Garīgums un Kreativitāte

1524 reizes skatīts

Garīgumu mēdz ļoti dažādi definēt kādas noteiktas reliģijas vai garīgās mācības ietvaros. Pastāv līdzības dažādu garīgo virzienu sekotāju skatījumā.
Garīgums nav ne misticisms, ne reliģiskais fanātisms, ne arī pārdabiskas prakses.

Garīgums un Kreativitāte

Inese Bērziņa

Psihoterapeite Psiho-organiskajā analīzē

Mākslas terapeite (maģistre veselības aprūpē)

LTPPA valdes locekle

Antroposofijas sekotāja un 4 bērnu māte.

Šis raksts tapis EUROTAS (Eiropas transpersonālās asociācijas) Konferences iespaidā, kas notika septembrī Latvijā, Jūrmalā par tēmu Garīgums un Kreativitāte. Konference bija un ir nozīmīgs pasākums Latvijas psihiskās veselības speciālistu vidē, jo bija pirmais šāda veida notikums. To rīkoja Latvijas Transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas asociācija. Viens no galvenajiem secinājumiem izrietēja no bagātīgā dalībnieku pieredzes un kompetenču klāsta – kā mēs Latvijā kopjam un izmantojam garīgo mantojumu, tradīcijas un citus resursus garīgās veselības kopšanā un veidošanā? Kāda saistība ir garīgumam ar veselību un veselumu? Par šiem jautājumiem es vēlos ar jums dalīties, rakstot šīs rindas.

Konference izvērtās par ļoti bagātīgu pieredzes, zināšanu, prakšu un radošuma apmaiņu. Mēs, rīkotāji, bijām ārkārtīgi gandarīti par to vieduma bagātību, sirsnību un dvēseliskumu, ko sajutām no mūsu viesiem. Mēs apzināti veidojām konferenci kā mākslas darbu, lai katram būtu iespēja dalīties ne tikai savās zināšanās un demonstrēt darbu praktiski, bet arī radoši izpausties dažādos pasākumos, lai kopīgi baudītu lietišķu un radošu atmosfēru.

Konferencē piedalījās248 dalībnieki no 29 Eiropas, Āzijas, Amerikas, Austrālijas un Āfrikas valstīm.Lekcijās, prezentācijās un darba grupās konferences dalībnieki atzina garīguma un kreativitātes pieaugošo vērtību mūsdienu psihologu un psihoterapeitu darbā, uzsvēra to nozīmi personības garīgās krīzes pārvarēšanas procesā, dalījās informācijā par zinātnisko pētījumu pieredzi transpersonālās psiholoģijas jomā dažādās pasaules valstīs. Kopumā notika ap 60 darba grupām un prezentācijām, ko vadīja dažādu psiholoģijas virzienu pārstāvji gan par darba metodēm, gan zinātniskiem pētījumiem.

Konferencē bija integrēta arī plaša kultūras programma – latviešu gleznotāju darbu izstāde, ekskursija uz Pedvāles dabas muzeju pie tēlnieka Ojāra Feldberga, kur notika „Uguns rituāls” un „Akmens sēklas stādīšana transpersonālās idejas izaugsmei Latvijā”, kā arī dizainera Artūra Riņķa pārsteidzošā „Meditācijas dārza” apciemojums. Latviešu danču vakarā kopā ar folkloras grupu „Lipori” ārzemju kolēģi ar sajūsmu izmēģināja mūsu tautas dejas soļus un noklausījās mākslinieka un semiotikas pētnieka Valda Celma prezentāciju par latviešu zīmēm un simboliem.

Katrai dienai bija noteikta tēma un vadošais lektors – kāds no Eiropas vadošajiem transpersonālajiem psihoterapeitiem. Transpersonālās asociācijas prezidents dr. Ingo Jārzecs (Ingo Jahrsetz, Vācija)prezentēja savu skatījumu uz transpersonālo psihoterapiju saistot to ar mītiem, arhetipiem, radošumu, mākslu un garīgumu.

Savā prezentācijā Ingo Jārzecs izmantoja daudz mākslas darbu, tēlu un simbolu, izmantojot grieķu mitoloģiju– kā no haosa rodas kārtība, dievus Zevu un Hēru kā prototipus nereti vadošām attiecībām ģimenē – kā konkurentiem, kā arī psihoterapeita lomu šajās attiecībās.

EUROTAS prezidents savā prezentācijā atzīmēja, ka grieķu mitoloģija mums māca arī to, ko nozīmē radīt un būt radošam: būt gatavam ienirt haosā, pārdzīvojot spēcīgus emocionālos stāvokļus, kā arī konfrontējot ‘tabu’, izprast savu radošo spēku un atdot kontroli un ārišķības, lai uzzinātu ko jaunu.

Runājot par transpersonālo psihoterapiju, Ingo Jārzecs to salīdzināja ar mākslas darbu: ”Transpersonālā psihoterapija ir vairāk saistīta ar mākslu un radošumu, nevis zinātni. Es nevēlos graut priekšstatu par zinātni, bet varbūt varētu palīdzēt tas, ja zinātnieki varētu apvienoties ar māksliniekiem, dziesmu veidotājiem un dzejniekiem, lai saņemtu atbalstu. Mums jāsaka, ka dziedināšanas procesi (un arī psihoterapeitiskie procesi) ir dievišķi mākslas darbi”.

