Neraugoties uz to, ka tā saucamās zvaigznes cenšas viena otru pārspēt ar pēc iespējas asprātīgākām atbildēm intervijās, Boriss Grebenščikovs visus pārspēj, nemaz nepūloties izcelties. Un tas pelna stāvu sajūsmu kā īstas gudrības pazīme. Jo no to estrādes darboņu vidus, kas tendētas uz epatāžu un noteikta iespaida radīšanu, viņš acīmredzami atšķiras labā nozīmē. Nesen viens paziņa, iepazīstinot divas viešņas no Taizemes ar Akvarium mūziku, raksturoja tās līderi ar ‘our spiritual father’ apzīmējumu. Kaut arī maķenīt patosi, bet dikti patiesi. Pat Jegors Ļetovs, paaudžu elks, intelektuālais panks, kādā no dziesmām atzīmēja: “Ja es varētu izvēlēties savu formu, es būtu Grebenščikovs”. Tad nu, sācis ar mūziķa pievilcīgo izturēšanos un manierēm, es pāreju pie pildījuma, pie harismas izcelsmes un mēroga.

Jāsaka, ka viņš, līdz ar saviem kolēģiem, savulaik devās uz austrumiem gudrības meklējumos. Vieniem šie meklējumi bija ražīgi, citiem ne pārāk. Tāds bija laikmets. Iespaidojoties no ārzemju muzikālajiem titāniem, kuru ierakstus Padomju impērijā varēja klausīties tikai slepus, arī citu klimata joslu ļaudis sāka domāt par dzīves jēgu austrumu plaknē. ASV ieradās Prabhupāda ar savām ambīcijām, kas nemanāmi apmierināja sabiedrības vēlmi pēc austrumu kolorīta.

Nav runa par kvalitāti, bet gan par masu velkmi uz ezotēriku.

Harisons dzied bhaktu mantru, Lirijs raksta Tibetas mirušo grāmatas psihodēlisko interpretāciju, salīdzinot LSD un citu apziņu paplašinošo vielu ceļojumu (trip) ar nāvi. Hakslijs (esejists, prozaiķis), pamēģinājis tolaik meskalīnu, kļūst par psihodēliskās revolūcijas entuziastu un sludnātāju, mudinādams gan pievērsties zinātniskai pieejai un neizaicināt oficiālo profesoru kastu uz divkauju. Gulēdams uz nāves cisām, viņs palūdz sievai iedot tam LSD devu, vēlēdamies aiziet viņsaulē skaisti un pareizi. Vesela paaudze pievēršas apziņas izpētei. Lirijs piedāvā konstitūcijā ieviest punktu par indivīda brīvību attiecībā uz apziņas izpētes metodēm.

Pat Hofmans, šveiciešu ķīmiķis, kas nejauši sintezēja LSD, būdams nopietns zinātnieks, ticies vairākas reizes ar Liriju, nespēja izdomāt kontrargumentu pret paša radītās narkotikas popularizāciju. Lirija harismas ietekmē viņš nolaiž rokas un savā grāmatā slavē bijušo Harvardas profesoru, kas visu mūžu tiek vajāts un nolādēts. Tādēļ, ka skaļi aicina visus pamēģināt LSD. Tiesa, ka galu galā viņš pārlieku aizrāvās un viedokļi par viņa “guruisma” augšanu ir dažādi. Bet tas ir cits jautājums.

Tieksme atrast ezotērisko dzīves jēgu rodas likumsakarīgi, kā atbilde uz Lielā fast-food nācijas sapņa popularizāciju un augošo patērētāju sabiedrības negusību. Tāpat kā angļu snobisms, striktā sabiedrības šķelšanās un strauja politikas maiņa attiecībā uz koloniju mantojumiem savulaik radīja panku vilni britu punktuālisma paradīzes sirdī. Psihodēliskā revolūcija pāraug vairāku nometņu cīņā. No vienas puses Mensona Family nogalina Polanska sievu un citus augstākās sabiedrības pārstāvjus, ar to asinīm uzrakstot uz sienas PIGS, no otras – strupceļš, pie kā noved narkotiku lietošana. Pamazām te viens, te otrs ir spiests atzīt, ka psihodēliskās narkotikas ir laiva, ar ko pārpeld upi, bet tālāk jāiet kājām. Keruaks, bitņiku paaudzes leģenda un ideologs, grāmatas On The Road autors, kādu brīdi pavisam zaudē ticību jaunības ideāliem un, atnācis uz kārtējo mūzikas vakaru ar Prabhupādas un Ginsberga piedalīšanos, nospļaujas un aiziet, veltīdams epitetu ķēmošanās visiem klātesošiem.

Tādējādi interese par austrumiem palika, atklāts palika jautājums par metodēm tos izzināt.

Daļa palika pie mākslīgajiem stimulatoriem, ticēdami, ka beidzot tomēr tiks pie jaunām iespējām. Citējot Bleiku, eksperimentējot ar visu, kas gadījās pa rokai, viņi mēģināja pilnveidot sevi un pasauli. Šis process pārņem visu zemeslodes radošo andergraudu. Lirijs nedēļām rij skābi, ieslēdzies kambarī ar sekotājiem. Taču secinājumi nav mierinoši, drīzāk rada aizvien jaunus jautājumus. Vieniem šķiet, ka LSD un psilocibīns ir cilvēces glābiņš uz atomkara sliekšņa, kas aktualizējās divu impēriju ‘aukstā kara’ rezutātā. Citi attīsta domu par izlūkdienestu apzinātu LSD invāziju sabiedrībā kā sociālu eksperimentu un centienus zombēt masas vai novērst to uzmanību no būtiskām problēmām. Savukārt tie, kas galu galā atsakās no narkotikām, mēģinot visiem atgādināt par to iespaidā gūto pārdzīvojumu mākslīgo dabu, izdomā, piemēram, salīdzinājumu ar raķeti, “kas traucas kosmosā, bet ir spiesta atgriezties uz zemes” (Prabhupāda).

Viena daļa no šīs grupas jeb ‘izbijušiem’ nodzeras, nespēdami tikt galā ar milzīgo informācijas apjomu, ko viņi nemāk apstrādāt, klasificēt vai pielietot rijīgā sociuma kontekstā.

Otra daļa urbjas ezotērikā, turpinot iesākto ceļu jau bez narkotiku starpniecības, pielietojot ceļojumā gūto pieredzi kā savdarbīgu iespēju redzēt preview jeb ko var sasniegt.

