Man patīk viedokļu dažādība; ceru, ka arī jums. Šis raksts sniegs neparastu ieskatu jautājumā par ģimeni. Rakstā paustais viedoklis lielā mērā ir patapināts no citiem un papildināts arī ar manu subjektīvisma devu. 🙂 Vēlos rosināt padomāt par lietām, kuras neesam raduši apspriest, jo kopš mazotnes tās esam pieņēmuši par viennozīmīgām un pašsaprotamām. Bet vai tās patiešām tādas ir? Uzskatu, ka nekas nav absolūts, jo mūsu priekšstats par pasauli un tās kārtību lielā mērā balstās uz pieņēmumiem un ticību, nevis pieredzi. Ceru, ka, lasot šo tekstu, jūsos radīsies atklāsmes prieks, nevis dusmas un aizvainojums. Ja cilvēka nostāja ir balstīta uz pieredzi un sajūtu „es zinu”, tad viņu nekas nevar ne satraukt, ne aizvainot.

Lai nerastos pārpratumi, precizēšu, ka ar vārdu „ģimene” es šajā rakstā domāju „sabiedrības vienību, kurā cilvēkus saista laulība un asinsradniecība” (citāts no Latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas). Es nerunāju par tām skaistajām draudzības un mīlestības saitēm, kuras mēdz vienot divus partnerus vai radiniekus; šajā rakstā runa ir par ģimeni kā sociālu struktūru. Draudzībai un mīlestībai ģimene nav nepieciešama, jo tās stāv pāri jebkādām struktūrām un nosacītībām.

Ģimene tradicionāli tiek uzskatīta par valsts pamatu, baznīca ģimeni sauc par svētu Dieva veidojumu. Kāds ir pamats šādai sajūsmai un ģimenes idealizācijai, ņemot vērā, ka mūsdienās puse no laulībām tiek šķirtas, nereti ģimenēs valda vardarbība un no tām nāk tik daudz alkoholiķu un noziedznieku? Acīmredzot dominējošās pozitīvās attieksmes skaidrojums meklējums ārpus šodienas realitātes. Pozitīvo attieksmi pret ģimeni nosaka sabiedrībā joprojām valdošie uzskati, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzei un kurus palīdz uzturēt valsts, kā arī baznīca.

Tātad atbilde jāmeklē pagātnē, kā arī laicīgās un garīgās varas darbības principos. Kā radās ģimene? Agrāk cilvēki mēdza dzīvot kopienās un ciltīs. Kopienai bija kopējs īpašums un intereses, cilvēki nedzīvoja nošķirti, un bērnus audzināja visa kopiena.

Ģimene parādījās līdz ar privātīpašumu – līdz ar mantas uzkrāšanu un vēlmi to nodot saviem bērniem. Tātad ģimenes rašanās bija sekas materiālistisku un egoistisku īpašību attīstībai cilvēkā. Citu iemeslu, kāpēc būtu jādibina ģimene, nebija. Arī dzīvojot kopienā, divi cilvēka varēja mīlēt viens otru, radīt bērnus un piedalīties to audzināšanā. Taču bez ģimenes indivīds nevarēja uzkrāt mantu, nevarēja nodrošināt savas mantas saglabāšanu, nevarēja savas intereses nostādīt pāri citu kopienas locekļu interesēm. Lai varētu īstenot šīs materiālistiskās un egoistiskās vēlmes, bija jāizveido jauna sociāla un ekonomiska vienība – ģimene.

Vienlaicīgi ar privātīpašuma un ģimenes rašanos dzima patriarhāts, sievietes sāka uztvert kā vīriešu īpašumu. Dažās valodās pat vēl mūsdienās sievieti un īpašumu apzīmē ar vienu un to pašu vārdu. Angļu valodā vīrietis tiek saukts par „man”, un šī vārda otra plašāk izmantotā nozīme ir cilvēks, ar šo vārdu apzīmē arī cilvēci. Šī vispārpieņemtā interpretācija, kas atšķiras no sākotnējās – kad cilvēki dzīvoja ciltīs un vārds „man” nenorādīja uz dzimumu – nav nejaušība, tā liecina par nesenā pagātnē valdošo absolūto patriarhātu, kad sieviete tika uztverta kā īpašums, būtne bez dvēseles, ne-cilvēks.