Eiropas Transpersonālās asociācijas ietvaros apvienojas dažādu nozaru pārstāvji, ne tikai psihologi un psihoterapeiti, bet arī filosofi, mākslinieki, fiziķi, sociālie darbinieki, ārsti un medicīnas darbinieki, kas savās ikdienas praksēs izmanto transpersonālo domāšanu un pieeju.

Transpersonālā Psiholoģija ir humānistiskās psiholoģijas virziens, kas attīstījusies pagājušā gadsimta vidū. Transpersonālā psiholoģija ir psiholoģijas zinību papildinājums ar pētījumiem par garīgumu un izmainītiem apziņas stāvokļiem saistībā ar ķermeni un prātu.

Vārdu “transpersonāls” savā kursā Harvardas universitātē 1905. gadā ir lietojis funkcionālisma pamatlicējs Viljamss Džeims. Viņš tiek uzskatīts par pirmo transpersonālo psihologu viņa darba “Reliģiskās pieredzes daudzveidība” dēļ.

Nosaukums “transpersonālā psiholoģija” oficiāli tika apstiprināts 1968. gadā ASV, kad to nolēma šī jaunā psiholoģijas novirziena pamatlicēji A. Maslovs, S.Grofs, E.Sutičs, A.Votss u.c.

Par garīgumu psiholoģijā viens no pirmajiem sāka runāt K.G.Jungs, kurš ieviesa terminu “transpersonāls” (uberpersonlich), kad lietoja frāzi“transpersonālā bezapziņa” kā sinonīmu“kolektīvajai bezapziņai”.

Transpersonālā psiholoģija izmanto cilvēka garīgos meklējumus kā resursus. Daudzas citas nozares to uzskata ar bēgšanu no realitātes.

Garīgums

Garīgumu mēdz ļoti dažādi definēt kādas noteiktas reliģijas vai garīgās mācības ietvaros. Pastāv līdzības dažādu garīgo virzienu sekotāju skatījumā.

Garīgums nav ne misticisms, ne reliģiskais fanātisms, ne arī pārdabiskas prakses. Tas ir gara un matērijas harmonija, dievišķo un cilvēku likumu ievērošana, dzīves vienkāršība un tīrība, dziļa, absolūta ticība Tēvam, paļāvība un prieks kalpot Dievam savos līdzcilvēkos, tas ir morāles un gara pilnveidošanas ideāls.(www.garigums.lv)

Mūsdienu meditācijas meistars, mūziķis, mākslinieks, Gandija miera balvas un UNESCO medaļas laureāts Šrī Činmoja (1931-2007) grāmatā „Prieka spārni” raksta tā:

„It visi mēs esam meklētāji, un mums ir viens un tas pats mērķis: sasniegt iekšēju mieru, gaismu un prieku, kļūt nedalāmi vienotiem ar mūsu Pirmavotu un dzīvot patiesa gandarījuma piestrāvotu dzīvi. Dzīvot priekā nozīmē dzīvot iekšējo dzīvi. Tā ir dzīve, kas ved uz pašatklāsmi. Pašatklāsme ir Dieva apjēgsme, jo Dievs nav nekas cits kā Dievišķība, kura atrodas dziļi katrā no mums un gaida, lai tiktu atklāta un izpausta. Mēs varam nosaukt Dievu arī par Iekšējo Stūrmani vai Visaugstāko. Bet neatkarīgi no tā, kādu apzīmējumu lietojam, mēs domājam par Augstāko sevī, par to, kas ir galamērķis mūsu iekšējiem meklējumiem.Garīgam cilvēkam ir jābūt normālam un pilnvērtīgam. Lai sasniegtu Dievu, garīgam cilvēkam ir jābūt dievišķi praktiskam savā ikdienas dzīvē. Esot dievišķi praktiski, mēs dalāmies savā iekšējā bagātībā. Mēs apjaušam dievišķu nolūku katrā darbībā un dalāmies tās iznākumā ar pārējiem. Garīgums nenoliedz ārējo dzīvi. Ārējai dzīvei ir jābūt mūsu iekšējās, dievišķās dzīves izpausmei.”

Garīgums ir īpašību kopums, kas ietver sevī tieksmi pēc harmonijas un mīlestības, ietver spēju būt pazemīgam un piedot, kā arī ietver dzīves jēgas un pašrealizācijas meklējumus, morāli un ētiku. Tā ir spēja harmonizēt ikdienas vajadzības un dvēseles vajadzības.

K.G. Jungs bija pirmais, kurš piešķīra īpašu nozīmi mākslai psihoterapijā. Viņš uzskatīja, ka radošais process izriet no psihiskās un vizuālās uztveres. Vizuālā uztvere sakņojas kolektīvajā bezapziņā un balstās uz arhetipiem. Centrālajam arhetipam, ko Jungs nosauca par „patību” ir īpaša nozīme dziedniecībā. Tam ir regulējoša vai stabilizējoša funkcija. Tas var tikt dēvēts par iekšējo gudrību vai radošo pirmavotu.

Konferences dalībnieki apmainījās viedokļiem arī par kreativitāti un vienojās, ka dažādās skolās to sauc dažādi, bet būtībā radošā enerģija ir mūsu pirmsākums, no tās atkarīgs enerģijas daudzums un spēks mūsu eksistencei.