Nesen dzirdēju ļoti trāpīgu šādi domājošo teicienu par jebkādu apziņas paplašinātāju nelietderību. Kā piemērs tika minēta sarežģīta specifiska programmatūra, ko lieto kādā šaurā jomā. Narkotikas tika salīdzinātas ar loginu un paroli, atslēgu no sarežģītās pasaules, kas parasti nav pieejama vidusmēra pilsonim. Un te šis, nopriecājies par plašu jaunatklātā poligona savdabību, metas ja ne spaidīt pogas, tad mēdz banāli aizmirst pamest programmas vidi, atsakoties no piedāvājuma saglabāt izmaiņas. Daļēji šim viedoklim jāpiekrīt. Murakami vienā no grāmatām šim jautājumam veltīja šādas rindas: “Dabiski. Paplašinot indivīda apziņas laukumu, bet neuzlabojot indivīda kvalitāti, mēs nevaram sagaidīt neko citu, kā vienīgi depresiju.” Proti, aizivien biežāk rodas idejas par neieciešamību gatavoties narkotiku lietošanai. Ka ceļojumu speciālistu uzraudzībā var pārvērst terapeitiskā seansā, kas dara brīnumus. No otras puses, aizvien biežāk jaunu sajūtu meklējumos vai teorētisku zināšanu trūkuma dēļ kāds pārdozē skābi, izraisīdams plašas diskusijas par strīdīgās panacejas ietekmi uz psihi. Tādas lietas risinās ASV. Vairāk vai mazāk, bet arī Krievijas alternatīvās domāšanas pionieri uzzina par rietumu pasaules aktualitātēm. Tādējādi izceļas personības, kas seko ASV spīdekļu piemēram.

Jautāts “Vai jūs nemulsina, ka Nepālā un citos austrumu nostūros savulaik meklēja atbildes uz jautājumiem arī “Bītli”?”, Grebenščikovs mierīgi atteica, ka: “Arī pirms viņiem kāds devās turp, un pēc…” Arīdzan Lirijs, cerēdams ar LSD palīdzību pārsteigt viszinošos guru vai vismaz uzzināt to viedokli par brīnumainu vielu, dodas iekarot austrumus. Viens no tiem, apēdis narkotiku, pasmīnēja, un konstatēja, ka šo stāvokli ļoti labi pārzina. Izrādījās, ka tā saucamā psihodēliskā revolūcija aizskāra tikai aisberga virsotni, kura zemūdens puse, neizzinātas apziņas iespējas ir ļoti sens un dziļš jautājums. Sanskritā kādreiz pastāvēja 40 dažādi termini, kas apzīmēja konkrētus apziņas stāvokļus. Respektīvi, var iztēloties, cik tālu bija tikuši senči, pretstatā ASV dumpīgajai paaudzei, kas tikai nedaudz ielūkojās Pasaules Kosmiskā Saprāta aizkulisēs, narkotiku vadīti. Tādēļ tie, kas palika pie LSD siles, bieži vien vairs nespēja formulēt savu eksperimentu mērķi, mīdami ērtāku taciņu. Viens otrs sapinās paša austā tīklā, vairs nespēdams pielāgoties sociālai hierarhijai, norakstīdams savas deviācijas uz personīgās individualitātes ekskluzivitāti, aizmirstot par visu pārējo. Toties bija tie, kas raka dziļāk. Grebenščikovs, atbildot uz jautājumu par LSD, smaidot pateica: “LSD? Cik daudz var rīt to LSD..?” Pasvītrojot psihodēliskās pieejas laicīgumu un fragmentārismu garīgo vērtību kopšanā un attīstībā.

Viņš ir no tiem, kas nemanot iedziļinājās austrumu filosofijā pa īstam, kamēr citi tikai spēlējās ar to, vilkdami mugurā pievilcīgus linu kreklus, krelles un daudznozīmīgi klanoties. Un tagad mēs redzam, ka mūziķis sasniedzis noteiktu brīvības pakāpi, pārzin vairākas austrumu valodas utt. Runājot par precīzu viņa reģionālo ievirzi, kā arī formulējot ticības nosaukumu, rodas grūtības. Tas manā izpratnē ir ļoti būtiski. Proti, tas, ka viņš par savu ticību joko, neatklāj savas zināšanas ik uz soļa un nedižojas ar tām, nepretendē uz garīgā skolotāja titulu un paliek uzticīgs sev. Tieši šī ārēja nepiederība un raksturīgā uzvedība manā izpratnē ir gudrības pazīme, kā jau minēju, tādēļ atturēsimies no klasifikācijas un pievērsīsimies detaļām.

Viņš sāka kā visi. Kā DDT solists Ševčuks, kā Cojs. Kā visi rokenrola pārstāvji, kas, saskaņā ar Deivida Bouija izteicienu, “Uzstājas katrā koncertā ar tādu atdevi, it kā tas būtu pēdējais”. Tomēr vieni palika pie portvīna, bet citi gāja tālāk. Nekādā gadījumā nav runa par šādas filosofijas vērtēšanu vai reitingu bārstīšanu, pasarg’ Dievs. Runa ir par rezultātu.

Grebenščikovs jeb BG, kā viņu familiāri dēvē noteiktās aprindās, raugoties no malas, rada ‘guruisma’ upura iespaidu ar ‘putru’ galvā. Tā notiek tādēļ, ka parasti gribas dzirdēt noteiktas konfesijas nosaukumu un filosofiskas koncepcijas izklāstu. Pretējā gadījumā vidusmēra vērotājs tendēts redzēt austrumu pieskaņu kā muļķošanos. Bieži vien tā arī ir. Kāds gudrinieks psihodēliskās revolūcijas periodā trāpīgi atzīmēja, ka pīlēns, izšķiļoties no olas, pirmo redzēto tēlu asociē ar māti. Uz šī āķa uzķeras gandrīz visi, kaut vai mēģinot LSD. Proti, uzskata LSD avotu, konkrētu cilvēku, par savu Skolotāju. Daudziem lemts šo spēli pārņemt, iejuzdamies vienā vai otrā lomā. Aizraujoties ar tik saldo Skolotāja titulu, daudzi zaudē savas definīcijas, un kļūst visnotaļ nožēlojami. Šis kumoss reti kam ir pa spēkam. Grebenščikovs minams kā cilvēks, kas veiksmīgi izturējis pābaudījumu, citējot Visocka dēla teikto: “Nav pārvērties par bronzas statuju, par pieminekli pašam sev,” bet gan saglabājis individualitāti. Turpinot domu par šķietamo piederības trūkumu, jāmin, ka nopietnas austrumu mācības agri vai vēlu piedāvā to pašu variantu.