Pēdējās desmitgadēs, pateicoties globalizācijai, labklājības pieaugumam un vairojoties izpratnei par cilvēktiesībām, pasaulē pamazām zūd ģimenes kā ekonomiskas vienības jēga. Mūsdienās sievietes vairs nav tik atkarīgas no vīriešu naudas un īpašuma kā tas bija agrāk. Ģimenes arvien retāk tiek veidotas, balstoties uz aprēķinu, vecākiem ir arvien mazāka loma bērna vīra vai sievas izvēlē, mazinās arī nepieciešamība pēc bērniem kā bezmaksas darbaspēka.

Ģimenes kā sabiedrības vienības rašanās un nostiprināšanās ir cieši saistīta ne tikai ar privātīpašuma un patriarhāta, bet arī ar lielo pasaules reliģiju dzimšanu. Lai gan reliģijas runā par garīgumu, mīlestību un pozitīvu īpašību attīstīšanu cilvēkā, vēstures fakti un reliģiju paveiktie nedarbi ļauj secināt, ka baznīca visos laikos ir kalpojusi kā varas instruments. (Runa ir par baznīcu kā institūciju, nevis par garīgo vēsti, ko, lai gan izkropļotā formā, cenšas nest reliģijas.) Un valdīt pār sabiedrību, kuru veido ģimenes, ir visvieglāk. Ar šādiem nošķirtās grupiņās dzīvojošiem cilvēkiem, kuri bieži vien nav apmierināti ar kopdzīvi un jūtas nelaimīgi, ir viegli manipulēt, viņus var vieglāk pārliecināt par iluzora ienaidnieka eksistenci, viņus ir vieglāk iebiedēt un piespiest rīkoties tā, kā patīk baznīcai un valstij. Turklāt, ja ir izdevies „izskalot smadzenes” vecākiem, tad nav nekādu problēmu to pašu izdarīt ar bērniem; vecāki paši to izdarīs.

Lai gan baznīca sludina mīlestību, tās darbi ir vērsti pret mīlestību, un ģimene ir viens no ieročiem baznīcas cīņā pret mīlestību. Cilvēks, kas mīl, ir brīvs, viņu nevar kontrolēt, iebiedēt un nospiest uz ceļiem. Baznīcai šādi cilvēki nav vajadzīgi, ar viņiem nevar manipulēt, viņus nevar apvārdot, ar mīlestību piepildīti cilvēki baznīcai nepalīdz tās cīņā par varu un naudu. Tāpēc baznīca ir pret mīlestību. Baznīcas tradīcijas un likumi ir vērsti uz to, lai cilvēku pēc iespējas vairāk ierobežotu, lai viņu sasaistītu, neļautu būt brīvam.

Laulība ir viens no piemēriem; laulātie viens otram pasniedz gredzenu – šī tradīcija nākusi no Senās Romas, kur gredzena uzlikšana pirkstā bija simbols brīvības zaudēšanai un kļūšanai par kāda īpašumu. Ar mīlestību šīm ceremonijām nav ne mazākā sakara, tās drīzāk ir apkaunojums, nevis apliecinājums mīlestības brīnumam. Patiesa mīlestība ir brīva, patiesa mīlestība nozīmē atbildības uzņemšanos, nevis rīkošanos pēc principa „visi dara tā” un atbildības novelšanu uz tradīcijām, pienākumiem un Dievu.

