Mīļie draugi, ir pagājis gandrīz gads, kopš esmu kopā ar jums. Tie ir bijuši brīnišķīgi mirkļi un bagātinājuši mani tik neizsakāmi skaisti.

Mēs sāksim atkal jaunu Rūnu ciklu – nedaudz citādu, kāds bijis iepriekšējais, bet es ceru, ka jūs pieņemsiet arī šos spēles noteikumus. Šai Rūnu gadā mēs varēsim lasīt viena no man tuviem Rūnu meistariem, Konstantīna Selčenoka, darba tulkojumu fragmentus. Saglabājot mums jau zināmo Rūnu secību un cikliskumu – Rūnu maiņas saskaņā ar Mēness cikliem. Tagad aplūkosim to astropsiholoģisko šķautni. Un, lai jūs nemulsina astroloģijas vārda pieminēšana – nebūs obligāti vajadzīgas astroloģijas zināšanas, lai to saprastu, jo astroloģiskie simboli šeit izmantoti vienīgi lai paspilgtinātu Rūnas it kā ārēji neredzamo darbošanās virzienu, veidu un raksturu. Turklāt, es pieļauju, ka astroloģijas simboli daļai no jums arī nav sveši. Reizēm K.Selčenoka rakstus dēvē par ezoterisko skatījumu, bet slēpts jau ir tikai tādēļ, ka ir dziļāk iekšienē un ārēji nav uzreiz redzams vai ārēji šķiet pretrunīgs.

Mēs sāksim ar Gebo Rūnu, ar Rūnu, kura tikko tika apskatīta no citas šķautnes. Un lai tā mums kalpo par pārejas laika Rūnu:

Gebo Rūna

Gebo Rūnas simboliskā nozīme ir veiksme. Gebo ir neapgriežamā Rūna. Un Neapgriežamo Rūnu izpausmes ir īpaši spēcīgas. Tās ir kā visa Rūnu Futharka atbalsta punkti.

Psiholoģiski Gebo Rūna izpaužas kā prieka un baudas pārdzīvojums.

Rūnas simboliskā atslēga ir atdošana kā saņemšanas priekšnosacījums, brīvība kā iekļaušanās priekšnosacījums, interešu līdzsvars kā uzticēšanās pamats, dāsnums kā atslēga uz nepieciešamā ieguvi, gribas līdzsvars kā mīlestības spēks, maģiskā spēka izaugsme gudri veidotā un koptā domubiedru grupā.

Visos laikos ir tikusi izmantota interesanta ezotēriska tehnika – tā ir holodinamikas metode, kas ir ļoti vienkārša un tai pat laikā ļoti sarežģīta metode. Vienkārša tādēļ, ka tās būtība ir izsakāma vienā teikumā, vienā frāzē: “Parunājies ar to, kas tev nepatīk!” Šo holodinamikas pamatprincipu var izteikt arī citādi: “Ko tad tu vēlies?”

Mūsdienu cilvēkam tas ir smags pārbaudījums, kas saistīts ar partnerības principa izpratni. Zināmā mērā mēs visi esam totalitāristi, savas varas uzspiedēji otram. Kad iekļaujamies attiecībās, mēs sākotnēji nosakām, kas būtu jādara otram attiecībā pret mums un, ko mēs varam no viņa saņemt. Neatkarīgi no attiecību kvalitātes (vai tās būtu rupjas, piezemētas vai apgarotas), mūs vienmēr interesē tas, ko mēs saņemsim pretī. Mūs uztrauc saskarsmes stiprība un noturība. Mums ir nepieciešamas garantijas, ka izveidojušies sakari kaut kādu iemeslu dēļ nepārtrūks. Mēs pieprasām fiksētas saistības. Diemžēl šī ir nepareiza partnerības izpratne, taču tieši šādi mēs izturamies pret saviem mīļajiem, pret savu organismu un pret savu psīhi. Gan ķermeni, gan šūnas, gan orgānus mēs saucam par saviem, pat nepadomājot, kas patiesībā ir šis “Es” un vismazāk par to, kāpēc tas viss ir “mūsu”.

Holodinamika ir brīnišķīgs dinamisks dialogs ar to psihisko kompleksu, orgānu vai šūnu grupu, ar to problēmu, kura mīt mūsos, bet neapmierina mūsu veselumu. Tā nav vardarbība pret problēmu, bet tās izcelšana līdzvērtīgā dialoga līmenī.