Novēršoties no tiešas tēmas, vēlos piedāvāt Ošo piemēru. Grāmatnīcās tagad tiek tirgotas viņa grāmatas, kuras apkopojuši varenā vīra sekotāji. Es uzskatu, ka runa ir par mūžīgo interpetācijas jautājumu, vēloties aizstāvēt pašu Bhagavanu no argumentiem par pašpopulismu un citiem netikumiem. Nesen iznākušajā necilajā filmā Postal, kas veidota pēc asiņainās spēles motīviem, ir parādīta šī interpretācijas problemātika. Tur ir guru, kam apkārt grozās milzums sekotāju. Starp tiem ir uzticamais menedžeris, kas pašaizliedzīgi seko Skolotājam. Galu galā notiem apvērsums, sektanti bēg un paslēpjas no likumsargiem. Tur menedžeris piepeši ķeras pie ieročiem, fanātiski kviekdams, ka pienācis laiks realizēt viņa guru grāmatās pausto domu. Pats guru nobijies vaicā, ko gan šis taisās darīt, kam seko atbilde, ka guru ir jānogalina. Uz loģisku neizpratni akls sekotājs atsaka, ka tiešā veidā grāmatā nekas tāds nav pateikts, bet ka viņš māk lasīt starp rindiņām. Tā lūk.

Tas pats notiek ar jebkuru gudru cilvēku. Ošo gadījumā situācija ir vēl smagāka, jo viņš nekad neko nav pierakstījis, dodams priekšroku lekciju lasīšanai. Taču arī tur viss ir skaidri definēts, pietiek izlasīt pāris grāmatas, lai apstātos un noplēstu elku portretus no sienām. Toties ir gudrinieki, un tādu nav mazums, kas visu iemanās tulkot ačgārni. Kāds paziņa nesen viņu varzu raksturoja kā ‘kosmiskās vecmāmiņas no ‘Rēriha grāmatnīcas”, pasvītrojot aizraušanos ar austrumu mācībām nepareizā veidā. Proti, bez Skolotāja, ar milzīgu informācijas daudzumu, kas parasti noved pie psihisku slimību attīstības. Pats Ošo vienmēr uzsvēra nepieciešamību atteikties no jebkāda veida atdarināšanas, visai pārliecinoši ietverot savu pārliecību anekdotēs un teikās.

Viņa sekotāji jau toreiz sastrādāja lērumu muļķību, taču pats Ošo visu laiku, kamēr ilga skandāli ar ASV likumsargiem (tiem, kas nezina, jāmin troksnis ap mēģinājumiem noindēt valsts ierēdņus, lai iegūtu varu agabalā utt.), klusēja. Tādēļ tieša viņa vaina nav pierādīta, un es palieku pie pārliecības, ka problēma slēpjas tais pašās interpretācijās. Viņš nepārtraukti minēja Budu par piemēru, kas aizliedzis celt tempļus sev par godu, sūkstīdamies: “Es rādīju jums uz Mēnesi, bet jūs pielūdzat pirkstu”. Jau pirmajās lekcijās, kuras Ošo lasa pēc ilgas klusēšanas, viņš šo aspektu atkārto.

Min, ka kādreiz pazinis klusējošo jogu Indijā, pie kura nāca ļaudis, kas vēlējās izārstēties no savā kaitēm. Bet tas klusēja gadiem ilgi, barodamies tikai no ļaužu saziedotā. Kādreiz, kad Ošo palika ar viņu vienatnē, tas pārtrauca klusumu: “Es redzu, ka tu ej līdzīgu ceļu. Lūdzu, nekad neklusē kā es. Gribēdams visiem paskaidrot šādi savu izpratni par pasauli, es nonācu pie tā, ka idealizēju cilvēkus. Viņi nāk un nāk. Viņi ne velna nesaprot”. Tādēļ Ošo arī to nepagurdams atkārtoja. Tai pašā lekcijā viens no klātesošajiem iedvesmots teica: “Skolotāj, pateicoties jums, mēs izpratām dzīves jēgu…”, ko Ošo asi kritizēja. “Ja jūs redzat spogulī savu attēlu, tas nenozīmē, ka esat spoguļa māceklis”. Viņš pieļāva iespēju, ka kādam viņa ģīmetne uz lūgšanu krellēm var palīdzēt, bet tālāk viņš aicināja doties paša spēkiem. Respektīvi, kādu brīdi var pieķerties svešām domām, bet tālāk jākāpj ārā no autiņbiksītēm.

Šodien mēs redzam pavisam pretēju tendenci.

Krievijas Ošo centra mājaslapā redzamas tā apmeklētāju bildes, ko var kvalificēt kā narcisisma un auniskas Skolotāja pielūgsmes izpausmi, par ko pats filosofs noteikti pasmietos. Nonākam pie tā, ka jebkāda piederība agri vai vēlu jānoraida. Pati šī tēze ideālā variantā ir pretstatā ar jebkādām iespējam to sludināt. Tādēļ Grebenščikovs un citi viņa nosacītie domubiedri, aiz ārējās nesakārtotības un jociņiem, nes sevī ļoti svarīgu un nopietnu mesidžu. Ideāls piemērs viņa personības paviršai uztverei jāmin projekta antimult.ru kādreiz radītai multene, kur BG attēlots kā pats savā gudrībā iestidzis jokains vīrs ar alus vēderiņu. Tiem, kas pārzin krievu valodu, iesaku vērsties pie pirmavota:

Iezipotais arhīvs ar exe formāta failu guļ te: www.vilciens.lv
Iezipotais Swf formāta fails, savukārt, šeit: www.vilciens.lv

