Kad cilvēka apziņa atveras garīgajai attīstībai, paveras brīnišķīga pasaule – miera, mīlestības un harmonijas pasaule. Taču, pirms mēs šo stāvokli sasniedzam, mums jāpārvar dažādi sevis un pasaules izpratnes līmeņi, un šī augšupeja saistīta ar vairākām bīstamām situācijām, kuras apskatīsim mūsdienu psiholoģijas un Tradīciju gaismā. Pirmkārt, jāzina, ka iekšējā attīstība notiek vispirms caur sublimāciju, attīrīšanos, caur sava „ego” cildenuma pieaugšanu, jo, kamēr „ego” nav savaldīts, nav vadāms, agrāk vai vēlāk garīgie meklējumi novedīs maldu ceļos vai pat līdz liktenīgai kļūdai. Visos laikos ir bijuši pseido-mistiķi, kuri ziņoja, ka ieradušies veikt kādu dievišķu misiju. Pietiek apmeklēt kādu ezotēriskas vai okultu salonu, lai saprastu, ka šajā ziņā mūsu laiks nav nekāds izņēmums. Šīs parādības cēloņus mums palīdz izprast psihosintēze, kuras pamatlicējs ir Roberto Asadžioli. Viņš analizēja pacientus, kuru garīgo meklējumu ceļā radušos psihisko līdzsvara traucējumu pamatā konstatēja „ego” eksaltāciju (sajūsma, pazilātība).

Asadžioli konstatēja, ka daži cilvēki garīgās atmodas ceļā sastopas ar grūtībām, jo pakļaujas nosliecei, kura izpaužas kā „diženuma mānija”. Viņš izšķir divas „ego” eksaltācijas formas: eksaltāciju caur intelektu un eksaltāciju caur emocijām. Pirmā rodas sakarā ar personības neordināru, paaugstinātu pašvērtējumu. Indivīda nespēja sevi adekvāti novērtēt bieži noved līdz absurdam.

Emocionālā eksaltācija rodas sakarā ar adaptācijas trūkumu pret apziņas enerģiju, kura nāk līdz ar garīgo atmodu. Tas izpaužas kā uzvedības normu traucējumi, kā nosliece uz paceltu toni un neadekvātu žestikulāciju. Tādi emocionālā līdzsvara traucējumi stimulē tos, kam piemīt cīnītāja daba uzņemties reformatora misiju, kuru psihe ir novājināta.

Visos laikos Skolotāji ir brīdinājuši no „ego” pretenzijām – galvenā šķēršļa transcendentālās pieredzes iegūšanā. Šri Aurobindo savā Jogas kā Atmodas Ceļa izpratnē izšķir eksperimentus, kuri ved uz „garīgu vai dievišķu lietu īstenošanu” un „ego” pseido eksperimentus, kuri pēc viņa domām „ievilina starpzonas labirintos, kuros cilvēks maldās pats savos iestaigātajos ceļos”. Līdzīgi Asadžioli, arī Skolotājs Podišeri saviem mācekļiem stāsta par „prāta mulsumu”, kurā notiek iekšēji eksperimenti, kaut arī dziļi, bet „pēc rakstura un būtības sajaukti”. Viņš skaidri nosoda „ego” eksaltāciju un to, kas var notikt, kad cilvēks sāk ticēt absurdām lietām. Viņš piebilst, ka „ir cilvēki, kuri ilūziju pārņemti ticēja, ka viņiem pasaulē jāspēlē kāda svarīga politiska vai sociāla loma, bet piedzīvoja vilšanos un neveiksmi”.

Tibetas budisms trīs galvenās „ego” vājības apzīmē citiem vārdiem. Te runā par „Matērijas trijiem valdniekiem”. Tie ir Matērijas, Prāta un Vārda valdnieki. Šajā izpratnē Matērijas Valdnieks nozīmē tieksmi pēc komforta, baudām un drošības. Vārda Valdnieks nozīmē tieksmi pēc intelektuālas attīstības, plašām zināšanām. Prāta Valdnieks attiecas uz apziņas pastiprināšanu, lai nepārtraukti sevi izprastu. Pēc šīs metaforas šie trīs valdnieki nodrošina, lai „ego” kļūst par jūsu dzīves saimnieku.