Holodinamikā tiek izmantots problēmas individuācijas paņēmiens – mierīga, rāma, cieņpilna un līdzvērtīga saruna ar problēmu. Mēs cenšamies noskaidrot, kāpēc tā radusies. Mēs tai jautājam: “Ko Tu vēlies? Kāpēc tevi neapmierina dzīve manā būtībā? Kāpēc tu traucē man dzīvot? Kādā veidā es traucēju Tev? Kā es tev varu palīdzēt? Kā mēs ar tevi turpmāk varam sadarboties?” Un šādi mēs turpinām tikmēr, kamēr problēma tiek atrisināta. Acīmredzami ir skaidrs, ka tikai līdzvērtīga attieksme pret problēmu ir augstākais garīgums, augstākā dievišķība, augstākā cilvēcība. Tas ir augstākā līmenī nevardarbīgas rīcības princips. Mēs varam būt saistīti vienīgi ar to, kas vēlas būt saistīts ar mums. Un ne vairāk.

Ir nepieciešams, lai ļaudis, šūnas, sabiedrības piesaistītos viens otram savstarpējā saskaņā, abpusējā mīlestībā un tieši tādā veidā un tādā aspektā, kā katrs vēlas saistību. Tikai šādi ir iespējams sasniegt pilnīgu veselumu, izveidot īstu sadarbību, apgūt un uztvert partnerības dāvanas – kad mēs pirmkārt domājam par to, ko mēs atdosim, nevis par to, ko varam saņemt.

Kad mēs templī maksājam grašus un par to vēlamies glābt dvēseli, kad mēs kļūstam par kādas valsts pilsoni un pieprasām, lai tā mūs aizsargā. Vai, kad precamies un ar laulātā tiesībām pieprasām no otra mums nepieciešamās attiecības. Šī visa ir partnerības kreisā puse, briesmīga un izmocīta. Lūk, tik neapzināti mēs izturamies pret visu un visiem, sākot ar ķermeni un beidzot ar mīļoto un draugiem. Mēs iedomājamies, ka mūsu ķermenim pilnīgi noteikti jābūt veselam, bet tas domā citādi un, lūk, gadās insults. Mēs pārbrīnījušies atveram acis, bet mūsu fiziskajam augumam jau sen ir apnikusi mūsu komandējošā un bezrūpīgā attieksme pret to, tas, ka mēs izturamies tik vardarbīgi kā diktatori un nelieši. Tas pats notiek sabiedrībā, ģimenē.

Partnerību mēs nez kāpēc nekādi nesaistām ar brīvību. Mēs neuztveram to kā dāvanu, kā velti. Partnerības pamatprincips skan tik vienkārši, bet to ir tik grūti saprast un pieņemt mūsu cilvēciskajam raksturam, jo tāds ir mūsu dzīves stils. Un ne tikai mūsu. Daudzi zemes iemītnieki tā dzīvo. Viņi nezin, ka var dzīvot citādi. Viņi baidās no brīvības kā no briesmoņa. Brīvību viņi uztver kā vardarbību no apkārtējo puses. Viņi baidās atbrīvot paši sevi. Baidās no sava ķermeņa, no savas dvēseles, no savas zemapziņas. Ļaudis baidās pat atteikties no zināšanām. Viņi satraucas, ka varētu kaut ko aizmirst, nesaprotot, ka atmiņa ir nešaubīgi saistīta ar to, cik mums svarīgs tas, ko atceramies. Atmiņas attīstīšanas kursi ir kas cits, nekā savam psihiskajam organismam uzspiesta mistērija. Sākotnēji mūsu civilizācija tika būvēta uz citiem principiem. Bet uz zemes, darbojoties arī citam spēkam, viss patiesi skaistais, diženais, spilgtais, izrādījās izstumts no mūsu dzīves.