Pārējiem pāris vilcienos izklāstīšu animācijas īsfilmas koncepciju. Tiek pārādīts mūsdienu reklāmas aģentūras darbs, kur sanākuši vienkopus tā dēvētie kreatīvie jaunieši. Viņi apspriež iespējas veidot reklāmas kampaņu BG jaunam albumam. Viņuprāt, minētā mūziķa albumi ir murgaini un nesakārtoti, tēli ironiski runā par 120 diksiem, par iespējamo “Es dziedu savas dziesmas ačgārni, čukstus un dušā” albuma izdošanu, un visādi āzē cienījamo mākslinieku, apspēlējot tadas tēmas kā viņa stilistiskā inerce, mūzikas neaktuālais skanējums mūsdienu kontekstā utt. Pēkšņi atnāk pats Boriss un sāk raksturīgi gaudojošā balsī kaut ko neizprotamu murmināt. Izceļot lielo aizu starp ‘parastajiem mirstīgajiem’ un viņu, kā neformulētas garīgas mācības pamatlicēju, mūziķis parādīts izdziedam katru viņam veltītu teikumu. Viens no reklāmas aģentūras darbiniekiem piemetina, ka šis “vecs perdelis galīgi prātu izkūkojis”, kam seko pants ar šo pašu apzīmējumu – vecais perdelis. Galu galā BG izkūp gaisā kā ēterisks mākonis, visam pāri skan viņa balss. PR kompānija turpina apspriest albuma izdošanu, veltot pašam BG āķīgus jociņus. Beigās viņu pļāpāšana tiek pieklusināta, parādās pats Grebenščikovs, kas pīpē kāsi. Tam seko aina, kurā viņš brien pa tuksnesi ar mītisku lauvu saitē, skanot vienai no viņa pirmajām dziesmām par Zelta pilsētu, ko retais nav dzirdējis. Beigās viņš metas ceļos improvizēta Tadž-Mahala priekšā, kura Ēdenes dārzā mitinās koši dzīvnieciņi un pāvs, kam uz plaukstošas astes dižojas kaņepju lapas piktogramma. Jāsaka, šāds sarkasms ir nevainīgs un apzīmē drīzāk cieņu, nekā necieņu. Pats BG, paskatījies multeni, pasmaidīja, un, ticot viņa pārstāvja teiktajam: “Viņš vispār nav noskaņots uz apvainošanos”.

To es arī izceļu. Viņa reakcijas, saskaroties ar acīmredzamu nekompetenci un tukšpaurību, kas būtībā ir viens no smagākajiem pārbaudījmiem. Pievēršu uzmanību, ka gudrība reti iet kopsolī ar tādu iecietību, klasiskajā vairantā tā pakļaujas Ekleziasta formulējumam, ka lielā gudrībā ir lielas skumjas. Tādēļ pārlekt pāri arī tam, nekļūt pesimistam vidē, kas parasti mēdz veicināt bezcerīgu noskaņojumu kāpumu – tas tik ir sasniegums! Spēt uztvert visu ar apskaužamu vieglumu… Atkal ir jābūt kādam piemēram. Lūk, Vladimira Visocka prēmijas pasniegšanas video.

Nav ne jausmas, kādā veidā Grebenščikovs vispār tur iemaldījies, bet prēmiju viņam tomēr pasniedza. Atkal, tiem, kas zina krievu mēli, jāskatās piemērs, pārējiem aprakstu ceremonijas norisi. Krievu inteliģence, kas pēdējiem spēkiem cīnās par savu vietu zem saules, nonākusi izolētā pasaulē, neļaujot turp iekļūt kaut kam jaunam. Tam ir loģiski iemesli, taču, kad viņiem aktuālās roblēmas, proti, subjektīvais vertību kritums pēcpadomju vidē, jaunatnes pagrimums, neizprotami mākslas virzieni, nešķiet būtiskas, viņu vājā vieta ir redzama ar neapbruņotu aci. Govoruhins, izcilais padomju laiku kino režisors, tādas kulta filmas autors kā Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, arī sasirdzis ar pesimismu. Viņš metas pat tādās galējībās, ka lamā jauno auditoriju gandrīz kā bezcerīgus idiotus, sakot, ka nesēj vairs turēties laikam līdzi, un rada sūdīgu (viņa paša raksturojums) kino padomiski tendētai paaduzei. Vārdu sakot, uz Grebenščikova replikas piemēra redzama ceremonijas samākslotība. Prēmijas nosaukums aptuvenā tulkojumā ir Sava vaga, kas pasvītro tās laureātu indivudualitāti un nemanīgu uzticību sev. BG, iebāzis prēmiju ķieģelīti kabatā (!), pēc tendenciozas prēmijas pasniedzēju ievadrunas, saka pāris kodolīgu teikumu publikai. Sākumā pieklājīgi paslavējis Visocki, viņs atzīmē, ka: “Katram, kas vada auto, jāzina, ka vaga uz ceļa – tas ir labi. Sava vaga – vēl labāk. Taču braukt bez vagas ir krietni labāk. Es novēlu visiem izlekt no vagas…” Lieki teikt, ka viņa vārdi netika pareizi saprasti, publika sita plaukstas kā parasti.

Tas pats attiecas uz intervijām kopumā, kurās Grebenščikovs parāda sevi kā jautru cilvēku, kas jokojas un neatbild uz jautājumiem konkrēti. Tā viņš izrāda savu attieksmi pret intervijas kvalitāti. Klasiskais variants:

-Vai jūs bieži smejaties?
-Nezinu.
-Vai jūs bieži raudat?
-Vienmēr!

Un tā tālāk. Bet tas tikai sākotnēji var šķist pastulbi vai nevietā – jo dziļāk ieklausies, jo lielāka izpratne par šādu atbilžu būtību rodas. Jāņem vērā, ka viņš neapvainojas uz atklātām necieņas izpausmēm vai vēlmi iedzīt viņu strupceļā. Nesen, viesodamies Latvijā, mūziķis tika uzaicināts uz radio interviju tiešajā ēterā. Te nu viņš demonstrēja savu komunicēšanas manieri visā krāšņumā. Radio dīdžeji, profesijas specifikas rezultātā, iemācījās tukši muldēt, aizpildot klusumu ar salmu kulšanu un saturiskas sarunas imitāciju. Tādējādi, acīmredzot nespējot tikt vaļā no pielaikotās maskas, viņi arī intervējot turpināja šādu taktiku. BG ideāli turējās, neļaudams par sevi smieties, nemanāmi padarīdams par apsmieklu pašus raidījuma vadītājus. (Tas, ka es pamanu šādu detaļu tieši tādā kontekstā, liecina, ka esmu diezgan skeptiski noskaņots attiecībā uz līdzcilvēku spējām mani saprast un, indīgi pasvītrojot viņu histērisko steidzīgumu salīdzinot ar BG patīkamo miera auru, drīzāk parādu savus trūkumus un garo ceļa posmu, kas vēl jāiet līdz šādām nezālēm manā realitātē nepaliks vietas pavisam). Zīmīgi, ka BG runā bez ļaunuma notīm. Tik dziļi iesakņojusies atbilžu maniere darbojas kā lakmusa papīriņš, likdams pastulbiem žurnālistiem izskatīties visai neērti. Te var būt runa par neiespējamību uzvesties savādāk, proti, par to, ka jebkurš jautājums šādi noskaņotam cilvēkam parāda jautātāju noteiktā gaismā, bet tā nav. Pastāv arī izņēmumi šādās intervijās. Piemēram, Tatjanas Tolstojas un Duņas Smirnovas krievu raidījums, kurā tās tendētas uz intervējamo provocēšanu un aprunāšanu pat neētiskās formās. Neraugoties uz savu nežēlīgumu, BG gadījumā pārraide noritēja lieliski, kašķīgās vadītājas izrādīja viņam cieņu.