Meklējot garīgo avotu, kurš mums saprotamāks, atcerēsimies Svēto Jāni, kurš mācīja, ka, lai savienotos ar Dievu, jāatsakās no savām kaislībām un egoisma, pat no vismazākā. Viņš aicināja uz klusēšanu, pārdomām, lūgšanu un citām mistiskām praksēm, kuras ved uz Dieva apceri. Šajā izpratnē viens no rozenkreiceru mērķiem ir mentalitātes veidošana, kura kalpotu garīgajam Es, lai mēs varam pareizāk novērtēt tos iedvesmas impulsus, kuri rodas mūsu apziņā īpašos vienotības brīžos ar savu dvēseli.

Pievērsīsimies citai bīstamībai. Pamatojoties uz to, ka cilvēka prāts ir radošs, daži misticisma adepti kļūdās, un cita cilvēka ļaunām domām piedēvē spēku, kura tām nav. Daži uzskata sevi par tādu negatīvu domu upuriem. Reizēm šie cilvēki runā, ka sajūt fizisku vai cita veida saslimšanu, kura izpaužas kā augsta temperatūra, enerģijas zudums, dziļas skumjas, nespēks. Šādas situācijas samērā bieži gadās arī mistiķiem, kuri a apriori liekas absolūti līdzsvaroti.

Varētu domāt, ka tādas arhaiska rakstura domas raksturīgas vienīgi valstīs, kurās burvestības ir vispārpieņemtas un praktizētas atklāti. Tomēr ne tik sen kādā starptautiskā kolokvijā, kurš bija veltīts mentālai veselībai, tā dalībniekus pārsteidza iesniegumu skaits par nelabā izdzīšanu. Jūs ziniet, ka rozenkreiceru mācības nostāja ir tāda, ka burvestības ietekmē vienīgi tos, kuri no tām baidās. Patiešām, mēs zinām, ka tad, ja mēs nešaubīdamies pieņemam kādu ideju, tā kļūst par likumu, kārtību vai principu, kurš loģiski sasniedz mērķi, neatkarīgi no tā, vai tas būtu konstruktīvs, vai destruktīvs. Tas nozīmē, ka, tiklīdz mēs sākam baidīties no cita cilvēka negatīvām domām, mēs ar viņām nonākam rezonansē un ļaujam mūs iekšēji ietekmēt. Un otrādi, – ja mēs atsakāmies piešķirt tām jebkādu varu, tās ir bezspēcīgas, jo mūsu zemapziņa stāv sardzē un neļauj piekļūt apziņai.

Pētīdams cilvēciskās būtības dzīles, Šri Aurobindo nosauc par „dzīvības mentalitāti” procesu, kurš mums izraisa prieka vai nelaimes, taisnības vai vilšanās sajūtu un vispār mūsu vēlmes un jūtas kopumā. Uzskatot, ka visi cilvēki mīt Visuma Okeānā, šis jogas skolotājs aicina mūs kļūt vērīgiem pret apkārtējām vibrācijām, kuras mūs caurstrāvo un rada simpātijas vai antipātijas, prieku vai skumjas, pārliecību vai šaubas, un kuras mēs ne vienmēr varam izskaidrot. Viņš uzsver, ka šīs psiholoģiskās variācijas ir „tā pieradušas mūsos ienākt kā savās mājās, ka mēs tās pat nepamanām: pielāgošanās un pazīšanas mehānisms strādā zibenīgi”. Viņš to sauc par „saindēšanos” ar apkārtējo vidi.

Viens no galvenajiem zemūdens akmeņiem cilvēka garīgajā ceļā ir gara pagrimums. Atcerēsimies vēlreiz Šri Aurobindo, kurš teica: „Neizliksimies, ka neredzam grūtības, kuras pārdzīvojam, bet neļausim tām mūs maldināt. Ja mēs būsim neatlaidīgi, uzvara būs neizbēgama, un, lai to nodrošinātu, kāda cena būs pārāk augsta?”