Rūna Gebo ir debesu dāvana. Tas ir arī Urāns – debesu un dievišķības simbols – brīvības velte. Ja mēs nespējam šo velti pieņemt psihiski un garīgi, tas norāda, ka mēs nespējam nekur iekļauties, neko nesaprotam un neko nesasniegsim, jo ir pienācis laiks saraut visus mākslīgos sakarus un vardarbīgās saites. Sagrāvei tiks pakļauts viss, kas ticis būvēts uz smagas atkarības pamatiem. Partnerība nav saldme, tā nav bezsāpīga, bet ir ļoti sarežģīta esība. Tāpēc arī tiek runāts par interešu līdzsvaru. Bet mēs nespējam pat pieņemt otru cilvēku, nemaz nerunājot par to, lai viņu saprastu.

Gebo Rūnas velte ir arī visa dzīvā kopuma sapratne, tā kopuma, kura sastāvdaļa esam arī mēs paši. Mums ir jāmācās līdzvērtīga sadarbība. Tieši uz to balstās Ūdensvīra laikmeta simbiotiskais imperatīvs. Cilvēks, kurš nav apguvis dialoga prasmi, psihiski nav gatavs līdzvērtīgai partnerībai un tiks izdzēsts no mūžības sarakstiem. Jo viņš nav apguvis visvienkāršāko dzīves patiesību: katram ir tiesības dzīvot pēc savas iekšējās programmas. Jebkurš mēģinājums izmainīt partnera dzīves programmu, apmainot to ar savējo, ir vardarbība. Skaidrot otram, kas, mūsuprāt, viņam būtu jādara vai kā jārīkojas, noārda otru un rezultātā arī mūs pašus.

Jebkuras savienības virzošā sākotne un vienošanās priekšnosacījums ir pretrunu cīņa – tas, uz kā balstās visa pasaule. Jebkuras vērtības pamats ir neizbēgams konflikts, kas ir savstarpējas ietekmes sākums.

Urāns ir bipolāra planēta. Tā ietver vienlaikus divas sākotnes, tomēr neatrodas starp tām abām. Ir grūti izprast, ka mūsu tiesības ir gluži tādas pašas, kā otra tiesības, ka mūsu zināšanas ne ar ko nav labākas par otra zināšanām, ka otra spriedumi ir tikpat vērtīgi kā mūsējie. Mēs aizvien labprāt vēlamies noskaidrot, kuram taisnība. Mēs nespējam pieņemt, ka abiem ir taisnība. Mēs nevaram izprast, ka laime nav iespējama bez mākoņiem, jo tā arvien ir kustīga, brīva, dzīva, pārdzīvojama, dažāda, mainīga. Mēs vēlamies šķirstiņā ieslēgtu stabilitāti, aizsargātību, mieru. Mēs tiecamies pēc pastāvības un garantijām, pēc kaut kādiem neesošiem pamatojumiem, lai gan dzīve aizvien mūs cenšas pārliecināt par cita veida kārtību. Visinteresantākais ir tas, ka tieši katra sadarbības partnera brīvība garantē savienības degsmi, auglību un tvirtumu. Tikai tad, kad abi ir pilnīgi brīvi viens no otra, tikai tad var izlemt, vai palikt kopā. Un, ja lēmums ir palikt kopā, tad saikne būs stipra un īsta. Taču – līdz zināmam laikam.

Pastāv maldīgas pretrunas starp kārtību un izmaiņām. Katra attīstības norise – attiecību, darba, mīlestības, saskarsmes – sastāv no ļoti daudz kā. Tā ir nemitīga mainība. Un tai pat laikā tur ir arī kāda noteikta iekšēja kārtība. Bailes no brīvības, no izmaiņām, kuras notiek izpaužoties Urāna raksturam, mūs piespiež domāt, ka notiekošais var pārvērsties haosā. Diemžēl daudzi Urānu uztver kā haosa, revolūciju, katastrofu un globālu pārmaiņu simbolu. Taču patiesībā starp kārtību un pārmaiņām pastāv saikne, tāpat kā tā pastāv starp melno un balto, starp vīrieti un sievieti. Tas vienkārši ir cits kārtības līmenis. Runa ir par katrā no mums darbojošos iekšējo likumu. Tas jāatklāj mums pašiem sevī. Tā arī ir dziļākās garīgā kārtība.

