Nogrieztie ziedi. Ielikti vāzēs, sapīti vainagos. Sasieti līgavu pušķos. Veidoti buķetēs un kompozīcijās. Smaržojoši. … Vēl smaržojoši … Vēl smaržojoši tāpēc, ka mirstoši. Faktiski jau nomiruši. Tāpēc, ka nogriezti nost. Tāpēc, ka izgriezti ārā. Tāpēc, ka atņemti mātei dabai.Lai cik skaisti tie būtu vāzē, lai cik krāšņās buķetēs tie būtu saveidoti, konkrēti šie vairs nav redzami pļavā, kur tie piedalās Radītāja izveidotajā gleznojumā kopā ar citiem visdažādākajiem ziediem. Tie vairs nav sajūtami tur, kur piedalās Radītāja sacerētajā Simfonijā, savu aromātu starodami kopā ar putnu dziesmām, koku zaru šalkām, mākoņu peldējumu debesīs un upes lēni mierīgo plūdumu ielejā.

Vārdi par Īstenību un Patiesību. Teikumos, rindkopās, pantos. Veidoti dzejā, esejās, aprakstos. Iedvesmojoši. … Un tikai iedvesmojoši… Tāpēc, ka neko neatklājoši. Faktiski nespējīgi atklāt. Tāpēc, ka tajos vēstītais ir nogriezts nost. Tas ir izgriezts ārā. Tas ir atvienots no Esamības bezgalīgās daudzšķautņainības.

Lai cik skaisti tie liktos grāmatās, lai cik pareizi tie liktos prātam, caur tiem neatklājas Radītāja izveidotais gleznojums ar neskaitāmajām mijiedarbībā esošajām šķautnēm. Caur tiem nav sajūtama Radītāja sacerētā Simfonija ar pļavu ziedu aromātu, putnu dziesmām, koku zaru šalkām, mākoņu peldējumu debesīs, upes lēni mierīgo plūdumu ielejā un cilvēku kā no Simfonijas nenodalītu būtni. Tie apraksta priekšstatus, bet neatklāj Esamību.

Ir jau labi, audzējam ziedus dārzniecībās griešanai. Tāpat kā fermās audzējam cūkas kaušanai. Ha, ha, nu, nav taču starpības! Abos gadījumos post factum priecājamies un baudām mirstošas/mirušas lietas. Tāpat kā pieķeramies nedzīviem vārdiem, ko saucam par mācību vai visu mācību Mācību. Tāpēc, ka neprotam ierakstīties Simfonijā, dzert to, noreibt no tās.

Pateiktie vārdi un nogrieztie ziedi. Cilvēks, neredzējis pļavu un nesajutis Simfoniju, nesaprot, kas aiz tiem stāv.