Teosofijas Biedrības pastāvēšanas sākumā pastāvēja viedoklis, ka psihisko spēku var attīstīt tikai tie, kuriem kopš dzimšanas ir piemērots fiziskais ķermenis, – tāpēc dažiem piemīt jau iedzimtas spējas, dotas sakarā ar iepriekšējo dzīvju pūliņiem, bet citiem, ne tik apdāvinātiem, atliek sevi pilnībā veltīt vienīgi jebkuram fiziskam darbam, kuru viņi spēj paveikt, cerībā, ka nākošajā dzīvē viņiem tiks dota privilēģija piedzimt ar psihiskām spējām. Pilnīgāka informācija, kas iegūta vēlāk, zināmā mērā mainīja šos priekšstatus – tagad mēs redzam, ka noteiktas stimulācijas gadījumā, jebkurš pietiekami tīrs ķermenis spēj attīstīt zināmas psihiskas spējas. Tomēr mēs nemaz neesam tik pārliecināti kā agrāk, ka psihisku spēju pastāvēšana jau kopš dzimšanas patiešām nozīmē priekšrocības. Pilnīgi saprotams, ka zināmā nozīmē tā ir priekšrocība, un tai vispār ir jābūt priekšrocībai, bet pieredze rāda, ka vienlaicīgi tam līdzi nāk arī nopietnas praktiskas grūtības.

Zēns, kuram tās piemīt, pazīst pasauli, kurā nav ielaisti viņa ne tik laimīgie draugi – rūķu un feju pasauli, īstu draudzību ar dzīvniekiem, kokiem un ziediem, jūtīgu līdzdzīvošanu visām dabas izpausmēm – pasaule ir brīvāka, ne tik nabadzīga un daudz reālāka nekā ikdienas dzīves garlaicīgais virpulis. Ja viņam veicās – bet tā laimējas reti – ka piedzimis jūtīgiem vecākiem, tad viņi to atbalsta un paskaidro, ka tā ir burvju pasaule, ka tas nav nekas cits, tikai augstāka un romantiskāka dāsnās un apbrīnojamās senā Zemes dzīves daļa, kurai mēs piederam, un tāpēc ikdienas dzīve, pareizi saprasta, nav nemaz tik garlaicīga un pelēka, bet pilna īstu brīnumu, prieka un skaistuma.

Tā neapšaubāmi varētu būt priekšrocība, bet diemžēl, kā jau teicu, jūtīgi vecāki ir reta parādība, un daudzsološais dzejnieks, mākslinieks vai mistiķis visticamāk izrādās nonācis bezjūtīgas buržuāzijas rokās, kura absolūti nav spējīga viņu saprast un baidās un ienīst visu neparasto un visu, kas prasa mazliet pacelties virs savas pašapmierinātības respektablās garlaicības. Tad viņa liktenis patiesi nav laimīgs – viņš drīz saprot, ka jādzīvo dubulta dzīve, rūpīgi jāslēpj romantisko īstenību no rupja muļķīgo mietpilsoņu izsmiekla, un ļoti bieži šī lopiskā attieksme pilnīgi iznīcina garīgās uztveres plaukstošās iespējas un uz šī iemiesojuma laiku iedzen atpakaļ savās bruņās. Tā simtiem īstu gaišreģu zuda pasaulei tikai labu nodomu mudinātu muļķu neapzinīgas cietsirdības dēļ.

Taču bija zēni, un vēl vairāk bija meitenes, kuri nezaudēja spējas pavisam, bet dažas to atliekas saglabāja līdz izauga, un nevar izslēgt, ka pats neredzamās pasaules pazīšanas fakts viņus var mudināt uz teozofijas studēšanu. Kas tad var notikt, vai garīgums ņems virsroku?

Šaubu nav – tā jānotiek, jo viņi ne tikai no pieredzes zina daudzas lietas, kuras daudzi mācekļi pieņem vienkārši kā nepieciešamas hipotēzes, bet viņi daudz labāk kā citi spēj saprast visus aprakstītos augstākās apziņas stāvokļus, kuriem, izteiktiem fiziskā valodā, noteikti jābūt nožēlojami nepilnīgiem. Gaišreģis nevar šaubīties par dzīvi pēc nāves, jo viņš bieži redz mirušos; viņš nevar šaubīties par labu un ļaunu ietekmju eksistenci, jo redz un jūt tās ik dienas.