Katrs no mums nes sevī kārtības un organizētības sākotni. Diemžēl to ir ļoti grūti sajust, jo tā ir tik smalka kā vissmalkākais pavediens, kā visdziļākā un dzejiskākā līdzība. Tas ir kaut kas tik augsts, debešķīgs un aizslīdošs. To aizvien gribas vienkāršot ikdienas darbībām līdzvērtīgā līmenī. Vienmēr ir vēlme piesaistīt otru sev, pārvaldīt notiekošo tā, lai nezaudētu kontroli pār to. Mēs nesaprotam, ka tādējādi ārdām dabisko saikni. Paši uz savu galvu mēs piesaucam Urānu tad, kad cenšamies veidot stingri noteiktu attiecību modeli. Mēs saucam izplatījumā, lai Urāns nāk mūsu muļķības iznīcināt un Ūdensvīra laikmetā šis aicinājums saņems tūlītēju atbildi. Urāns nāk tur, kur attiecības ir atmirušas, kur ārējā forma pārvalda iekšējo būtību, kur jūtas un labprātīga harmonija ir nospiestas zem maldīgas shēmas – lai arī simpātiskas no ārpuses, iekšēji tās ir mirušas. Tieši tad Urāns un Gebo nes brīvības velti, kuru mēs pēc sava prāta un iedomām varam vērtēt kā katastrofu, apmānu, zaudējumu, aizmirstot par to, ka ir pienācis laiks mainīt attieksmi pret rotaļlietu, kuru mums ir atņēmuši. Kad izmaiņas notikušas, kļūst redzama iekšējā kārtība, kura ir mūsu dabiskā kārtība un dzīvo katra mūsu dvēselē.

Pēc savas dvēseliskās izcelsmes mēs esam kolektīvas būtnes. Mēs katrs neesam kaut kas atdalīts. Dvēseles dziļumos mēs balstāmies uz kādu egregoru. Mēs visi viens ar otru esam saistīti nevis ārējās formālās attiecībās, kā mums šķiet, bet gan caur iekšēju radniecību, kas saucas egregoru radniecība. Taču, ja mēs tiecamies šo iekšējo saikni noformēt ārējā atkarībā, mēs izaicinām katastrofu, jo šiem saistošajiem pavedieniem jāpaliek smalkiem.

Atcerēsimies A. Podvodnija shēmu. Mēs kā cilvēks varam sasniegt mentālu (ieskaitot). Kauzālie notikumi – tie vairs neesam tikai mēs. Tie esam mēs un tas, kas ar mums notiek, kā arī apkārtējā vide, kurā īstenojas mūsu savstarpējās attiecības ar citiem ļaudīm, ar lietām, enerģijām, notikumiem.

Kauzālais lauks ir kas principiāli cits – pārcilvēciska realitāte. Nākamais ir Budhi vērtību lauks, kurš mūsos pašos mums nepieder. Tas ir egregora darbības lauks. Ja mūsos mīt domas, mērķi, ilgstošas programmas, tie tomēr nav gluži mūsu sasniegumi, bet ir sadarbība ar citiem – tas ir tas, kas dzimis dziļi mūsos.

Augstāk par visu atrodas Atmaniskais lauks: ideāli, augstāko spēku noteikta un dievišķā pārvaldīta ārpuscilvēciskā izcelsme. Kad mēs nonākam pretrunās ar dziļi mūsos slēpto pārindividuālo būtību, saikne satrūkst, mēs pārvēršamies par piezemētiem garlaicīgiem egoistiem. Savukārt, kad mēs ļaujam brīvību sev un citiem, kad citi ļauj mums būt brīviem, kad zūd ārējās formālās mentālās saistības, iekšējā brīvība uzplaukst.

Sākotnēji mēs esam parastas kolektīvas būtnes. Mēs esam neatņemamas sabiedrības sastāvdaļas un ļoti labi saprotam, ka bez sabiedrības mēs ietu bojā. Tāpēc partnerība izrādās nepieciešama dzīvībai. Un ne jau tāpēc, ka būtu garlaicīgi un nevarētu nopelnīt izdzīvošanai. Otra klātbūtne mums ir nepieciešama pateicoties garīgai pievilksmei un tai jābūt brīvai, labprātīgai, priecīgai, draudzīgai. Tikai tā var īstenoties patiesa indivīdu savienošanās. Tad mēs saņemam saskaņas velti, savstarpējās sadarbības velti, enerģiju apvienošanās velti un veidojas kaut kas pārindividuāls. Lai to saprastu, jāiemācās citādi domāt, jāaizdomājas par to, kam īsti mēs ticam, kādēļ dzīvojam, kurp dodamies…

