Viņš, tāpat kā es, bija ieradies uz Budisma dienām 2008. Pirmā lekcija bija paredzēta LU Vēstures un filozofijas fakultātes telpā. Tās dienas lektors Griša bija ieradies no Krievijas, un viņš pazina Grišu personīgi.Es sēdēju un viņu vēroju – bārda, militāri-alternatīva stila drēbes, eksotiski rotājumi, gari mati un tetovējumi. Ārēji viņš atšķīrās no saviem ne mazāk spilgtajiem draugiem, tomēr iekšēji viņi visi trīs bija vienādi. Viņu uzvedībā bija jaušama augsta pašapziņa, pat sava veida izredzētības sajūta viņu seju kropļoja doma: cik es esmu īpašs. Un tagad viņiem bija iespēja to apliecināt pārējiem. Pēc tam, kad bija nokavējusi lekcijas sākumu un sasveicinājusies ar lektoru, trijotne ērti iekārtojās auditorijas priekšējā stūrī, sarunājās savā starpā un laiku pa laikam izmeta kādu piezīmi lektora uzstāšanās laikā. Acīmredzami viņiem sagādāja prieku būt savējiem, būt draugos ar cilvēku, kurš pārējiem klausītājiem bija autoritāte. Tas ļāva justies svarīgiem.
Es klausījos lektorā, bet laiku pa laikam mana uzmanība atgriezās pie jau pieminētā bārdaiņa. Pēc sava runas veida un izskata viņš atgādināja filozofu. Iespējams viņš bija daudz lasījis par budismu un eksistenciālisma filozofiju. Iespējams viņš mēdza klausīties alternatīvās mūzikas žanra mazpazīstamus pārstāvjus. Iespējams viņa draugu vidū bija hipiji un krišnaīti, un iespējams pat viņš nesen kā bija atgriezies no eksotiska ceļojuma pa kādu Austrumu valsti.
Viņš man atsauca atmiņā kādu grāmatu, ko es biju lasījis pirms kādiem trijiem četriem gadiem, Čogjama Trungpas Garīgā materiālisma pārvarēšana. Tajā bija aprakstīta īpašība, kas raksturo šādus cilvēkus. Tā saucas garīgais materiālisms.
Garīgais materiālisms ir mūsu ego stratēģija, ar kuru viņš neapzināti liek mums spēlēt teātra uzvedumu, kas saucas garīgā attīstība tā vietā, lai vienkārši būtu brīvi. Garīgais materiālisms ir zināšanu uzkrāšana, emocionālu pārdzīvojumu un pieredžu gūšana caur jomām, kas tiek uzskatītas par garīgām. Bet būtībā tas ir smalka sava ego izgreznošana un stiprināšana, lai nosegtu savu iekšējo tukšumu; iekšējā darba nomaiņa ar ārējo.
Garīgie materiālisti ir ļoti interesanti cilvēki. Ja viņi netiek savākti vienkop, viņi izceļas uz pārējo pūļa cilvēku fona, un vismaz man personīgi patīk ar viņiem apspriest dažādas tēmas, tādas kā Džidu Krišnamurti filozofija vai Daisetsu Teitaro Sudzuki kultūrvēsturiskie sacerējumi par dzenu. Lai gan jāatzīst – ar laiku jūtams zināms nogurums no tā, cik ļoti gudri un garīgi viņi vēlas izlikties un reizēm no tā, ka viņi grib tevi pievērst saviem uzskatiem vai par varītēm kaut ko pierādīt.
Patiešām baigie pārgudreļi. Nodarbojas ar emuāru rakstīšanu par tādām tēmām kā Garīgais materiālismsvai Pašreizējā krīze pirmām kārtām ir garīga. 😉 Māca citiem dzīvot, lai gan paši to īsti neprot. Kaut kā vienmēr viņi automātiski pieņem, ka ir attīstītāki par otru cilvēku, un pat neieklausās viņa viedoklī, bet tikai aizbildnieciskā tonī mēģina iestāstīt savas grāmatās izlasītās gudrības vai emocionālā eksaltācijā slavējot savu guru vai kādu autoru, ko viņi augstu vērtē. Par guru runājot, būt par kāda guru skolnieku viņiem ir ļoti svarīgi, jo tas sniedz apziņu, ka notiek garīgā evolūcija, un izjust pārākuma sajūtu pār tiem, kas nepieder tik ievērojama skolotāja ašramam kā viņi.