Psiho –organiskajā analīzē (POA) ar enerģijas koncepciju saistīts spēks, stiprums, prieks un šo koncepciju izmanto, runājot par primāro enerģiju kā avotu. Vēl ar to saistīta dinamika, attīstība un forma. Primārā enerģija ir mūsu pamatenerģijas barotāja. Šis avots nav iznīcināms, bet pastāv iespēja zaudēt kontaktu ar to, ja mūsu vēlmju īstenošana ir pārāk sarežģīta, tad daudz vieglāk ir to nejust. Primārā enerģija ir radošā enerģija., tai nav formas, tā ir novadāma pareizā virzienā un aktualizējama dažādos līmeņos – enerģētiski, emocionālā utt. – tā nav ne laba, ne slikta: tā ir Eross, tā ir Haoss.

Vairums cilvēku diemžēl ir zaudējuši saikni ar saviem primārās enerģijas avotiem, taču katra īstenošana izvirza to, lai tiktu atrasta forma.

Primārās enerģijas kustība ir primārais impulss – tas ir cilvēka simboliskās, radošās būtības nesējs. POA izšķir elementāro Primārā impulsa treniņu un Vispārējo primārā impulsa treniņu.

Atbilstoši šīm pakāpēm atspoguļojas individuācijas attīstība, kā to aprakstīja K.G.Jungs. Sākumā cilvēks mēģina sevi iepazīt ar visām stiprajām un vājajām pusēm, tumšo un gaišo seju. Jungs to sauc par ēnas integrāciju. Lai tālāk, saskaņā ar savu individuālo pagātni un atbilstīgi arhetipiem, atrastu savu dziļāko identitāti.

Psihoterapijā novēro divus posmus –pirmā posma būtība ir pietuvoties savai personīgajai pagātnei vai uzņemties par to pilnīgu atbildību, jo sākuma posmā klientam mēdz būt tendence novelt atbildību par savām problēmām uz apkārtējo dzīvi – vecākiem, dzīvi, likteni. Vienlaikus viņš iedomājas, ka psihoterapeits var atrisināt viņa problēmas. Liels progress notiek tad, kad klients sāk apzināties, ka viņš pats veido savu pieredzi. Tas var būt grūti, jo nākas akceptēt savu ēnu, savus trūkumus. Tam nepieciešams laiks.

Otrajā posmā klients var izmantot to, ko atklājis pirmajā. Psihoterapijas procesa laikā klients neapzināti nonāk situācijās, kas nav atrisinātas un atspoguļojas gan ķermenī, gan domās. Šo situāciju dēļ tiek atbrīvota enerģija, kas konkrētajā brīdī pakļaujas inkarnācijai. Laika posms starp to brīdi, kad tiek atbrīvota enerģija un brīdi, kad tā inkarnējas, ir fundamentāls. Tas ir brīdis, kad cilvēks ir atbrīvojies. Viņš var izvēlēties vai nu atkārtot seno uzvedības modeli, vai radīt jaunu situāciju, kas saprotami ir saistīta ar mazliet bailēm.

POA simboliskais tēls un primārais impulss ir viena un tā paša koncepta aspekti. Simboliskais tēls ir sākotnējais tēls, kas eksistē no tā brīža, kurā rodas ideja, pirms katras inkarnācijas. Tātad mūsu pašu tēls tiek saglabāts mūsu koncepcijā.

Simboliskajam tēlam ir nepieciešama ķermeņa enerģija, kas tiek saglabāta primārajā impulsā, lai tā spētu inkarnēties un otrādi – primārais impulss satur sevī simbolisko tēlu. Šis tēls piešķir primārajam impulsam jēgu.

Psihoterapijas mērķis POA ir atjaunot kontaktu ar primārajiem tēliem, lai atbrīvotu enerģiju, kas tajos ir ieslēgta: transformācijas milzīgais spēks.

Kas ir transpersonālā māksla?

Transpersonālā mākslas saknes meklējamas šamanismā, mītiskajā pasaules uztverē, rituālos, misticismā, kolektīvajā bezapziņā un senajā dziedniecībā, kas saistīti ar cilvēka dvēseli un izmainītajiem apziņas stāvokļiem. Iedziļinoties tālā senatnē, varam secināt, ka pirmsākumos māksla ļoti atšķīrās no sociālās un politiskās dzīves atspoguļojuma vai patīkama, kulturāla un izglītojoša laika pavadīšanas veida.

Māksla bija centrālā saikne ar dzīvi, tā palīdzēja cilvēkam caur viņa ticību vai maģisko domāšanu integrēties vidē un sadarboties ar līdzcilvēkiem. Alu cilvēku zīmējumi sniedza drosmi, paļāvību un veiksmi medībās, zīmes uz kapeņu sienām sargāja mirušo dvēseļu mieru, maģiski talismani pasargāja no nelaimēm, šamaņu greznie tērpi, aksesuāri un bungu skaņas ieveda dziedinošā transā, krāšņi gleznojumi stāstīja par svēto cilvēku dzīvi un dieviem, vienlaicīgi vēstīdami par ētiskajām un estētiskajām normām un ideāliem. Varētu teikt, ka māksla tās pirmsākumos savā būtībā ir transpersonāls fenomens, kas ar laiku pielāgots arī cilvēku ikdienišķās dzīves un domāšanas atspoguļošanai.

Mitoloģiskā un sakrālā glezniecība dominēja līdz 15.-16.gs. Īpaši viduslaikos svarīgākais bija „dievišķais redzējums”, „garīgais vēstījums”, ko, kā mēdijs pauda Dievu/ Dieva izredzētais šamanis/mūks/mākslinieks. Svarīgi bija noteikti kanoni vai ikonogrāfija, atsevišķas reliģijas pat aizliedza attēlot cilvēku.