Mēs uzskatām, ka iegūstot zināšanas, apgūstot vārdus un jēdzienus, mēs kļūstam bagātāki, dižāki, gaišāki. Mēs nesaprotam, ka mums ir jāattīrās, lai varētu sākt mirdzēt. Partnerība ir brīnišķīga skola, kura piedāvā šādu attīrīšanos. Ir ļoti grūti patiesi atbrīvot otru, ļoti grūti ļaut viņam rīkoties patstāvīgi. Mēs varam to atļaut formālā līmenī, bet psiholoģiskā līmenī tas ir daudz sarežģītāk. Mēs baidāmies ļaut otram brīvību, tāpat kā baidāmies to iegūt paši. Tas notiek tādēļ, ka mēs neprotam atsperties uz to, kas dzīvo mūsos dziļāk par vārdiem, uz to, kas ir nevis citu cilvēku, bet Dieva sēts mūsos, uz to, ar ko esam atnākuši šajā pasaulē – ideāli, vērtības, domas. Mēs ar to esam piedzimuši. Mēs paši esam ideāls, vērtības un domas, nevis mūsu fiziskais augums vai astrālie pārdzīvojumi. Mēs baidāmies ienirt dziļumā, sevī, savā dvēselē, jo šos pārdzīvojumus nevaram izstāstīt otram, iekļaut tos vārdiskos veidolos. Vienīgais, ko mēs varam – veidot savu dzīvi saskaņā ar šīm vērtībām. Bet citiem bieži nav saprotami motīvi, kuri mūs vada un viņi uzskata mūs par nepareiziem.

Partnerība un sadarbība ir īpaša velte un īpaši sarežģījumi. Atbrīvošanās, nevis kā vēlme izraisīt haosu, bet kā aicinājums lidojumam. Vārdi, spriedumi, koncepcijas, doktrināri priekšstati – mums jāatbrīvojas no tiem. Tie ir tukši un to daudznozīmība ir mūsu katra paša vērtējuma līmenī. Un tai pat laikā mēs esam pārliecināti, ka aiz vārdiem stāv viens un tas pats. Nekā tur nav. Tā ir cilvēku radīta spēle. Mēs visi uz šīs planētas spēlējamies ar vārdiem un gūstam īpatnēju baudu no šīs spēles – cik otrs pareizi vai nepareizi ir ko vēstījis, kā paši esam saprasti vai nesaprasti, vai grāmatu kāds ir uzrakstījis labi vai tā nav izdevusies. Mēs aizmirstam, ka patiesība ir aiz vārdiem. Vārdi ir nepieciešami tikai tik daudz, lai palīdzētu ieslēgt otru, saklaudzināt viņu, lai palīdzētu atvērt acis un palūkoties uz mums, pievērsties mums. Taču patiesā saskarsme ir aiz vārdiem, mīlestība ir aiz vārdiem, savstarpēja uzticēšanās un sadarbība arī ir aiz vārdiem. Mēs nekādi nespējam to saprast. Lai kas arī nenotiktu, mēs meklējam vārdus – sākam kaut ko pierādīt, paskaidrot, argumentēt. Un, ja nejūtam iekšējo saturu, turpinām šo bezjēdzīgo spēli. Taču, ja mēs to jūtam, vārdi kļūst lieki.

Saistībā ar Gebo Rūnas partnerības priekšstatu ir sarežģīti atšķirt anarhiju no brīvības, pakļaušanos no pārvaldības, diktātu no labošanas. Vārdi šeit ir bezspēcīgi. Ir neiespējami runāt par Urānu, ar tiem, kuri nav saskārušies ar to, nav to izjutuši to saistībā ar sevi. Arī Gebo Rūna ir grūti apgūstama un saprotama. Ārdošas vai mainošas ietekmes ir grūti pieņemt kā labvēlīgas. Nepatikšanas ir sarežģīti uztvert kā palīdzību attīstībā un kustības virzienu izmainošas veltes.