Savukārt minētā radio intervija kalpo par lielisku piemēru citai tendencei. Kāds zvanītājs, nosaucis sevi par senu BG mūzikas cienītāju, apvaicājās, kādēļ priekšpēdējam mūziķa albumam ir nosaukums Zoom zoom zom zoom. Zinot BG dziesmu tekstus, šādu jautājumu vienkārši muļķīgi uzdot. Sevišķi, ja tas tiek turpināts ar nākamo jautājumu “Vai tas ir no angļu vārda “zoom”?”, kā tas notika toreiz. Atbilde bija ideāla. BG, it nemaz nesamulsis, mirklī attrauca, ka: “Nē, runa ir par pavisam citu kultūru. Precīzāk, runa ir par virsintuitīvu Visuma uztveri.” Tādējādi parādīdams, ka viņš labi saprot, par ko dzied, pretēji izplatītam viedoklim par viņa tekstu narkomānisku un murgainu izcelsmi. Tālāk, pašās beigās, intervējamais uz jautājumu par sarunas lietderību un vērtējumu, labsirdīgi pateica, ka viņam viss ir paticis, un, ka viņš tūlīt pat pateiks Bin Ladenam, lai neaiztiek šo radiostaciju. “Jā, man zobā ir iemontēts raidītājs no Al Džaziras,” BG pazobojās. Cits piemērs ir grupas Akvarium mājaslapas FAQ jeb jautājumi un atbildes, kuras [mājaslapas] noformējums ieturēts nenosakāmā austrumu-etniskā stiilā. Viens no jautājumiem bija sekojošs:

-Kāpēc jūsu lapā pirmo burtiņu A vārdā Akvarium rotā riņķītis?
-Tāpēc, ka tas nav vienkāršs burtiņš A, bet gan burvju A.

Un tā joprojām. Tādējādi, caur humoru prizmu, Grebenščikovs simbolizē apsveicamu savrupnieciskumu. Viena no viņa samērā nesen paustajām domām, kas spilgti palikusi man atmiņā, atteicās uz pretrunīgo mūsdienu krievu rakstnieku Peļevinu. “Vai jūs viņu pazīstat personīgi?” kāds jautāja. BG atbildēja, ka viņi esot norunājuši nekad netikties reālajā dzīvē, lai nebojātu priekšstatus vienam par otru, tādējādi atzīdams Peļevina autoritāti un solidaritāti. Tas pats attiecas uz grupas Spļin solistu Aleksandru Vasiļjevu, ko BG familiāri dēvē par Sašku un atplaukst smaidā, runājot par viņu.

Te nonākam pie minētās piederības trūkuma dziļāko būtību. Šādi BG pasaka daudz vairāk, nekā dažs labs cits, par katru cenu piedzīdams sevi pie noteiktas ideoloģijas vai terminiem. Viegli var pamanīt noteiktu ļaužu kopienu, kam ir līdzīga izpratne par pasauli. Viņi viens otru pazīst un atbalsta, radot vizuāli nesaistītu sēņotni, piemērotāku vārdu nespēju atrast. Paliekot uzticīgi saviem ideāliem, viņi savos darbos ievērpj filosofiju, atsakoties no sīkākiem paskaidrojumiem. Jau minētais Ļetovs, runādams par mūsdienu prozu, bilda, ka agrāk ļoti cienīja Murakami, taču līdz brīdim, kamēr tas nesāka skaidrot savu darbu mesidžu, apmierinot lasītāju interesi. Proti, lielākajā daļā šīs sēņotnes pārstāvju mīt uzskats par radošā mesidža organiskas kodēšanas nepieciešamību. Acīmredzot, šāda tieksme izriet no augsta klausītāju/lasītāju prāta spēju vērtējuma. Precīzāk, viņi uzskata, ka tie, kam būs nepieciešams, sapratīs arī nepabeigto teikumu, savukārt pārējie nesapratīs pat pēc izskaidrojuma. Un tiešām, kā var paskaidrot, ko nozīmē BG dziesmas citāts, kurā viņš savērpj teikumā vairākus notikumus, un, tuvojoties tā iemeslam, dzied: “tas ir tāpēc, ka… zoom zoom zoom zoom…” Kāds paziņa, būdams pārliecināts BG fans, ja tā var izteikties, jau daudzu gadu garumā, reiz atrada manā audiotēkā mūziķa kompozīciju, kuru nekad nebija dzirdējis iepriekš. Pretēji gaidītajam, viņš vienaldzīgi atklāja priekš sevis šo faktu un saglabāja mieru visu skaņdarba skanēšanas laikā. Es apjautājos, vai viņš grib satikt BG, tas atbildēja noraidoši, motivēdams to ar ‘ko lai es viņam teiktu?’ Tas bija ideālās sapratnes dialogs. Bez vārdiem, bez mešanās ceļos sava Skolotāja priekšā, taču pat vairāk kā cieņa. Mani vispirms pārsteidza jau drudžainas kolekcionēšanas mānijas trūkums. Un noteiktas sēņotnes pārstāvji var dzīvot katrs savā pasaules malā, nesatiekoties un nealkstot pēc vajadzības tikties. Jo viņus jau vieno neredzama saite. Iespējams, vieno no šīs vienotības šķautnēm tieši ir ārējais piederības trūkums…

Citviet Grebenščikovs izsakās krietni skaidrāk, piemēram, dziesmā Migla virs Jandzi. Teksts ir aptuveni tāds: “Virs rīsu lauka sabiezējusi migla, Tajā klaiņo katolis, Tajā klaiņo šamanis, (..) Vienu no otra tos paslēpusi migla… Kas jautrs, tas ir vecs, Kas ir drūms, tas jauns, Un visi grib zināt, Par ko jel es dziedu? Bet es staigāju apkārt uz dziedu, Viss apkārt ir Dievs, Es pats sev esmu sufijs, Un pats sev jogs, Sirdī mūžīga skaistuma pēdas, Bet galvā – migla virs Jandzi!”