Garīgā veselība. Veselums

Māksla psihoterapijā caur tēliem un simboliem ļauj piekļūt dziļiem bezapziņas slāņiem. Izpaužot tos, cilvēkam ir iespēja neapzināto padarīt apzinātu, izprast un pieņemt nereti apspiestas vai ‘neērtas’ jūtas kā kauns, bailes vai naids.

Transpersonālais „vienkārši apzīmē tās realitātes, kas gan ietver sevī, gan plešas pāri; tās personiskās un individuālās daudzpusīgās strāvas, kas plūst pāri ādā iekapsulētajam ego un brīvi saskaras ar citām būtnēm, kosmosu, garīgumu, kas sasniedz vietas un simbolus, kas nav bijuši pieejami tiem, kas redz vienīgi paši sevi un turas tikai pie virspusējā. Mēs, protams, varam aplūkot tos nedaudzos gadījumus pagātnē, kad subkultūra ir skārusi transpersonālo sfēru un integrējusi to arhitektūrā, dzejā, gleznās, amatniecībā un mūzikā. Bet pagātnē mēs varam atrast tikai mājienus, jo mūsu rītdienas ēku var dekorēt tikai tie mākslinieki, kas šodien stāv uz šo pārmaiņu sliekšņa” (ASV psihologs Toms Armstrongs).

Runāt par garīgām vērtībām un tradīcijām Latvijā nereti nozīmē tās pretstatīt „zinātniskai” pieejai. Runāt par dvēseli, garu, meditācijām, gadskārtu tradīcijām, zālīšu tējām, tautas zīmēm un simboliem ir kaut kā „nezinātniski” un nozīmē būt pieskaitītai(-m) pie ‘šamaņu – dziednieku” kompānijas. Mēģināju izprast, kāpēc tāds bagātīgs resurss netiek izmantots veselības aprūpē?

Latviešu valodā vārds ‘vesels’ ietver sevī nozīmi būt veselīgam, bet arī būt veselam kā pilnīgam.

Transpersonālā psiholoģija sevī ietver arī holistisku pieeju. Nosaukums „holistiskā” radies no latīņu „holon”, kas nozīmē „veselums”, un ar to saprot, ka cilvēka organisms uztverams kā prāta, dvēseles un ķermeņa veselums.

Transpersonālajā psiholoģijā pastāv daudz nozīmīgu pētījumu par garīgumu, par ticības un garīguma nozīmi cilvēka veselībā. Tie gan pārsvarā ir veikti ASV. Esmu lasījusi arī Kembridžas universitātes pētījumus par šamaņu praksēm un to ietekmi. Arī mūsu kolēģim dr. Pier Luigi Lattuda, Itālijas Transpersonālā Institūta vadītājam pieder pētījums par Biotransenergētikas tehniku pielietojumu psihoterapeita praksē. ASV Sofijas universitātē Stīvens Šmits ir aizstāvējis savu doktora disertēciju par šamaņu prakšu pielietošanu psihoterapeita darbā.

Protams, bez medicīnas, kura ir uz pierādījumiem balstīta, šodienas dzīve nav iedomājama, tomēr, manuprāt, laiks ir uzsākt veselīgu dialogu par lietām ko var un ko vairs zinātniski nevar pierādīt ar esošajām paradigmām. Pastāv lietas, kas vienkārši lieliski darbojas veselības labā, piemēram, mūsu tautas bagātās tradīcijas, arī rituāli – saulgriežu tradīcijas, tautas dziesmas, dejas. Dabiskie preparāti arī veic savu dziedniecisku darbību – tējas, garšvielas. Arī kristīgās tradīcijas – dievkalpojumi, lūgšanas, svētki. Šos fenomenus ir izbaudījis gandrīz katrs. Mēs varam lepoties, ka dzīvojam valstī, kurā vēl aizvien ir dzīvas tradīcijas, ka mēs caur tradīcijām sajūtam saikni ar visu dzīvo – ar uguni, ūdeni, zemi, piemēram, līgojot saulgriežos.

Zinātniskie pētījumi ne vienmēr ir saskaņā ar praksi. Es augstu vērtēju pētījumus, kas ir praksē balstīti – tādi, no kuriem ir jēga- visi var smelties zinātniski pierādītu informāciju. Tomēr ne visi pētījumi tiek veikti tā, lai būtu ticami. Mēs dzīvojam mazā valstī, kurā ne vienmēr iespējams metodes standartizēt, līdz ar to nākas pielāgoties situācijai, lai tikai rezultāts iznāktu tāds kādu vajag. Un paliek jautājums -vai mēs tiešām pētām to, ko vēlamies izpētīt un vai tas ir noderīgi?

Arī tie pētījumi, ar kuriem esmu saskārusies savu studiju laikā likās klasiski un stingri ierāmēti. Mākslas terapijai un psihoterapijai būtu vajadzīgs jauns pētījumu veids, jo tās īsti nav nozares, kurās var saskaitīt cilvēkus un izvilkt vidējo statistisko. Katrs no mums ir tik īpašs!