Galvenā Dieva dotā velte mūsu dzīvē, galvenā vērtība, dāvana, ir cilvēks. Mēdz būt skaistuma apzināšanās, mēdz būt baudas un miera mirkļi, bet nekas mums nesniedz tik dziļu baudījumu un tādu pārliecību par mūsu attīstību, tādu cerību uz atbrīvošanos, kā tuva cilvēka dvēsele. Partneris – tā jau ir velte, jo viņš ir mums padevīgs, viņš ir mūsu, jo ir kopā ar mums. Bet viņš ir pilnīgi citāds, atšķirīgs. Partneris ir iespēja paskatīties uz sevi no malas. Partneris vienmēr ir piedāvājums atjaunoties. Ikviens jauns cilvēks un jebkura jauna saikne ar jau pazīstamu cilvēku ir iespēja paskatīties pasaulē citām acīm. Tā ir atbrīvošanās no aizvirtņiem, ilūzijām un putekļiem acīs. Taču, lai šādi uztvertu partneri, lai pieņemtu šo velti, mums jāatzīst viņa brīvība.

Urāns atbild par kolektīvās apziņas intuīciju. Viņš traucē tad, ja mēs neatbilstam grupai vai sabiedrībai. Urāns labo mūsu virzību – precīzāk, piedāvā mums šādu iespēju. Taču ne vienmēr mēs to izmantojam. Urāns, aktivizējot Debesis, simbolizē Debess un Zemes sadarbību caur cilvēku.

Ļoti augstā ezotēriskā laukā Gebo Rūna atspoguļo mīlestību un atrodas opozīcijā spēkam. Tā nav maigā un neaktīvā mīlestība. Tā ir kārtība, kas piedāvā brīvību un precīzu, ar dvēseli sajūtamu atbildību. Urāna cilvēki tikai šķiet haotiski un anarhisti. Patiesībā viņi ir jaunas kārtības un jaunu attiecību vēstneši.
Urāns ir sastingušos Zemes veidolos izpausta debesu aktivitāte, tieša debess iejaukšanās dinamiku zaudējušā zemes dzīvē. Miegaini un sasapņojušies, nemainīgā pasivitātē iegrimuši ļaudis Urāna iejaukšanos uztver kā miera traucētāju. Tieši tāpat jaunu cilvēku ienākšana mūsu dzīvē nes līdzi zināmu nemieru. Bērnu piedzimšana, iemīļoto, jaunu domubiedru parādīšanās – visas jaunās attiecības aicina un pat piespiež mūs radikāli pārvērtēt visu līdz šim norisinājušos. Ja dzīvi vērtējam kā bioloģisku veidojumu, tas nebūt neizskatās saistoši, bet, ja mēs vēlamies vērsties uz kaut ko augstāku kā mehāniskā ikdienība, ir ļoti svarīgi un vērtīgi.

Rūnas Gebo Urāns piedāvā mums iespēju pamosties diezgan maigi, jo Gebo Rūna tomēr ir izdevība, velte, piedāvājums, nevis iespēju iznīcināšana, pie tam – tas vienmēr ir plašums, nevis apvāršņu sašaurināšana, mēs tiekam atvērti, nevis piezemēti.

Gebo Rūnai atbilst uz citu pasauli atvērtu durvju arhetips. Debesu jums ir durvis, kas atver ieeju virszemes valstībā. Tās ir Janusa atslēgas, apustuļa Pētera paradīzes atslēgas. Šīs durvis sargā debesu valstību no visa pārāk piezemētā, cilvēciskā, vienkāršotā, rupjā un primitīvā. Paradīzē nonāk nevis tas, kurš ir to pelnījis, bet tas, kurš ir mainījies, kļuvis cits. Draudzīga sadarbība ir gluži kā paradīze zemes virsū, mīlestība, kura neprasa neko no otra. Viss tiek atdots un saņemts tas, kas nepieciešams. Atdošana ir pirmais priekšnosacījums, lai saņemtu.

Vēl daži Gebo mītiskie simboli ir vējš, Voruna, Urāns. Viņš ir brīvs un kustīgs un nav atkarīgs ne no kādiem priekšnoteikumiem. Urāns simbolizē elektrību, tās plūsmu elektriskajā ķēdē. Voruna, varna, kasta. Varna sanskritā nozīmē arī “gaisma”. Katru varnu simboliski apzīmēja atšķirīgā krāsā. Gluži tāpat kā prizma balto krāsu izdala daudzkrāsainībā, tā arī Gars, lūstot caur kastu hierarhijas prizmu, izšķīst.

