Dažas domas, kuras iemājojušas tumšajos un tukšajos ziemsniega tuksneša vakaros …

Cilvēks ir kā mašīna. Tās karkass kopā ar interjeru un eksterjeru veido jūsu ķermeni. Pašu mašīnu vada stūre jeb sirds. Par ātrumu rūpējas gāzes – nākotnes un bremžu – pagātnes pedālis jeb divi vienā – prāts (skatoties pēc tā, kā izprotat jēdzienu – laiks). Ātrumkārba raksturo apziņas darbības ātrumu. Cilvēks tomēr izmanto abus pedāļus, jo vienmēr ir kur piebremzēt un kur uzgāzēt.Vēlme pēc svētlaimes vai ciešanām vienmēr ir klātesoša jūsos. Šis transportlīdzeklis brauc pa ceļa maršrutu ar nosaukumu – dzīve. Tā gala pietura esiet jūs pats. Uztveriet to visu kā eksāmenu, kuru jums uzdevis galvenais instruktors – Dievs. No tā, cik labs šoferis esat, arī būs atkarīga jūsu garīgā kvalifikācija. Galvenais ir prakse – rīcība, lai gan arī teorija – zināšanas – ir svarīga. Bez tās darbs iztrūktu. Pēc izietā ceļa tad arī būs zināms, kāda veida transportlīdzekļa vadītāja tiesības iegūsiet. Vai pazemes un sauszemes, vai virs- un zem- ūdens, vai gaisa un varbūt pat visa Kosmosa?

Cilvēki var tikai apskaust kokus, kuri stiepjas tālumā un noskatās uz viņiem no augšienes, klusībā pavēstot: “Mūsu zari kā rokas ir dienām un naktīm pavērti ik mirkļa lūgšanā, un mūsu sirdis ik pavasari uzplaukst lapu un ziedu pumpuru reibinošajā mīlestības smarža.” Viņi teic: “Mūsu draugi ir putni, kuri atgriežas no malu malām, sveikdami ar pirmajiem dzīvības aizmetņiem koksnainajās miesās. Tie ievij ligzdas tumšbrūni kuplajos matos kā dārgas rotas, sievietei ausīs ievērdami. Tēviņi, uzposušies uzvalkos smalki glītos, izdzied savu siržu mūziku putnu dāmām. Ar savu balsi rītos un vakaros mēs sarunājamies gara valodā. Mūsu dvēseles sajūt neaprakstāmu debesu radniecību, jo abi esam gaisa valstības mantinieki – dabas eņģeļu mākslinieki. Putni – savā riesta spalvu greznumā. Mēs – savā ziedlapiņu elpas škistuma. Dieva dvaša ir iedzimta mūsos. Vējam nākot, dziļā pateicībā un bijībā noliecam galvas. Zarus un stumbru galotnes liekdami, klanāmies pie zemes. Mūsu draugi – lidojošie vokālisti – pieklust savu knābju izdotajās skaņās un cieši pieglaužas pie Saulē uzsildītajiem ķermeņiem. Vētrainus lietus un uguņojošus negaisus mēs pārlaižam blaku blakām kopā”

Bērni mums māca:

jo neko dižu jau nevar radīt bez sīciņā
jo neprotam mēs vadīt mašīnu, ja bērnībā ir izpalikusi rotaļāšanās
jo nevar iegūt karaļa titulu, neesot par ubagu
jo nevar gūt varu pār ļaudīm, ja neesi kritis zem viņu roku spaidiem
jo nevar pamācīt cilvēkus, ja neesi bijis citu mācīts
jo nevar uzcelt viduslaiku pilis bez smilšu piļu celtniecības
jo nav mīlas, ja ir izpalikusi klusēšana
jo nevar raisīt spēku garā, ja miesa nav kādreiz zaudējusi dūšu
jo nevar iemantot Dieva Bērna godu, ja nepakļaujies savam Tēvam kā bērns
jo nevar ieiet Dieva valstībā godam, ja neesi guvis pamācību Viņa sodam …

Saule (Dieva gaisma) – fotosintēze (dzīvības rašanās) = oglekļa dioksīds (zemes pīšļi) + ūdens (Gars)  organiskās vielas (miesa) + skābeklis (dzīvības elpa)

Lūgšana – telepātija; meditācija – teleportācija

Tikai 1 % domu ir mūsu, pārējie 99 % ir svešas domas, kuras iegūtas dzīves laikā. Ja mēs vēlamies ieskatīties sevī, tad jāielūkojas šaja patiesības simtdaļā, bet pirms tam tomēr katram dzīvē ir jāiepazīst šis deviņdesmit deviņas simtdaļas. Kad beidzot būsiet arī tikuši ārpus ši vienīgā procenta robežas, tad varēsim sākt domāt to, ko patiesi vēlamies. Ja vien būs ši vēlme. Ja būs, tad, iespējams, viss iedomātais tajā pat brīdī uz vietas arī realizēsies