Interesanti paskatīties uz gara pagrimumu no psihosintēzes viedokļa. Norāda, ka, tiklīdz beidzas sajūsmas stadija, kuru rada garīgā atmoda, dažiem mistiķiem iestājas vilšanās periods. Viņi uzskatīja, ka jau sasnieguši mērķi, bet, lūk, dabiskās noslieces atkal atgriežas… Pēc gaismas pieplūduma atkal iestājas atplūdums, un neveiksmes sāpes proporcionālas ambīcijām. Asadžioli raksta: „reizēm reakcija iet tik tālu, ka cilvēks sāk noliegt savas nesenās iekšējās pieredzes vērtību un realitāti. Viņu pārņem šaubas, paškritika, un viņš uzskata, ka viss pārdzīvotais bija ilūzija vai emocionāls uzplaiksnījums. Viņš kļūst sarkastisks, smejas par sevi un citiem un nonāk līdz savu ideālu un garīgo mērķu noliegšanai. Taču, lai ko viņš darītu, viņš nespēj kļūt tāds, kāds bija iepriekš; pārdzīvojumu skaistums uz visiem laikiem saglabājas atmiņā, neskatoties uz visiem pūliņiem no tiem atbrīvoties”.

Dažiem mistiski noskaņotiem cilvēkiem psihologi konstatē simptomus, kuri līdzīgi psihotiskai depresijai, ar to atšķirību, ka parastai neirozei visbiežāk ir regresīvs raksturs, tajā laikā, kad ar garīgo attīstību saistītiem traucējumiem piemīt skaidri izteikts progresējošs raksturs. Junga skolnieks Edvards Edingers interesantā veidā izskaidro šo fenomenu. Viņš uzskata, ka „ego”, meklēdams personificēšanos ar „Es”, progresē pa spirāli un pārmaiņus iziet inflācijas fāzes, tas ir, pārmērīgu paplašināšanos un atsvešināšanos. Inflācijas periodā ego iegūst Es īpašības, un tas noved pie eksaltācijas parādībām, bet pēc tam neattaisnotās cerības piedzīvo neveiksmi un atsvešinātības sajūta kļūst pastāvīga.

Neviens mistiķis no šīs problēmas nav pasargāts. Tā var rasties jebkurā garīgā ceļa momentā un skart vistālāk tikušos Iesvētītos. Atteikšanās no savas nostājas mainīšanas un neizlēmība var attīstīt šādu situāciju, nest nevajadzīgas ciešanas un novest strupceļā. Tāpēc studējošam mistiķim jābūt neatlaidīgam un stingram ceļā uz mērķi, viņam jāizmanto visi sava Iekšējā Skolotāja spēki. Patiesībā katrs gara pagrimums turpinās tik ilgi, cik ilgi mēs kavēsimies, lai pārskatītu savu domāšanas un uzvedības veidu. Tāpēc katrs pārbaudījums ir kā īpašs alķīmisks tīģelis*, kurā caur morālām ciešanām un vērtību pārvērtēšanu lēnām norit cilvēka transmutācija Gaismā.

Briesmas, ar kurām mēs varam sastapties garīgās attīstības ceļā, tomēr ir uzveicamas. Protams, tas, kurš mistisko atmodu novērtē pēc mācīšanās ātruma, nevis tās izpratnes, piedzīvos vilšanos. Un otrādi, tas, kurš pa garīgo ceļu iet periodiski, pakāpeniski, kā to paredz mūsu Ordenis, ir labāk sagatavots tādām briesmām, ja vispār tās pieļauj. Un, beidzot, atcerēsimies, ka garīgajā ceļā var būt ne tikai akmeņi, bet arī rozes, ka gaisma ir stiprāka kā tumsa, dzīvība stiprāka par nāvi, un šķīstīšanās uguni simtkārt atlīdzina Visuma mīlestības uguns.

* Ugunsdroša materiāla trauks dažādu vielu karsēšanai un kausēšanai