Gebo Rūnai atbilst Urānija – zinātņu, tai skaitā, arī astroloģijas, mūza. Astroloģija vienmēr ir atjaunošanās, nosacītības noārdīšana, fundamentālas izpratnes nobīde. Tā nav iedomājama bez iekšējas gatavības radikāli mainīt apziņu. Tās mērķis ir derību ilūziju sagraušana. Astroloģija aicina uz brīvību, jo individualitāte apliecina brīvības piedāvājumu otram. Vējš ir iespēja pievērst uzmanību tam, ko agrāk neesam pamanījuši. Saskarsme, kas pastāv starp mums, nodod ietekmes no viena cilvēka otram, bet tas nav mehānisks spiediens – tā darbība ir kā smarža vai brīvs starojums. Vējš apņem visu un visur ielaužas. Lūk, tāds ir ceļš no individuālā uz kolektīvo, kas jāsaprot nevis kā dogma, bet sadarbības un sadzīvošanas visplašākajos mērogos.

Gebo – velte, partnerība, brīvība – zināšanu apguve garīgās izaugsmes labad. Šīs zināšanas dod iespēju atjaunot uztveri un atklāt jaunus sapratnes laukus, attīstīt paranormālās spējas, kas atklājas un kļūst pieejamas, ja kalpojam līdzbiedru interesēm. Ļaudis apvainojas vai nu uz pasaules kārtību vai par to, ka viņiem neizdodas patiesi apgūt telepātijas spējas. Viņi nesaprot, ka šādas spējas tiek dotas tikai tiem, kuri kalpo citiem. Kā jebkurš talants – ir arī kalpotāja talants, kas ir saistīts ar dažādām bīstamībām – gan personiskajā raksturā, kad rodas vēlme nekalpot un izmantot to savtīgās interesēs, kaut ne ļaunprātīgi pret citiem. Tās ir saistītas ar kolektīvo pārvaldi gan informatīvi, gan visos citos dzīves jautājumos. Tāpēc labas, normālas un spēcīgas paranormālās spējas tiek dotas tikai tiem, kuri nedzīvo priekš sevis. Tāds ir vispārējs likums.
Voruna tika dēvēts par Zemes Elpu. Viņš pieprasīja uzmanību. Viņu attēloja kā tālu aizjūrā dzīvojošu piktu večuku. Neviens nekad viņu nav redzējis, jo viņam nebija ārēja veidola. Sarunāties ar vēju ir neiespējami, to var tikai ataicināt vai aizraidīt.

Velte atnāk pati! Tā atnes visu – izveseļošanos, jaunumus, ražu, mīklas – visu ko vēlamies. Vai tā ir labvēlīga vai kaitīga – tas ir atkarīgs no mums pašiem – vai pieņemam to vai nepieņemam. Gebo un Urāna galvenais uzdevums ir atbrīvot mūs no cilvēciskas ierobežotības. Mēs nesaprotam izdevību, kuru dod bezkaislība. Mēs nesaprotam arī svētuma dotās iespējas, mēs nesaprotam, ka citu atbrīvošana arī mums dod tādu pat brīvību. Tikai atlaižot citus, mēs paši kļūstam brīvi, tikai ļaujot citiem rīkoties pēkšņi, mēs varam iemācīties būt atbildīgi par sevi un radīt brīvi brīvā izplatījumā.

Gebo mantiskā nozīme
Situācija: Sadarbība
Izaicinājums: Dāsnums.
Brīdinājums: sasaistīšana ar sevi vai ar jau zināmo.
Norādījums: necensties savas ķēdes pārlikt citam.
Ieteikums: Izzināt partneri un tas dos sapratni par to, kas tiek prasīts no paša.
Mierinājums: Jo mazāk mēs prasīsim, jo labāks būs darba rezultāts.