Ko tur vēl var piemetināt… Ņemot vērā ne tikai muzikālo kompozīciju dažādību, bet arī tekstu dziļumu, varētu piedot iespējamās viņa vārsmu tehniskās nepilnības, ja kāds tādas uzietu. Jebšu krietni svarīgāks te ir zemteksts, nevis forma, kaut arī nemāklulīgu jucekli es viņa dzejā neredzu, atšķirībā no daudzu citu autoru tekstiem. Un vispār, teoretizēt par formu un veidot pantmēru uzskaitījumus, manuprāt ir zinātnieku prioritāte. Vismaz tā gribas sadalīt radošā procesa mozaīku, kad sākas apvainojumi it kā nepietiekamā profesionalitātē. Pa jokam jāmin, ka Nojs bijis amatieris, bet Titāniku būvējuši profesionāļi… Lai gan, pastāv arī tādi cilvēki, kas spēj apvienot radošās domas lidojumu un noteiktu veidņu lietojumu. Piemēram, Bahs, kura mūzika ir klasiska līdz kauliem, ideāli pareiza. Taču strikts formulējums šai jautājumā nepastāv. Attiecīgajās nozaru grāmatās uzmanīgi min, ka process ir izteikti individuāls. Ja nemaldos, Tolstojs rakstījis bez iepriekšējām skicēm, vienā rāvienā, kaut arī tā nešķiet. Šķiet, ka Čehovs rīkojies diametrāli pretēji. Turklāt pārlieku prasīgiem zinātnes aizstāvjiem, kas draud nožņaugt jebkādu pašdarbību ārpus noteikumiem, jāatgādina pasaulē atzīta krievu izcelsmes dzejnieka tiesas prāva. Viņš ticis izsūtīts uz ASV par neatļautu dzeju. Tiešā viņam uzdeva jautājumu: “Kāpēc jūs sevi uzskatat par dzejnieku? Jūs esat mācījies dzejot?” Iosifs Brodskis atbildēja: “Es domāju, ka tā ir Dieva dāvana, to nevar iemācīt…” Teorētiķiem jāiesaka pārlieku neaizrauties ar sava viedokļa objektivitāti, atliek vien atcerēties piemēram Anrī Matisu, kas, būdams skolots gleznotājs, ameta visam ar roku, meklēdams savu neatkārtojamo pieeju. Atrada arī, kā zināms. Fovismu. Manā uztverē bieži vien tieši izglītības un zem kompteneces smaguma gūtā kūkuma trūkums lielā mērā veido mākslinieku. No otras puses, ja skološana ir spējusi aprīt viņa talantu, apslāpēt iedvesmas strūklaku, tad vai ir vērts nožēlot tik nenozīmīgu spēju zudumu…? Arī BG gadījumā teorētiski var piekasīties lietoto tēlu nepilnībām no dažādiem viedokļiem, bet es tomēr nostātos viņa advokātu pusē, atkal un atkal citējot manis iemīļoto Stendāla teicienu: “Pareizrakstība nerada ģēnijus”.

Tā pati dziļdomība saskatāma viņa izvēlēto citu mūziķu dziesmu repertuārā. Jaungada naktī, pērn, ja nemaldos, kopā ar jau minēto Spļin solistu, viņš izpildīja dziesmiņu par zvaigznēm, kas kādreiz skanēja padomju bērnu pasakā. Var izvirzīt pieņēmumus, ka arī oriģinālā dziesmas teksts ir bijis dziļi filosofisks, taču man personīgi tas atklājās pilnīgi jaunā gaismā pēc BG interpretācijas. Spriediet paši: “Visuma dārgumi Spulgo gluži kā elpo, Zem kājām žvadzina Zenīts… Bet ir tādi ļaudis, Viņi lieliski dzird, Kā zvaigzne ar zvaigzni sarunājas… (..) Tiem, kas neguļ Man jāatklāj Kāds brīnumains fakts. Es skaitu zvaigznes, Bet tās nevar saskaitīt, Un tā tas nudien ir. Lūkojieties teleskopos Un atklājiet jaunas pasaules un zemes! Svarīgi tikai, lai uz Zemes tobrīd Būtu labs laiks… ” Manuprāt, ļoti uzskatāmi.

Caur īpatnējā noklusējuma, daudzpunktes lēcu, tiek pateikta galvenā doma. Tiem, kas grib sadzirdēt. Tas attiecas arī uz citiem cienījamiem dažādu žanru darboņiem. Kaut vai pašmāju dzejnieks Imants Daksis, kas, pēc viņa vārdiem, atrodas vēl nedzimušas templī, atkārto to pašu domu par nepiederību un, klausoties noslēpumainā Demiurga čukstos, turpina stafeti ar zemtekstiem.

Nākamajā BG dziesmā, piemēram, pēdējā albuma galvenajā kompozīcijā par bezrūpīgo krievu klaidoni, ir rindas: “Katrā vagonā, kas traucas pa Zemi Strādā viena un tā pati pavadone…”