Lasīt to viņi prot. Viņi ir izlasījuši simtiem grāmatu un rakstu par budismu, hinduismu, kristīgo misticismu, sūfismu, meditāciju un neovedāntu. Viņi ir pazīstami ar visiem ievērojamākajiem New Age autoru darbiem. Savas dzīves laikā viņi ir izgājuši cauri gan self-help grāmatām, gan reiki un masāžas rokasgrāmatām un tagad viņi ir apstājušies pie nopietnākām lietām. Un slēptā pašapmierinātībā, kurā viņi sev neuzdrošinās atzīties, garīgie materiālisti pamāca iesācējus, labpatikā citējot savu iemīļoto autoru aforismus.
Viņi ir daudz ceļojuši. Viņu vīraka piekūpinātos dzīvokļus rotā statujas no Indijas un lūgšanu krelles no Tibetas, Meistaru portreti un indiāņu sapņu ķērāji. Uz galda mētājas meditācijas mūzikas diski un trauks ar pusdārgakmeņiem atbilstoši viņu horoskopa zīmei, tējkanna no Japānas un šķīvis ar neapēstiem kartupeļiem singapūriešu gaumē. Virtuvē ledusskapis, ko klāj autentiska inku sega un pavārgrāmatas, kurās aprakstīts kā pagatavot visus tos eksotiskos veģetāriešu brīnumus, ko viņiem labpatīk baudīt. Garīgam cilvēkam taču pieklājas būt veģetārietim viņi nekad negribētu nodarīt pāri dzīvai radībai, un bez tam tā māca joga.
Pēc atgriešanās no jogas vai cigun nodarbībām, viņi noskatīsies kādu kino klasikas darbu, YouTube video par Alanu Vatsu vai ieslēguši Tibetas mūku dziedājumus apsēdīsies lotosa pozā un sāks meditēt, skandējot Om Mani Padme Hum vai Tat Vam Asi. Un tad viņi saldi iemigs, sapņojot par nākamās iesvētības pakāpes iegūšanu, apgaismības sasniegšanu vai kādām neparastām siddhām .
Saprotiet pareizi: nav, jau tā, ka es šos cilvēkus noniecinu. Ja viņi nenoslīkst narkomānijas muklājā un dzīves bezjēdzības sajūtā vai zaudējuši jebkādus dzīves orientierus un sapratuši visu ideoloģiju bezjēdzību neizdara pašnāvību vai nesajūk prātā, viņi nereti ir ļoti noderīgi sabiedrības locekļi. Pieslējušies kādai idejai, viņi kļūst par revolucionāriem, sabiedriskajiem darboņiem, cīnītājiem par Tibetas neatkarību, dzīvnieku vai cilvēku tiesībām, vides aizstāvjiem vai humanitārās palīdzības sniedzējiem Trešās pasaules valstīs. Tas viss pieder pie lietas. Tas viss ir spēle garīgā attīstība. Tas ļauj viņiem justies svarīgiem, attaisnot sev pašiem savu eksistenci, kalpot un garīgi progresēt un kas pats galvenais tā arī justies, tādējādi apslēpjot sev un citiem savu tukšumu, pierādot sev un citiem, ka viņi ir labi cilvēki.
TAČU… Kā tas nākas, ka šiem cilvēkiem, kas visu savu dzīvi ir veltījuši sava ego iznīcināšanai, tas ir kļuvis smalkāks un plašāks kā jebkad agrāk kā tāds uzpūsts burbulis? Kā tas nākas, ka šiem cilvēkiem, kuriem vajadzēja atmest visus idejiskos un identitātes uzkrājumus, ir to vairāk nekā jebkuram citam? Un kā tas nākas, ka šiem cilvēkiem, kuri ir apņēmušies strādāt ar sevi, iekšējo darbu ir nomainījis ārējais?