Klasiskā medicīna mums dod iespēju konsultēties ar zinošu ārstu un lietot dažādus preparātus un gala baigās bieži nākas dzirdēt pārmetumus ārstam par šādu vai tādu nepareizu ārstēšanu, taču šis uzskats vien jau liekas jocīgs,–vispirms jau katrs no mums ir atbildīgs par savu veselību pats! Un pēc tam varam griezties pie tādā vai citāda speciālista pēc padoma. Tas ir saistīts ar padomju laika mantojumu un ne tikai – uzvelt atbildību par sevi kādam, kas ir tur kaut kur „ārpusē”. Ar to saistīta arī garīgā veselība. Ja mēs uzņemamies atbildību par savu veselību paši, tad mēģinām saprast, ko šī slimība vai traucējums mums nes, māca, norāda, nozīmē, skaidro. Vieglāk un vienkāršāk ir kādreiz lietot kādu tableti un tas pat ir nepieciešams, bet ja gribam piekļūt cēlonim – garīgai pasaulei vai dvēselei, tad der pie tā piestrādāt.

Transpersonālajā psihoterapijā pieņem, ka mākslas veidošana ir dziedinoša. Arī antroposofijas pamatlicējs R. Šteiners lielu vērību pievērsa mākslai, ticot, ka māksla ar tās dažādām izpausmēm – kustību, mūziku, krāsu un formu ir dvēseles izpausme. Valdorfpedagoģijā bērniem ir iespēja jau no mazām dienām attīstīt šīs spējas, tādā veidā esot kontaktā ar jūtu pasauli.

Antroposofija

Esmu antroposofijas (gara zinātnes) sekotāja jau 17 gadus, pateicoties Valdorfpedagoģijai esmu izmainījusi savu redzējumu gan uz organisku dzīvesveidu, gan mākslām, gan dvēseli. Piedāvāju ieskatu antroposofijas pamatnostādnēs, jo tā piedāvā plašu spektru kā attīstīt garīgu dzīvi.

Antroposofija jeb antroposofiski orientētā garazinātne ir Rūdolfa Šteinera (1861-1925) dzīves veikums. Rudolfs Šteiners kopš bērnības bija apdāvināts ar dabiskas gaišredzības spējām, viņš vēlāk neatlaidīgā iekšējā darbā pārveidoja tās par pilnīgi apzinātu garīgas pētniecības instrumentu.

Antroposofija ir garazinātne, tās saturs ir mūsu pasaules rašanās un attīstības likumsakarības, to veidojošo būtņu un spēku loma un savstarpējas attiecības mūsu kosmosa idejas ietvaros. Tā aplūko cilvēku kā mikrokosmosu un ļauj viņam, izzinot sevi, iepazīt pasauli un, izzinot pasauli, saprast pašam sevi. Atbilstoši Jauno laiku cilvēka apziņai, antroposofija uzrunā viņu dziļā cieņā pret gara brīvību, piedāvājot savas atziņas viņa veselīgas domāšanas spriedumam. Tā nav no dzīves atrauta teorētiska mācība. Tā ir dzīvības pilna un dzīvību rosinoša gudrība. Tajā pulsē tā pati dzīvība, kas liek pukstēt katra cilvēka sirdij; tādēļ tā spēj apmierināt šajās sirdīs dzīvojošas ilgas pēc sevis pašu un pasaules jēgas izpratnes un īstenošanas. Tās auglīgums izpaužas visdažādāko dzīves jomu apaugļošanā ar jauniem impulsiem un spēkiem: audzināšanas, medicīnas, mākslas, reliģijas, lauksaimniecības, fizikas, matemātikas, bioloģijas, ekonomikas utt. līdz pat veselīgam trīsdaļīgā sociālā organisma veidolam, kurā garīgā, juridiskā un saimnieciskā dzīve kā suverēnas jomas var savstarpēji veicināt cita citu. Šī garazinātne ir ienākusi cilvēcē līdz ar 20. gadsimta sākumu, un šodien tās augļus var vērot visā pasaulē.

Jēdziens „antroposofija“ ietver gan pasaules izziņas metodi, gan šīs izziņas saturu, kas, pareizi uztverts, ir aicināts radīt jaunas, pašreizējai evolūcijas stadijai atbilstošas cilvēces dzīves formas. Kali jugai jeb Tumšam laikmetam beidzoties un sākoties jaunajam, Gaišam laikmetam (1899. gadā), radās nepieciešamība papildināt vienpusīgo materiālistiski tehnokrātisko attīstības tendenci, kas arvien vairāk pārņem mūsdienu Rietumu kultūru, ar tai trūkstošo, bet izšķirošo garīgo dimensiju. Šīs kultūras materiālistiskā orientācija neizbēgami ved pie tā, ka cilvēku apziņa tiek koncentrēta tikai uz dzīvi starp dzimšanu un nāvi un tiek izslēgtas zinātniskas diskusijas par fenomeniem, kas nepakļaujas materiālistiskām pētniecības metodēm. Līdz ar to pati materiālistiskā zinātne nonāk strupceļā un līdz ar to lielākā cilvēces daļa, kurai šī zinātne arvien vēl ir neapšaubāma autoritāte.

