. Lūk, kas ir Kastaņedas paša vēstures mazgāšana. Mēs nespējam kļūt citādi (īstenāks, jauns), kamēr neesam nomazgājuši melīgo pagātni, kuru atspoguļo paša individualitāte. Ja mēs pašo nenodarbojas ar savas vēstures attīrīšanu, atnāk Hagalaz. Un kārtējā katastrofa dod iespēju atbrīvoties no pierastā. Acīmredzami, normāls cilvēks no apdāvināta atšķiras ar to, ka apdāvinātais tiecas jebkuru notikumu uztvert radoši. Gan patīkamo, gan nepatīkamo viņš pieņem kā augstākās pasaules norādi.

Mēs bieži saistāmies ne tikai ar pagātni, bet arī ar nākotni, kā nu mēs to saprotam. Lūkojoties nākotnē (Ūdensvīrs), mēs to ļoti ierobežojam, pārāk cieši plānojam. Mūsu plāni un prognozes iekļaujas gaidāmajā un iespējamā notikumā kā skelets, karkass, kā trako krekls. Hagalaz sagrauj prognozes un atbrīvo cilvēku dzīvei citā, līdz šim nesasniedzamā, bet pieņemamā nākotnē. Lūk, kāpēc, ir tik svarīgi regulāri pārskatīt nākotnes plānus un izvēlētās stratēģijas. Parasti cilvēks apstājas pie sasniegtā un projicē to uz nākotni, tādējādi ar savu apziņu ierobežojot jaunu enerģiju, cilvēku un iespēju ienākšanu. Mūsdienu valodā to sauc par piesardzību.

Satiekot cilvēku ar zilumu zem acs, mēs parasti domājam, ka viņš iekaustīts, bet ja nu patiesībā acī ieskrējis putns… Bet putnam mēs neticam, kamēr Hagalaz tieši mums pierāda, ka tā var būt un mēs paši dabūjam zilumu zem acs no tajā ieskrējuša putna. Mēs atsakāmies pieņemt neparedzamo un tāpēc vien pašu prognozes padarām smagnējas.

Ļaudis bieži nesaprot, kāpēc jāmaina pašu vēsture. Taču svarīgi apzināties to, ka pagātne pilnībā nosaka tagadnes un nākotnes virzību. Tā sakārto iespējamo tālākvirzību. No zemapziņā vai apzinātā atmiņā, no tā, kādus mēs sevi redzam pagātnē, ir atkarīgs tas, kādi mēs kļūsim nākotnē. Hagalaz mums dod iespēju sākt pilnīgi jaunu ceļu, nenesot līdzi iepriekšējo nodomu un agrākās sapratnes smagumu.

Hagalaz atbrīvo dziļākās vēlmes: mēs dodamies turp, kur patiesi vēlamies, nevis tur, kur prognožu, projektu vai kādu senpazīstamu virzienu veidā mūs aicina atmiņa.

Hagalaz nozīmē ne tik daudz nākotnes plānu pārvērtēšanu, kā atteikšanos no veciem plāniem vispār. Sagraujot mūsu prognozes, liktenis pagriež mūs citā virzienā. Mums atliek vienīgi atzīt, ka norisinājusies svarīguma maiņa ir augstāko spēku atzīta un sūtīta. Mums šādi palīdz ieraudzīt, ka dzīvē ir arī citi ceļi.