Dieva patiesības gaisma ir visdedzinošākā no visām, jo ir iekrāsojusies gaiši zilganajā Universa uguns stihijas spēkā. Viņa zobens ir abpusgriezīgs – laba un slikta atšķiršanas ierocis. Tā asmens atrodas starp labo un kreiso škautni, zinādams, kas ir patiesība, bet kas – maldi. Mūsu ierocis ir duncis. Tas uzasināts tikai no vienas puses, tamdēļ nav spējīgs nošķirt vienu no otra. Pasaules izpratne tā lietotāja rokās ir mānīga. Turklāt duncis dursta un griež, bet zobens – iedur un pārgriež

Iedarbīgākā valsts revolūcija ir prāta iekārtas maiņa

Ja jau Jēzus ir teicis, ka viss labais nāk no Dieva, tas nozīmē, ka mēs nespējam apjaust ar paša prātu ši labuma robežas. Mūsos dzīvojošā cerība, ticība un mīlestība cer uz visu labo, tic visam labajam un mīl visu labo. Cerība nāk no meklējošas sirds. Ticība – no gaidošas sirds. Mīlestība – no redzošas sirds. Mīlestība ir visa labā pakāpeniska ieraudzīšana Gara acīm un visa patiesā sajušana sevī un pārējos

Dievs ir Labu Labais, Kristus – Labais, bet Svētais Gars – Labējais Spēks. Visi miesā iemiesojušies cilvēki dziļi sevī ir labie. Tas labais, ko radījuši “labajā” apzinīgi cilvēki, ir kaut kas labs. Kaut kas, ko mēs vienoti, dzīvodami uz Zemes, tā arī nekad nespējam saprast

Gudrība nav intelektuāli apspriežama, bet izdzīvojama kā paša dzīve. Gudrība ir nodzīvot dzīvi tā, kā Dievs to ir lēmis. Dzīvot pēc Viņa aicinājuma

Ticēt ar prātu – raudzīties debesīs;
Ticēt no sirds – ielūkoties cilvēkā

Ir karma, un ir dievišķs liktenis. Divas dažadas lietas. Karma ir tā, kurā mēs – gandrīz visi cilvēki – dzīvojam. Karma ir tad, kad cilvēks var darīt vai arī dara to, ko grib. Dievišķs liktenis – kad jādara tas, ko vēlas Dievs. Tā ir Viņa gribas izpilde mūsos. Ikkatrs cilvēks savā dievišķajā būtībā ir apveltīts ar dievišķu likteni, kas atrodas ārpus jebkādām karmas robežam

Kad pieņemat cilvēku tādu, kāds viņš ir, viņš mainās. Kad pieņemat sevi tādu, kāds esiet, jūs pārvēršaties. Kad pieņemat pasauli tā, kā ir, tā atplaukst no fiziskā stāvokļa garīgajā. Kad tiek pieņemts viss, eksistence pārvēršas brīnumā ar nosaukumu “dzīve.” Būt un dzīvot – neaprakstāmākā mistērija, kādu vien var iedomāties. Ar tās klātbūtni ikdienā nekas cits vairs nav vajadzīgs. Visas vēlmes – zudušas. Visas cerības – piepildītas. Visa ticība pārvērsta redzamā veidolā. Visa mīlestība tiek izjusta ikkatrā dzīvās būtnes acu skatienā, elpas vilcienā un smaida saucienā

Vīrietis iet pa priekšu – nākotnes virzienā, sieviete nopakaļ – atskatās pagātnē. Brīdī, kad apstājas – abi satiekas. Iestājas tagadne

Kļūdīties ir dievišķīgi, bet teikt, ka nekļūdies. Tas gan, manuprāt, ir velnišķīgi

Prāts ir kā tāda nemierīga un kvēlojoši sarkana uguns mēlīte, kas dažreiz tiecas ar savas liesmas (vārda) enerģiju otru no iekšas izdedzināt

Mazam bērniņam plēsējs nav bieds zālēdājam, bet gan draugs. Viņa sirds tīģeris pārtiek no augu masas un nakts rasas, bet zaķis enerģiju gūst no Saules smaida un Mēness ēnas

klusums – mīlestība – zaļš (Zeme) – Dievs
mūzika – ticība – zils (Debesis) – Svētais Gars
vārds – cerība – dzeltens (Saule) – Kristus

cerība – 1. dimensija (Ceļa platums – iešana pa horizontāli)
ticība – 2. dimensija (Ceļa garums – iešana pa vertikāli)
mīlestība – 3. dimensija (Ceļa augstums virs jūras līmeņa – kāpšana kalnā)