Spiedzot aiz sajūsmas par BG personības pievilcīgo oreolu, es pamanu cilvēku sugai raksturīgo tendenci, kas ir ļoti grūti apkarojama. Runa ir par regulāriem Skolotāja meklējumiem. Var no tā atteikties formāli, paslēpjot ikonas drēbju skapjos, bet dziļāka tieksme paliek, nav nekādu šaubu. Ja ne patērētāju sabiedrība, tad anarhija – izskatās, ka nekur nevar likties. Kāds paziņa, skāris sarunā šo jautājumu, citēja man haiku, kuru burtiski diemžēļ atmiņa nav saglabājusi. Bet bija kaut kas tāds: “Paraudzījies ezera virsmā, es ieraudzīju Skolotāju”. Dubults mesidžs, manā uztverē. Pirmkārt, ka Skolotājs tiek meklēts itin visur, un, ka tam būtu jaliek gals, vismaz apzinātai vēlmei visur to saskatīt un pēdīgi ciklēties. Otrkārt, ezera virsmā varonis ierauzīja sevi, proti, pašu galveno Skolotāju. Lūk kas nāk prātā, redzot BG līdzīgus neatkarīgus un spēcīgus cilvēkus. Un šķiet, ka viņi minēto haiku atziņu mantojuši jau hromosomās. Taču, jādomā, šāds pieļāvums ir idealizācijas pazīme. Jo ikvienam ir lemts iespaidoties no kāda, pat ja tā ir viedokļu maiņa. Cita lieta, ka tam ir noteiktas robežas, definīcija. Piemēram, impresionisti kādreiz ļoti stipri ietekmējās viens no otra, saglabājot savu neatkārtojamo stilu un skatījumu. Mākslas zinātnieki bez grūtībām var pamanīt viņu triepienos tīšus un netīšus savu domubiedru citējumus, taču tas nav plaģiāts. Tā nav kopēšana aiz savas koncepcijas trūkuma. Varbūt solidaritāte. Sanāk, ka epizodiski par kādu sajūsmināties drīkst sev atļauties, nedrīkst pārspīlēt kāda lomu savā dzīvē.

Pret šo tendenci, ko es atzīmēju gadījumā ar BG, sacēlās daudzas izcilas personības jau kopš seniem laikiem. Groteskā veidā krievu cariskā režīma nobendētais dramaturgs Gribojedovs savulaik aicināja nodedzināt visas grāmatas. Gluži kā tuvojoties teorijai par tīra prāta un uztveres priekšrocību pārpildītu bēniņu vietā, kā ar liekām zināšanām piebāzto galvu kādreiz raksturoja sers Šerlokss Holmss. Tāpat arī Majakovskis aicināja nomest no goda pjedestāla Puškinu. Tomēr daudziem šādi lozungi to provokatīvās būtības dēļ šķiet nepieņemami un liedz saskatīt zemtekstu. Nabaga dzejnieks, gandrīz katru reizi, kad viņam nācās tikties ar talanta cienītājiem, bija spiests taisnoties par Puškina autoritātes noliegšanu. Tādās reizēs viņs dusmojās un oponēja: “Ja jūs to sapratāt tik tieši, tad aicinu jūs iznākt uz skatuves un nolasīt no galvas kādu Puškina poēmu. Un tad redzēsim, kurš no mums vairāk mīl Puškinu”. Jo viņš pats zināja teju ne visus slavenās arābu izcelsmes dzejnieka garadarbus no galvas.

BG ir viens no tiem cilvēkiem, kuram gribas līdzināties. Spriežot par to, kā viņš panācis tik dziļu izpratni šai jautājumā ne tikai teorijā, bet arī praksē, es ‘izskrēju cauri’ viņa dziesmu tekstiem un bildēm kopš grupas Akvarium dibināšanas. Un nonācu pie secinājuma, ka viņam sanācis mūža garumā ietekmēties no citiem gaužām maz. Neraugoties uz plašajām, enciklopēdiskām zināšanām mūzikas jomā. Tas ir ļoti kutelīgs jautājums, ko daudzi mākslinieki ar nolūku apiet, iespējamās svešas ietekmes sabiedēti. Viņi filtrē lasāmvielu, gribēdami norobežot sevi no citu domāšanas piemēriem, uzskatīdami, ka jārada tā, kā saka priekšā viņu pašu intuīcija. Bez tam viens otrs trīc bailēs atklāt, ka viņa sacerētā simfonija vai dzejolis jau pastāv uz šīs pasaules. BG saglabā svaigumu, neraugoties uz elastību attiecībā uz dažādiem ērmotiem eksperimentiem. Piemēram, viņš piedalījās andergrauda filmās, uzskatīja sevi par miķku (alternatīva mākslinieku un mūziķu apvienība 80.-tajos gados ar humānisma cauraustu folosofiju un ļoti īpatnējiem uzskatiem, unikāls kultūras fenomens pēdējā, nosacīti brīvā padomju laika posmā). Izskatās jau nevainīgi, bet… Piemēram, Kurjohins (kādreizējais BG līdzgaitnieks, komponists, arī kulta personība, kas popularizēja tam laikam neraksturīgos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus) tā arī palika savos eksperimentos, mezdamies galējības. Galu galā izcilais mūziķis un aktieris nomira, būdams pavisam jauns. Būtībā var spriest par noteiktas grupas elku nepieciešamību nomirt, lai viņu idejas turpinātu dzīvot tautas prātos. Ir pat tik radikālu uzskatu paudēji, kuri visas slavenības, kas viņuprāt tam ideāli piemērotā laika posmā nav nomirušas, ignorē vai noliedz. Arī to var saprast. Grūti būtu iedomāties piemēram Coju kā nodzērušos veci ar nogurušu skatienu, kas savu pārmaiņu refrēnu nomainījis uz oligarhu izklaidēšanu par labu samaksu. Proti, revolucionārai idejai jābūt dzīvai, tā viņi uzskata. Grupas Akvarium mainība arī var būt izskaidrojama ar tā dalībnieku domāšanas maiņu, taču BG, šķiet, stingri stāv uz sava pamata, saglabādams ārkārtīgu brīvību. Tie, kas tomēr pārmet viņam aizkavēšanos rampas gaismā gluži kā Pugačovai, manuprāt, nav izauguši. Jo BG ir izaudzis un aug vēl šobaltdien.

Zināmā mērā andergrauds, pēc ilgu gadu vājprātīgiem meklējumiem spiests atzīt tradicionālas vērtības, pat ja agrāk tās esot iebradājis dubļos. Karina pie sienas ikonas, jūk prātā un tā tālāk. Kaut vai Pjotrs Mamonovs. Kulta figura savā jomā. Teātra darbonis, mūziķis, aktieris, kas radījis savu neatkārtojamo žanru visur, kur atstājis autogrāfu. Joprojām spēlē lielākajos Krievijas teātros, būdams neizglītots un kritiski noskaņots pret meinstrīmu visas dzīves garumā. Tas sākās ar revolucionāriem viņa grupas Zvuki Mu tekstiem, kas tika sliktā kvalitātē pavairoti un nodoti no rokas rokā vēl padomju laikos un beidzās ar vispārēju talanta atzinumu. Un vienmēr tam visam cauri bija saskatāma trausla, salauzta, prasīga pret sevi un citiem dumpinieciska dvēsele, nervozs kailums, kas noveda Mamonovu pie alkoholisma bezdibeņa. Taču pēkšņi viņš visu pamet un sāk piekopt ortodoksālu pareiztīcgo dzīvesveidu, pavisam pārceldamies uz laukiem. Vienīgais iemesls, kapēc viņš ir pa laikam tomēr parādās gan filmās, gan uz skatuves, pēc viņa paša vārdiem, ir citāts no Svētajiem rakstiem: “Dieni tur, kur esi iesaukts.” Mamonovs saka, ka, ja reiz viņam dots talants, to nedrīkst ignorēt, ticēdams Dieva taisnīgumam.

