Atrasti seni dokumenti, ka savdabīgus radiosakarus Francijā jau 13. gadsimtā izmantojuši katari viens no iespaidīgākajiem tā laika ķeceru grupējumiem. Divpusējo sakaru uzturēšanai izmantoti divi vienādi koka dēlīši ar uzzīmētu alfabētu un vienas sugas gliemežu pāris.Dzīvnieciņus izšķīra, vienu nogādājot pārraidīšanas punktā, otru uztveršanas punktā.
Pārraidīšanas punktā telegrāfists rīkojās visai nežēlīgi: lai sāktu pārraidi, gliemezim vairākas reizes iedūra ar adatu, lai tas sāpēs sarautos. Tieši tāpat sarāvās gliemeža otrā puse daudzu desmitu kilometru attālumā.
Uztveršanas punktā novietoto gliemezi visu diennakti novēroja dežurants. Kad gliemezis sāka konvulsīvi savilkties, to uzlika uz dēlīša ar alfabēta burtiem un gaidīja ziņojumu. Pārraidošo gliemezi uzlika uz dēlīša ar alfabētu un palaida rāpot, iedurot tam, kad gliemezis sasniedzis vajadzīgo burtu.
To burtu, kuram līdzās uztverošais gliemezis sāpēs sarāvās, dežurants pierakstīja, un tādā veidā tapa viss ziņojuma teksts. Gliemežu sakarnieku pētīšana turpinājās 19. gs. beigās, un 1878. gadā Hugo Zeimans publicēja darbu -Mēģinājumi, kā vislēnāko radījumu var izmantot par visātrāko ziņnesi.
Vēlāk divi francūži, Alliks un Beno, izdarīja starpkontinentālu eksperimentu. Divus gliemežus apvienoja un pēc tam atkal izšķīra, vienu nogādājot pāri okeānam ASV, bet otru atstājot Parīzē. Tālaika prese liecina, ka eksperimentētāji ieguvuši pārliecinošus rezultātus, izmantojot tādus pašus dēlīšus kā katari.
Mūsdienās šai parādībai dots zinātnisks apzīmējums bioloģiskā telepātija, un pastāv viedoklis, ka raidīšana notiek, pateicoties dzīvības laukam, kura nesējs ir torsionu lauks. Iespējams, ka lauka izstrādei palīdz gliemeža čaulas savdabīgā forma.