Sieviete – noslēpums vīrietim; bērns – mistērija vecākiem

Cilvēka prāts runā divās valodās – “jā” un “nē” valodā. Lai veiksmīgi atšūtos no citiem prātiem, tas ir izgudrojis vēl trešo – “nezinu” valodu. Brīdī, kad Dievs nemanāmi ienāk prāta lingvistikas datorā un sāk runāt Savā balsī, visu valodu programmatūrā rodas īssavienojums. Prāts izdziest jeb apklust. Tam vairs nav ko teikt

Maza bērniņa prāta ozona zilums, sirds hlorofila zaļums un acu septiņkrāsu redzējums ļauj uzlūkot visu kā pasakainu, fantāzijām piesātinātu un daudzdimensionālu animācijas sapņu filmu. Viņš spēlē virtuālās pasaules spēli šeit uz Zemes, pāriedams visus iespējamos grūtību līmeņus

Dievs ir kā biotops, eņģeļi – tauriņi, bet cilvēki – augi. Lai aizsargātu cilvēci, jāaizsargā Dievs; lai aizsargātu eņģeļus, jāaizsargā cilvēki; lai aizsargātu Dievu, jāaizsargā gan cilvēki, gan eņģeļi

Lielākais pierādījums tam, ka Dievs ir – ir tas, ka mēs šeit esam

Cilvēka prāts ir kā stikla būris. Ikkatrs sēž iesprostots savā stikla kastē. Mēs it kā raugāmies tai visapkārt un visu redzam, bet neko nevaram paņemt rokās, lai pārliecinātos, ka tas ir reāls

Planētas, riņķodamas ap zvaigznēm, iesvēta Sauli;
Pavadoņi, riņķodami ap planētām, iesvēta Zemi;
Zeme, riņķodama ap Sauli, iesvēta Dievu;
Mēness, riņķodams ap Zemi, iesvēta Jēzu Kristu

Tu būsi tas, kam tu pašlaik tici. Ja tu tici Dievam, tu paliec labāks. Ja tu tici sātanam, tu kļūsti sliktāks. Ja tu zini, ka eksistē Abi, tu spēsi ar laiku atdalīt labo no sliktā, zinādams – kas ir kas, līdz beigās iegūdams patiesību par visu

Mīla nav vienā rokā tverama, bet abpusējā satvērienā

Iemīlēšanās brīdis ir vienā sprīdī mērāms. Mīlestība – septiņjūdžu zābakos nav aiz gala aizsniedzama

Tā ir “labā” gudrības izpratnes atslēga – viss labais nāk no Dieva jeb – kas nav pret mums, ir ar mums. Un neviens cilvēks to nesaprot, jo tā ir slēdzene, kuru, maz ticams, ir kāds spējis uz Zemes jebkad uzlauzt. Tās atvēršana ir dieva radošās sākotnes dzimšana

Tiesāšanas lielākais trumpis ir nezināšana. Cilvēki nezina, bet runā, ka zina. Cilvēki tiesā, bet nesaprot, ka tiesā. Cilvēki neapzinās visa esošā bezgalību un reizē mainību kā vienotu kopumu. Zem bezgalības vārda slēpjas Dieva realitāte, kurā apslēpta visa neizdibināmā mistērija kopš radīšanas sākuma laikiem. Apakš mainības vārda gulst mūsu dzīvē vienmēr plūstošā nevienmērība un nepastāvība. Tā caur domām, vārdiem un darbiem apliecina savu neprasmi skatīt lietas pasaulē ar Gara, ne prāta acīm

“Muļķītis” šaudas kā zaķītis, cerībā izbēgt no Strēlnieka bultas;
“Gudrais” toties guļ izgāzies kā lauva, nebaidīdamies ne no kā

Intuīcija – zibens zibsnis, prāts – pērkona grāviens

Dievišķā uguns + cilvēcīgā uguns = eksplozīvs sprādziens jeb atombumba

Spermatozoīds vēlas saplūst ar olšūnu. Viņš plūst pie tās. Viņš izdara izvēli. Olšūna to nedara. Tā gaida. Kad drosmīgākais no visiem iekaros tās sirdi. Tā atrodas nepārtrauktās gaidībās. Pēc kāda. Pēc īstā un vienīgā vīrieša

No visa mēs mācāmies dzīvē un augam garā, ja vien visu ņemam par labu sev kā svētību no Dieva rokām

Cilvēks nevar lietot vārdu “mūžība“, nepieminot Dievu. Nav iespējams apsolīt otram kaut ko – uz mūžu. Uz mūžiem palikt kopā, mūžīgi mīlēt vai ticēt … Mūžība ir Dieva rokās. Cilvēki nevar sasaistīt viens otru ar mūžības saitēm, ja tas nav no Dieva. Fiziskā pasaulē mēs visu darām – uz laiku. Konkrētu laiku. Garīgajā pasaulē viss tiek īstenots uz mūžību. Bez laika ietekmes