Arī Ivans Ohlobistins, ļoti talantīgs krievu režisors, kas spēja iestādīt tam naidīgajā augsnē tādus kinožanrus kā trešs, totāli ņirgādamies par pieņemtiem standartiem. Arī sajutis gadsmita elpu, viņš darbojas kā postmodernists, vērsdams savu darbību uz tabuēto baušļu pārvērtēšanu no mūsdienu cilvēka viedokļa. Cik man zināms, pēdējā viņa filma, kas savas īpatnējās formas dēļ, nekļuva pārāk populāra, bija Daun hausa. Tas ir mēģinājums pārveidot klasisko Dostojevska Idiotu, iepinot sižetā mūsdienām raksturīgas vērtības un akcentus. Jau pati iecere liecina par liela mēroga plāniem un baiļu trūkumu, jo neapstrīdamu autoritāšu veikumu pārveidošana ļoti reti tiek piedota un, vēl retāk, atzīta. Daudz kas manā izpratnē šai filmā paliek neizprotams un nesaprasts, bet ideja ir skaidra. Galveno varoni, kņazu Miškinu, ko autors [Dostojevskis] sākotnēji parādījis kā ar psihisku kaiti sirgstošu, pussvētu jaunekli, kas tā laika augstākās sabiedrības aprindu intrigās jūtas svešs un neaizsargāts, Ohlobistina filmā tēlo Fjodors Bondarčuks. Zelta PR meistars, Holivudas dēls un mačo. Ja krievu literatūras milža romānā galvenais varonis parādīts kā sāpe par cilvēku slīkšanu pašu radītos akačos un norādi uz pat klaji nevesela cilvēka šķietamo ‘normalitāti’ uz viņu fona, tad filmā varonis ir reiveris un izbijušais narkomāns. Tiesa, viņš pats to noliedz, bet diez vai viņa piekrišana ir nepieciešama. Filma ir pilna ar dīvainiem dialogiem, daļa no kuriem aizgūta no oriģinalā grāmatas teksta un ainām ar ļoti īpatnēju izpildījumu. Sākotnēji, cenšoties sekot sižetam un iedziļinoties varoņu idejās, rodas drūms iespaids, kuru vairumā gadījumu mēdz raksturot ar spļaudīšanos un demagoģiskiem spriedumiemn par ‘mūsdienu mākslas krīzi’. Raugoties par sprīdi dziļāk top pilnīgi skaidrs mesidžs, dvēseles kliedziens, radošās personības trauksme un tramīguma pilnās realitātes atspoguļojums. Pēc šīs filmas, Ohlobistins, tāpat kā Mamonovs, pievēršas reliģijai, dodoties uz klosteri. Pēc pēdējās nepārbaudītās informācijas viņš ir saņēmis pat oficiālu amatu pareizticīgo baznīcā. Tādas lūk metamorfozes.

Vispārinot šo personību kraso dzīves maiņu, var nonākt pie secinājuma, ka aizraušanās ar alternatīvo risinājumu meklējumiem nereti noved pie iekšēja konflikta. Ko indivīds dodas risināt viņa klimata joslai pierastajā formā. Abu šo kaimiņvalsts ģēniju gadījumā tā ir pareizticība. Taču, atgriežoties pie BG, jāatzīmē šādu galējību trūkums. Viņš ne tikai nejūtas vainīgs un sirdsapziņas pārmetumu sagrauzts, ka daudzi viņu, maigi izsakoties, nemīl par saistību ar daudzveidīgo Pēterburgas andergraundu un tā izpausmēm, bet spēj saglabāt identitāti, neraugoties uz traucēkļiem. Piedevām vēl pieņem austrumu likumus, kas visār ne tikai rietumnieciskas domāšanas, bet arī mums tuvu zemju pārstāvjiem parasti beidzas ar krahu un Tvaika ielas galaperidola injekcijām. Viņu nespēj ietekmēt apkārtējo negācijas, kas vispār ir fenomenāli. Pārsvarā mākslinieks tomēr rēķinās ar auditoriju. Gadījumi, kad tas patiešām rada kaut ko tikai sev par prieku, drīzāk ir izņēmumi. Tālab auditorijas reakcija, kas, es pieļauju, ne vienmēr esot bijusi ovācijās ietērpta, tomēr iedarbojas uz mākslinieka psihi. No vienas puses, viņš priekš sevis atzīmē vēsmas, kas patīk publikai, un otrādi. No otras, tas draud pārvērsties par iztapšanu, pieskaņošanos un sākotnējā uzdevumu atstāšanu novārtā. Jāmeklē kompromiss, ko brīžiem sev grūti ieskaidrot katram radošam cilvēkam. BG gadījumā šīs spēja vērtēt savas spējas un ļaut katram domāt par viņu visu, kas tam labpatīk, liecina par jau nobriedušu, pabeigtu iekšējās pasaules uzbūvi, vismaz runājot par apkārtējās pasaules spiedienu.

Tādēļ es šodien runāju tieši par viņu. Aicinot ieklausīties viņa vārdos, ņemt viņu par piemēru savu orientieru meklējumos. Arīdzan nemeklēt elkus. Šādas virzības laicīgumu kāds paziņa nesen formulēja ļoti vienkāršā teikumā: “Kāda jēga kādam līdzināties? Tik un tā tu nekļūsi labāks par viņu, jo viņš taču ir īsts.” Nu ja, esmu aizpļāpājies un aizķēris sentimentālisma mākoni. Noslēgumā, iesaku paklausīties Grebeščikova dziesmu, kuru nu jau nekomentēšu, astājot secinājumus pateicīga un pacietīga lasītāja pārziņā… 🙂