Rūdolfs Šteiners jau 19. gs. 80. gados uzsvēra nepieciešamību aptvert īstenību visā tās daudzveidībā un saprast, ka tās atsevišķas jomas ir savstarpēji saistītas jēgpilnā veselumā. Pievienojoties Johana Volfganga Gētes, kā arī vācu ideālistu un romantiķu domāšanas veidam, viņš aprakstīja globāli ekoloģiskas domāšanas radīto īstenības jēdzienu un filosofiski to pamatoja.
Savā 1886. gadā iznākušajā darbā „Grundlinien einer Erkenntnistheorie der Goetheschen Weltanschauung“ (Gētes pasaules uzskata izziņas teorijas pamatlīnijas) Šteiners uzsver nepieciešamību pētīt komplekso īstenību ar dažādām izziņas metodēm, jo, piemēram, dzīvību kā tādu nav iespējams saprast ar fizikas likumiem vai kauzālo domāšanu. Savukārt, dvēseliskus fenomenus nevar saprast pēc analoģijas ar dzīvām sistēmām, kas pašas sevi organizē un reproducē. Visbeidzot pilnīgi gara īstenību var saprast tikai pats gars.
Ar kvantitatīvo metožu izsmalcināšanu nepietiek.
Pēdējā laikā zinātnieki atzīst, ka īstenība ir daudzu īpašību komplekss un ka visas pastāvošās kvalitātes nav aptveramas ar vienveidīgām pētniecības metodēm, taču arvien vēl pastāv nosliece aprakstīt un izskaidrot kvalitatīvas atšķirības kvantitatīvi. Šim nolūkam meklē tikai sarežģītākus matemātiskus modeļus. Arvien vēl netiek atzīta fundamentāla kvantitatīvo metožu nepiemērotība nefizikālās pasaules pētīšanai. Lai cik it kā tehniski perfekti var simulēt dzīvību, dvēselisku un garīgu īstenību, tomēr tādējādi nevar tikt līdz pētāmā objekta būtībai.
Mehānistiska domāšana par dzīvo novedusi pie dzīvības izpostīšanas, mehānistiska domāšana par dvēseles dzīvi – pie strauja psihisko slimību skaita pieauguma. mehānistiska domāšana par gara dzīvi – pie cilvēku nespējas orientēties lielajās dzīves kopsakarībās un atšķirt labo no ļaunā. Materiālistiskā zinātne nav novērsusi nevienu karu, tikai radījusi izsmalcinātas masu iznīcināšanas metodes. Masveida ražošana, kas ir tehnokrātiskas domāšanas rezultāts rūpniecībā, neierobežoti iznīcina jebkādu dzīvību, kā arī noziedzīgi posta dabu un piesārņo vidi. Cilvēce paliek arvien slimāka un tādējādi veselības aprūpe arvien dārgāka. Nākamās Jauno laiku attīstības sociālās sekas ir zinātniski tehnokrātiskas un politiskas elites veidošanās, kas sadala savā starpā varu un, kurai pretī stāv arvien dziļākā postā slīgstošā peļņas darbu strādājošo un bezdarbnieku masa, kas ir izslēgta no līdzdalības sabiedrisko attiecību veidošanā un iztiek no tā, kas tai tiek no sociālās aizgādniecības sistēmas un, kas ar masu komunikācijas līdzekļu svētību pastāvīgi tiek turēta krēslainas apziņas stāvoklī.

Antroposofiskā izziņas metode
Oficiālās zinātnes pazīme ir tieksme pēc objektivitātes. Šīs zinātnes pārstāvji tic, ka var sasniegt objektīvas zināšanas, izslēdzot izzinošo subjektu. Taču īstenībā izzinošais subjekts ar savu reālo dzīvi ir visas objektivitātes avots. Izzinošā subjekta izslēgšana no pētniecības instrumentārija neizbēgami ved pie reālās dvēseliski garīgās īstenības izslēgšanas, kas var tikt novērota tikai subjektā un caur to.

„Objektīva“ pieeja dvēseles un gara īstenībai no ārpuses nav iespējama, jo, lai varētu satvert tās realitāti, izzinošam subjektam jānolaižas savas dvēseles un gara dzīlēs. Bet izzinošā apziņa var izstrādāt garīgo pētījumu paņēmienus, kas padara iespējamu tikpat stingru kontroli un tikpat droši pasargā no maldīgiem slēdzieniem un ilūzijām, kā eksperimentālās zinātnēs vai filoloģijā pieņemtie paņēmieni. Tikai tad, ja izzinošā apziņa var reāli piedzīvot savas dvēseles un sava gara realitāti, tā var nokļūt pie atziņām par gara un dvēseles realitāti, kas nav atkarīga no subjekta un kas darbojas pasaulē: kā dabas valstībās, tā arī pārdabisko fenomenu pasaulē.

Antroposofiski orientētajā garazinātnē pielietotās izziņas metodes veicina cilvēka dvēseles un gara orgānu izveidi, ar kuriem ir iespējams veikt pētījumus un gūt pieredzi pārjutekliskajās pasaulēs. Atšķirībā no arhaiskām tradicionālām ekstāzes tehnikām šī pieredzes forma balstās uz paša cilvēka neatlaidīgu, brīvās gribas impulsētu iekšēju darbu. Tā ir gluži dvēseliska tehnika, pašierosināta pieredzes forma, pateicoties kurai pētnieks redz dvēselisku un garīgu īstenību, kas nav pieejama jutekliskam redzējumam. Šo pieredzes formu var attiecināt arī uz dabas valstībām, kas ved pie dabā esošo dvēselisko un garīgo būtņu vērojumiem. Šie vērojumi ir pamatā, piemēram, antroposofiski paplašinātai medicīnai un tās mācībai par dziedinošiem līdzekļiem, kā arī bioloģiski dinamiskas lauksaimniecības metodēm. Gara pētnieka izglītībā centrālo vietu ieņem specifiskas meditācijas tehnikas, kas attīsta cilvēka dvēselē minētos vērošanas orgānus (čakras), ko var izmantot dvēseliski garīgas īstenības pētījumiem.