Tātad dažādā ziņā gaišredzība dod nenovērtējamu labumu. Visumā es domāju, ka gaišredzība tā cilvēka dzīvi, kuram šīs spējas piemīt, dara laimīgāku, tā dod viņam iespēju būt noderīgākam saviem līdzcilvēkiem, nekā bez šādām spējām. Tas ir lielisks talants, ja vien saglabā pieticības un veselā saprāta robežas, bet, ja ne, tas var nodarīt nopietnus kaitējumus ne tikai gaišreģim, bet arī tiem, kuri viņam uzticas. Tas nenotiek, ja ievēro nepieciešamo apdomību, bet daudzi to nedara un tad rodas neprecizitātes.

Sevišķi tas attiecas uz gadījumiem, kad operators cenšas izmantot savu augstāko vadītāju spējas, jo, pirmkārt, nepieciešams treniņš, lai tos izmantotu pareizā veidā, un otrkārt, novērojumu rezultātus jāpārnes lejā caur vairākiem starpķermeņiem, kas var radīt deformācijas iespēju. Šāda darba labs piemērs ir iepriekšējo dzīvju vēstures pētījumi, ko parasti sauc par ierakstu lasīšanu. Lai iegūtu ticamus rezultātus, to nepieciešams darīt ar kauzālā ķermeņa palīdzību; tādēļ, lai pareizi protokolētu visus novērojumus zemākajā plānā, mums pilnībā jākontrolē četri vadītāji, bet tā ir nopietna prasība.

Fiziskajam ķermenim jābūt pilnīgi veselam, bet, ja tā nav, var rasties visneparastākās ilūzijas un sagrozījumi. Mazākais kuņģa iekaisums vai mazākais asinsrites cirkulācijas traucējums smadzenēs, vienalga, kvalitatīvs vai kvantitatīvs, vai plūsmas ātruma, var tā izmainīt smadzeņu funkciju, ka padara to par saņemto iespaidu absolūti neuzticamu vadītāju. Analoģisku efektu var radīt jebkuras dzīvības enerģijas plūsmas normāla apjoma vai ātruma izmaiņas, kuras iet caur cilvēka ķermeni no liesas. Smadzeņu mehānisms ir sarežģīts, un bez to ēteriskā ķermeņa normālas funkcijas, caur kuru tek dzīvība, un blīvākas matērijas, kura uzņem asins cirkulāciju, nevar būt drošas un pareizas saņemtās informācijas – jebkurš traucējums kaut kādā vietā var vienkārši apgrūtināt vai izjaukt uztveri, reproducēt izplūdušus vai sagrozītus jebkurus tēlus, ko uztver smadzenes.
Tāpat arī astrālajam ķermenim jātiek kontrolētam, un tas nozīmē daudz vairāk kā sākumā varētu domāt, jo astrālā ķermeņa matērija – tas ir vēlmju un emociju ķermenis, un vairumam cilvēku tas atrodas milzīgi satrauktā stāvoklī. Te prasās nevis tas, ko mēs parasti saucam par mierīgu stāvokli – te nepieciešama daudz augstāka miera pakāpe, kuru iespējams panākt vienīgi ar ilgstošu sagatavošanos. Kad cilvēks saka, ka viņš ir mierīgs, viņš ar to domā, ka dotajā brīdī astrālais ķermenis neizjūt nekādas spēcīgas sajūtas, bet tas vienmēr saglabā kaut kādas vājākas sajūtas, kuras astrālajā vadītājā uztur darbību – uztraukumu, kurš, piemēram, vēl saglabājies pēc emocionālas vakardienas. Ja cilvēks vēlas lasīt pagātnes ierakstus vai veikt maģiskas ceremonijas, viņam jāiemācās nomierināt pat to.