Gebo ir galēji imperatīva Rūna. Tā piešķir brīvību un mums pašiem nākas domāt, ko ar to darīt. Tās darbība nenoliedzami īstenojas cilvēciskās apziņas virspusē. Mēs nekad līdz pilnībai neizzināsim pie mums nonākušās partnerības veltes dziļāko jēgu. Tas ļoti labi ir redzams ģimenēs, autoru sadarbībā un dažādās aliansēs. Lai cik dziļi un smalki mēs arī neanalizētu kādas noteiktas saiknes ar cilvēkiem, realitāte vienmēr ir dziļāka un saturīgāka.

Ja saistībā ar kādu jautājumu mēs saņemam Gebo Rūnu, ļoti svarīgi ir pārdomāt, ka starp mums un otru cilvēku notiekošajam ir daudz dziļāka nozīme, nekā mēs to spējam apzināt un iedomāties. Gebo Rūna norāda uz šo attiecību nozīmīgumu, uz to dziļumu, vērtību un uz to, ka tās nav nejaušas. Gebo mūs pagriež ar seju pret partneri. Tā norāda uz nepieciešamību atbrīvoties no aizspriedumiem saistībā ar šo cilvēku. Visbiežāk, ja ir runa par mīļoto cilvēku, Gebo Rūna ir pozitīva. Tā simbolizē izdošanos. Tā dod atvieglojumu un līdzsaskaņu. Tā darbojas it kā virs mūsu attiecībām ar partneri. Pēc tam, kad izkritusi Gebo, viss notiek it kā vieglāk, draudzīgāk, saskaņotāk. Šī ir ļoti labvēlīga un labu vēloša Rūna. Tieši tāpēc mēs runājam par dāvanu, velti, kārtības ieviešanu, par piedāvājumu paplašināt iespējas.

Gebo bieži ir saistīta ar jauna cilvēka ienākšanu mūsu dzīvē vai ar jauna veida (cita līmeņa) attiecībām. A. Podvodnijam ir brīnišķīgs aforisms šajā sakarībā: “Egregorus neizvēlas. Egregori izvēlas”. Mums bieži šķiet, ka mēs paši brīvi izvēlamies, kādā kolektīvā darbosimies. Taču egregori prot labāk izvēlēties, jo pazīst mūs pietiekami labi. Tāpēc arī partneri neatnāk pie mums nejauši. Domubiedri un pretinieki tiek doti no augšas. Ne velti ir teikts, ka laulības tiek slēgtas debesīs. Lai kā mēs nevērtētu notiekošās attiecības, lai ko mēs paši par tām nedomātu, partnera izvēle un sadarbības programma gandrīz nemaz nav atkarīga no mūsu izvēles. Vienīgais, kas jāsaprot – vienmēr jāsaglabā brīvība. “Ir jāatstāj izplatījums, lai starp mums staigā zvaigžņu vējš!”
Attiecībās jāļauj ienākt vējam, tās jāizvēdina. Vējš, Voruna, Urāns ir labākie attīrīšanas meistari. Mums jābūt brīviem, mainīties spējīgiem. Ir jābūt gataviem, ka šīs attiecības dreifēs, tās nekad nepaliks vienādas un nemainīgas, tās ir dzīvas. Tās nevajag iesaistīt fiksētās izdomātās shēmās, tādi veidojumi tiks salauzti tā vai tā.

Vienotība starp cilvēkiem ir nepieciešama, iespējama, it īpaši, ja runa ir par konkrētiem cilvēkiem. Tai var būt milzums veidolu – no domām vienam par otru līdz zināšanai vienam par otru, no ķermeniskas saskarsmes līdz priekam par to, ka cilvēks ir dzīvs pasaulē. Vienotība nav neatdalāma Siāmas dvīņu saikne. Vienotība ir plašāka par to, ko cilvēki par to domā. Tā ir nepieciešama un tās esamība ir saistīta ar mūsu spējām saprast šo veidojošos attiecību raksturu, to, cik mēs spējam sekot egregora nolikto attiecību ritmam un izmaiņām. Tad arī mēs ieraudzīsim, saklausīsim, sajutīsim to, kas ir, nevis to, kas mums šķiet.

Brīvības velte ir pilnīga. Tā ir pirmreizējāka un dziļāka par jebkuru citu velti. Žēl, ka ir nepieciešamas desmitgades, lai ekstātiski apzinātu nespēju to novērtēt. Tā ir pirmreizēja Brīvība, citiem dāvājama un saņemama no Gebo un no Debesīm.