Bērns, kas audzis ģimenē, apzināti vai neapzināti kopē savus vecākus. Kopē ne tikai labās, bet arī sliktās īpašības, pārmanto vecāku noslieces un neirozes. Visiem ir zināms, ka cilvēki, kas nākuši no ģimenēm, kurās valda vardarbība, visticamāk, arī paši būs vardarbīgi pret savu kopdzīves partneri un saviem bērniem. Tas ir kā apburtais loks. Bērns, kuram ir ciešs kontakts tikai ar pāris tuvākajiem radiniekiem, savā ziņā ir stipri apdalīts, – viņam nav lielu iespēju iepazīt citus cilvēkus. Katrs no mums ir unikāls, un saskarsme ar dažādiem cilvēkiem mūs bagātina, paplašina pasaules redzējumu un attīsta līdzjūtību. Cilvēki, kas uzauguši vairāk vai mazāk noslēgtā vidē – ģimenē – no tās iznāk nedroši, ar ierobežotu izpratni par pasauli, viņi bieži vien nespēj saprast un pieņemt atšķirīgo.

Bet tas ir tieši tas, kas vajadzīgs baznīcai un valstij – viegli apvārdojami un pakļaujami cilvēki, kuri nespēj patstāvīgi spriest. Baznīcai un valstij nevajag brīvus, mīlestības pilnus un saprātīgus cilvēkus. Tāpēc gan baznīca, gan valsts iestājas par ģimeni un rūpējas, lai arī turpmāk ģimenes „ražotu” šādus apdalītus, traumētus cilvēkus. Mēs visi tādi esam, nav neviena cilvēka, kuru nebūtu traumējuši vecāki un sabiedrība.

Tikai šādus cilvēkus var pārliecināt par to, ka Dieva vārdā drīkst slepkavot un pārkāpt citu cilvēku pamattiesības, ka ir vērts atdot savu dzīvību par cilvēku iztēlē radītu un uz papīra novilktu valsts robežu aizsardzību, ka cilvēki, kuri atšķiras no pūļa, ir sliktāki, apspiežami un nicināmi; tikai šādus cilvēkus var pārliecināt par to, ka laicīgajai un garīgajai varai ir tiesības noteikt katra cilvēka dzīvi un ka ir jādzīvo saskaņā ar normām, tradīcijām un standartiem – pat tad, ja tie ir pretrunā ar sirdsbalsi un dzīvi padara nožēlojamu.

Es nebeidzu brīnīties par pasauli un cilvēkiem. Mums atņem to, kas mums pienākas kopš dzimšanas un bez jebkādiem nosacījumiem, un tad par dārgu cenu pārdod gabaliņu no nozagtā, turklāt vēl iegalvo, ka mums par to jābūt pateicīgiem, jāsponsorē zagļi un jāklanās viņu priekšā. Šādi rīkojas visas institūcijas, kurām ir vara, pirmām kārtām jau baznīca, un nozagtās lietas ir vissvarīgākās un dzīves jēgu radošās – mīlestība un brīvība.

No otras puses, mēs paši ļaujam sevi apzagt. Ne valstij, ne baznīcai, ne sabiedrībai nav varas pār mūsu dziļāko būtību, ko mēdz dēvēt par dvēseli. Tikai šķiet, ka mīlestība un brīvība ir nozagta… šīs lietas nav iespējams nozagt, tās ir daļa no mūsu būtības. Jā, sabiedrībā dominējošie uzskati un aizspriedumi, baznīca un valsts ir šķērslis indivīda ceļā uz mīlestību un brīvību. Bet šis šķērslis atrodas mūsos pašos – mēs uztraucamies, ko teiks sabiedrība, mēs baidāmies no apsmiešanas un izstumšanas, mēs baidāmies zaudēt drošības izjūtu, ko sniedz pūlis mums apkārt.

Un par šo šķietamo drošību, par šo šķietami vieglo dzīvi, kura rit saskaņā ar standartiem, normām un tradīcijām, mēs maksājam ar savu brīvību, mēs upurējam mīlestību. …Ko mēs iegūstam? Mēs vienkārši pagarinām savu eksistenci, atražojam sevi, skrienam uz riņķi – kustamies, darbojamies, bet uz priekšu netiekam.

Es iesaku atmest visas nosacītības un tradīcijas, kuras sevi ir pierādījušas kā nekam nederīgas, aizmirst par to, ko saka citi, un dzīvot savu dzīvi – dzīvot, nevis eksistēt; būt pašam, nevis kalpot par dekorāciju citu cilvēku dzīvēs.