Garapētniecības ceļā tika noskaidrots, ka cilvēka ķermenis nav pašorganizējoša sistēma, bet to būvē kāda patstāvīga spēku sistēma, ko antroposofija sauc par veidojošo spēku miesu jeb ētermiesu. Tas, kas embrionālās attīstības gaitā un pēc cilvēka piedzimšanas viņa bērnības un jaunības gados iegūst noteiktu veidolu, ir šīs ēteriskās organizācijas veidojošā spēka darbības rezultāts. Šis spēks slēpj sevī ne vien cilvēciskas miesas formu veidošanas un pārveidošanas spēju, tas ir atbildīgs arī par organismā no ārpuses uzņemto vielu pārstrādāšanu, kā arī uztur šo veidolu samērā stabilā formā cilvēka dzīves gaitā, pretojoties fizikāliem un ķīmiskiem spēkiem un vienmēr pastāvošām saslimšanas tendencēm. Tādējādi slimību cēloņi jāmeklē šīs ēteriskās organizācijas darbības traucējumos.

Pašapziņu, pateicoties kurai Es atskārst pats sevi, cilvēks sasniedz tikai domājošas pašrefleksijas ceļā. Uztverot savas domāšanas darbību, cilvēks nonāk pie domājošas pašapziņas, uztver sevi kā garīgu būtni. Šī garīgā būtne, ko var apzīmēt arī kā Es-būtni, saistās ar dvēseli un caurstrāvo to ar savu siltu, līdzdalības pilnu klātesamību. Tādējādi cilvēka garīgā būtne apgūst dvēseles pasniegto pārdzīvojumu saturu kā pašas saturu, lai arī pēc savas būtības tā atšķiras no šī satura.
Ar cilvēka nāvi uz Zemes viņa dzīve nebūt nebeidzas. Viņš iziet pēc nāves veselu virkni esamības stāvokļu, kuros pārstrādā pagājušās dzīves pieredzi un iegūst no tās garīgu esenci, lai izmantotu to nākamajās dzīvēs uz Zemes kā paša mantojumu. Ētermiesa ir ne tikai dzīvības, bet arī atmiņu un ieradumu nesēja, ko cilvēks iegūst savas dzīves laikā uz Zemes.

Karmas ideja vēstī, ka garīga individualitāte (nemirstīga un nedzimusi Es būtne) uzņem sevī pagājušo dzīvju augļus un trūkumus, lai ieaustu tos savā liktenī nākamajās inkarnācijās. Taču pagājušās dzīves rezultāti parādās tā pārvērsti, ka to kopsakarība ar iepriekšējo vai iepriekšējām eksistencēm atsevišķā gadījumā nav izdibināma ar prātu. Tā, piemēram, vienas inkarnācijas locekļu organizācija pārvēršas nākamajā par galvas organizāciju, garīgais pārveidojas dvēseliskajā, dvēseliskais ēteriskajā, ēteriskais fiziskajā un tas savukārt garīgajā. Maldi kļūst par dvēseles problēmām, naids par slimību, un slimība izraisa garīgas pārmaiņas.

Bet dvēseles pārcelšanās nav obligāti saistīta ar garīgās identitātes jeb Es nesēja reinkarnāciju. Ne velti budisma filosofija ir formulējusi teorijas par reinkarnācijas procesu bez garīgi substanciālās būtnes, t.i., bez Es.
Par personīgu nemirstību var būt runa tikai tad, ja šī persona pieņem tādu formu, ka tā arī bez fiziskās organizācijas spēj saglabāt savu pašapziņu. Antroposofijā šāda personības forma tiek apzīmēta kā Garīgā Patība. Dvēseles pārdzīvojumi un saturs, kas ir gūti ar miesas starpniecību, kuras iekšējos orgānos atspoguļojas dvēseles darbība, pēc nāves un turpmākajā laikā ir jāatstāj, jo pašas miesas vairs nav un tas, kas balstījās uz tās esamību, nevar kļūt par nemirstīgās cilvēka būtnes daļu. Uz jautājumu, kas tad paliek pāri no mirstīgās personības pēc nāves, kad viss zemišķais tiek atstāts, jāatbild, ka pāri paliek tikai tas, ko cilvēka garīgā būtne ir paguvusi jau dzīves laikā uz Zemes realizēt no pārdzīvojumiem un pārdomām, kas nebalstās uz miesu.