Es neeksistēju pats no sevis, jo citādi te nebūtu manis. Kā ķermenis gulētu nekustīgi kapā. Caur to es dzīvoju. Caur to, kas radīts manī un man visapkārt. Visā radībā tas ir. Tā ir dvēsele. Es pats nespēju pakustināt pirkstus. To dara dzīvība manī. Es nemāku mirkšķināt acis. To dara gars manī. Es neprotu staigāt. Manā vietā staigā kāds cits. Es nezinu – kas ir domāt, redzēt, elpot, sajust, aptaustīt … To visu nedaru es. Es tam tikai palīdzu notikt. Es nepretojos tam. Un tas rit savu gaitu. Putns nav spējīgs pacelties gaisā bez tā. Puķe nebūtu spējīga uzdīgt no sēklas. Tas ir kā mūžīgais dzinējs, kas darbina visu dzīvo. Mūžam atjaunojamais Dieva dabas resurss. Bez tā viss apstātos. Kustības nebūtu. Enerģija izsīktu. Planētas negrieztos ap orbītām, zvaigznes nespīdētu, putni nedziedātu, ziedi neuzziedētu, baktērijas izmirtu. Viss būtu miris

Ja pastāvētu reinkarnācija, tad izzustu visa esošā unikalitāte, vienreizība, neatkārtojamība. Visa dzīvā radība ir ievērojama ar to, ka katrs tās īpatnis ir īpašs – viens vesels. Tā vijolīte tur ceļmalā, tā kumelīte mājas pagalmā, purenīte purvā, osis kalna galā, orangutans Borneo salā, sikspārnis klinšu alā, Ilzīte Milzīte Kurzemes rietumu galā. Viņi visi ir tādi vienīgie priekš mums. Dievs nenodarbojas ar kopēšanu vai atdarināšanu, jo Viņš ir viens. Cilvēki mēdz aizrauties ar to, jo mūsu ir ļoti daudz, un esam jau tik dažadi un savdabīgi

Ko gan pielūgtu kristietis, ja pēkšņi izgaistu pielūgsmes objekts? Par ko gan meditētu budists, ja vairs nebūtu tā, par ko meditēt? Par ko gan dziedātu mūziķis, ja visa mūzika jau būtu izdziedāta? Ko gan varētu atklāt zinātnieks, ja viss nezināmais jau būtu atklāts? Jo kur gan paliek kristietis, budists, mūziķis un zinātnieks, kad nav vairs ne kristietības, ne budisma, ne mūzikas un ne zinātnes … ? Atbilde uz šiem un visiem pārējiem jautājumiem slēpjas tajā, kas nekad neizzūd. Tas ir klusums, tukšums, tuksnesis …, bet par visu visvairāk – mīlestība. Tas ir reizē viss un reizē nekas

Kaut kad jau mēs visi būsim vienāda vecuma, tamdēļ nav jau īpaša nozīme tam, cik gadu starpība šķir jaunlaulātos

Mēs labāk izvēlamies ticēt Dievam, nevis – visam labajam. Tā ir vienkāršāk un vieglāk. Priekš mums – saprotamāk. Tad kādam, iespējams, atbildības sajūta paliek mazāka, jo vienmēr ir kāds, uz kuru novelt savas un citu vainas, kļūdas, bēdas un grēkus. Dievs ir viens, bet labā (ko Tas radījis) ir daudz. Dievs mājo konkrētā un vienā valstībā, bet viss labais ir izmētāts pa visu zemeslodi visdažadākajās vietās. Kas tic visam labajam, tas automātiski tic arī Dievam. Savādāk tad nemēdz būt. Bet ne katrs, kurš sakās tic Dievam, tic arī visam labajam. Varbūt tikai daļai vai pat nekam no tā. Tādā gadījumā viņa ticība ir viltota. Tā ir tikai uz ārpusi vērsta intelektuāla parādība

P.S. – protams, neba es pats to visu ar pliku prātu sacerēju. Esmu ietekmējies no citu cilvēku viedokļiem, pie reizes censdamies saglabāt savu oriģinalitāti. Savu vārdu šeit nepieminu, zinādams, ka visa labā un patiesā autors ir Dievs. Ceru, ka kaut kas no tā visa tik tiešām ir patiess. Es atvainojos tiem cilvēkiem, kuriem no lūpām (pārnestā nozīmē) esmu izņēmis viņu domas, saukdams tās par savējām. Galu galā domas ir kā putni debesīs. kuras lido un nolaižas te uz viena, te – otra cilvēka … :)))