Kas iepriekšējā inkarnācijā bija iekšējā pasaule, pēcnāves esamībā kļūst par ārpasauli, kas bija ārpusē, pāriet iekšpusē. Šīs operācijas rezultāts ir tāds, ka tas, ko cilvēks dzīves laikā ir paveicis pasaulē, pēc nāves tiek pārdzīvots kā paša būtne un paša būtne tiek pārdzīvota kā pasaule. Garīgi morālie pārdzīvojumi, kas rodas pateicoties attiecību izmaiņām starp šo Es un pasauli, veido pamatu dvēseliski garīgai un miesiskai organizācijai jaunajā inkarnācijā, kā arī liktenīgu apstākļu organizēšanai, kuros garīgā individualitāte iemiesojas un kas jaunajā dzīves vietā nāk cilvēkam pretī „no ārpuses”. Tā auglīgi pagājušās dzīves darbi kļūst par dotībām un spējām, ko cilvēks atnes līdzi jaunajā inkarnācijā, savukārt kosmiskās morāles ziņā sliktais, ko cilvēks ir izdarījis, kļūst par ārēju šķērsli viņa attīstībai nākamajos iemiesojumos. Rūdolfs Šteiners jau savā „Brīvības filosofijā” iztirzā jautājumu par atšķirību starp iekšēju noteiktību un ārējiem dzīves apstākļiem un tādējādi palīdz ieskatīties likteņa likumsakarībās. Tas, ko „Brīvības filosofija” sauc par „uztveri”, nav nekas cits kā mūsu likteņa saturs, kamēr „jēdziens” garantē mums iekšēju brīvību, jo mēs to nevaram vienkārši saņemt, mums tas aktīvi pašiem jārada.

R. Šteiners savā rakstā “Vispārējā cilvēk mācība” apraksta cilvēku kā fiziski, dvēseliski garīgu būtni un smalki iztirzā šo dzīvajā organismā nesaraujami saistīto cilvēka būtnes sastāvdaļu jeb sfēru specifiskas funkcijas. Tās būtiski atšķiras, taču tieši tādēļ arī būtiski papildina cita citu, kalpojot vienam kopējam mērķim. R.Šteiners saka, ka tieši gars ir tas, kas padara cilvēku par domājošu būtni, kas ļauj viņam izzināt, apjaust un izprast pasaules pamata esošo ideju, domu. Gara fiziskais instruments ir smadzenes, galva. Kā ar garu, t.i., domāšanas spēju apveltīta būtne cilvēks ir garīgās pasaules pilntiesīgs pilsonis jeb, runājot Bībeles valodā, sava Tēva dēls. Tas, ko mēs šajos laikos saprotam ar vārdu “intelekts”, arī ir gars, tikai gars, kas evolūcijas gaitā ir aizgājis no Tēva mājām un, nokļuvis svešumā – matērijas pasaulē, cieš badu un postu, līdz noteiktam brīdim pats to nemanot.
Antroposofijas piekritēji tic, ka mēs, cilvēki nedzīvojam tikai fiziskajā ķermeni, bet tas mums ar slimībām vai traucējumiem norāda uz garīgām vai dvēseliskām lietām, uz kurām mums jāvērš uzmanība. Un lielākoties tās ir emocionālas – no jūtu pasaules. Mēdz būt cilvēki, kuri ir visu dzīvi veltījuši zināšanu krāšanai un ir intelektuāli ļoti attīstīti, bet ir maz pievērsušies savai garīgai pasaulei, jūtām un nav brīnums, ka veselība sāk klibot – ķermenis signalizē. Un gadās, ka nav iespēju vai mēs nenovērtējam iespēju pieņemt savas patiesās jūtas, bet ieņemam kārtējās zāles un aizvien stiprākas un noraidām slimības nozīmi. Mēs mēģinām atrisināt racionāli to, kas ir iracionāls – saistīts ar jūtām, dvēseli.

Risinot savas emocionālās grūtības ar psihoterapijas palīdzību, iespējams palīdzēt risināt arī citas fiziskas problēmas. Vai otrādi – ķermenis ir ‘gudrs’ – tajā ierakstīta visa mūsu dzīves pieredze un strādājot ar to, iespējams piekļūt senām, aizmirstām, neērtām jūtām, kuras traucē brīvai enerģijas plūsmai.

Par jūtām mums lieliski stāsta jaunā paaudze – bērni. Bērnu slimības vērš mūsu, vecāku uzmanību uz emocionālo saiti. Taču vai mēs vienmēr esam gatavi būt kopā ar savu slimo bērnu un uztvert viņs niķošanos, ņaudēšanu, agresiju caur mīlestību?

Pastāv vairāki apzīmējumi mūsdienu bērniem – jaunā laikmeta bērni, indigo- taču viena no kopīgām iezīmēm -šodienas bērniem būs jādzīvo citā laikmetā un viņiem būs nepieciešamas jaunas prasmes, domāšana un jūtu pasaules izpausmes. Uz to norāda viņu tieksme būt respektētiem ar visu viņu brīvo izvēli, viņu emocionalitāte, kuru viņi māca arī mums, tiešums, atklātība un sensorā jūtība – viņi mācās un uztver ne tikai ar prātu, bet viņiem nepieciešams mācīties ar visām maņām un viņi māca mums runāt par jūtām, dzīvot ar tām un paust tās.

To novēlu mums visiem – dzīvot garīgu, pilnvērtīgu, veselīgu un radošu dzīvi.

Avoti –

Eurotas 14. Konferences materiāli;

Ingo Jārzeca prezentācija Eurotas 14. Konferencē.

www.transpersonal. lv;

www.eurotas.org;

Igors Šuvajevs. Dzīļu psiholoģija. Analītiskā psiholoģija. Zvaigzne ABC, 2002;

Ingrida Indane. Transpersonālā māksla.

Psihoorganiskā analīze. Rakstu krājums. Baltijas psihoorganiskās analīzes centrs, 2009;

Žaklīna Besona, Ivs Bro. Psihoorganiskais aplis.

Žaklīna Besona. Ievads P.I.T. (Primārā impulsa treniņā).

Žaklīna Besona. Advancētais P.I.T.