Grūti atrast labāku salīdzinājumu par koka atspulgu ezera ūdenī. Kamēr ūdens līmenis absolūti mierīgs, mēs varam redzēt skaidru koka attēlu: katru lapiņu, varam atpazīt koka sugu, stāvokli; taču mazākā vēja pūsmiņa saviļņos ūdeni, un attēls kļūs neskaidrs, mēs nespēsim ne tikai saskatīt lapas, mēs pat nespēsim noteikt, kas tas par koku – ozols vai osis, kļava vai skābardis, cik biezas lapas, zied tas vai nes augļus. Mūsu interpretācija šādos apstākļos lielā mērā būs vienkārši minēšana. Atceraties: tas bija tikai mazas vēja pūsmas efekts; lielāks vējš visu padarīs pilnīgi nesaprotamu.

Mūsu astrālo ķermeņu normālu stāvokli var iedomāties kā svaigas vēja pūsmas efektu, bet mūsu parasto stāvokli – kā ūdens ņirboņu pastāvīga neliela vējiņa laikā; spoguļgludu virsmu var panākt tikai pēc ilgas un enerģiskas vingrināšanās. Kam mēs apzināmies, ka ticamai informācijas nolasīšanai jāpanāk pilnīgs miera stāvoklis ne tikai vienā ķermenī, bet četros, no kuriem neviens savā parastajā stāvoklī ne uz mirkli neatrodas mierā, tad saprotam, cik grūts uzdevums tas ir, pat, ja tas būtu viss.

Astrālajam ķermenim miers jāsagādā ne tikai eksperimenta sākumā, miers ir jāsaglabā visu laiku, uztraukums jāizslēdz, – tas nozīmē, ka, ja gaišreģis vēlas iegūt kaut ko vairāk nekā vispārēju iespaidu, tad viņš nedrīkst redzētā iespaidā ļauties uztraukumam. Ievērojiet – uztraukuma raksturam nav nozīmes – novērojumu precizitātei tikpat fatālas ir baiļu trīsas kā mīlestības vai pielūgsmes brāzma. Pieņemot lēmumu iegūt patiesu informāciju, novērotājam jāpieraksta viss redzētais tikpat bezkaislīgi, kā to dara videokamera vai skaņu ieraksts, – greznību ļauties emocijām viņš var atļauties, atceroties novērojumus, bet eksperimenta laikā jāsaglabā absolūts miers, ja grib ticamu informāciju. Tāpēc emocionālam vai histēriskam subjektam kļūt par augstāko plānu novērotāju praktiski nav iespējams – viņam apkārt ir vesela formu pasaule, kuras rada viņa paša domas un jūtas, kuras tas apraksta, it kā tā būtu realitāte.

Bieži vien tādas formas ir skaistas, to vērošana iedvesmo, un, ja tās arī nav precīzas, tomēr vērotājam tās var daudz palīdzēt. Viņa pieredze var pat noderēt citiem, ja vien vērojumi ir skaidri un nepiekar dievību, arhetipu un adeptu birkas. Bet parasti, vērojot tieši tādas figūras, ko radījusi iztēle, daudzi uzskata, kā tas cilvēkam raksturīgi, ka viņus apmeklējis kaut kas dižens. Vienīgā metode, kā izsargāties no tāda pašapmāna, ir vecais un nogurdinošais ilgas un uzmanīgas vingrināšanās ceļš – izslēdzot zināmu intuīcijas neskaidrību, cilvēks nespēj atšķirt domformu no realitātes, kamēr neuzzina tām raksturīgās īpatnības un nepaceļas pietiekami augstu virs tām, lai izmantotu savus kritērijus.

Mentālā ķermeņa miers tikpat lielā mērā nepieciešams kā astrālā. Cilvēks, kurš uztraucas, nekad nevarēs ticami redzēt, jo viņa mentālais ķermenis atrodas hroniskas slimības stāvoklī – nepārtrauktā akūtā uztraukumā. Iedomīgu vai godkārīgu cilvēku sagaida analoģiskas grūtības. Daži uzskata, ka tas, par ko viņi parasti domā, nopietni neietekmē, jo eksperimenta laikā viņi savas domas ātri nomierina, bet šī ideja nav pareiza. Šajā vadītājā vakardienas vētra atstāj pēdas un parastais vai bieži praktizētais garastāvoklis mentālajā ķermenī saglabā nedzēšamas pēdas, saglabā pastāvīgas vibrācijas, kuras cilvēks pats neapzinās, tāpat kā neapzinās, ka pukst sirds. Taču, tiklīdz sākas gaišredzības eksperiments, šis apstāklis kļūst aktuāls un padara skaidru redzēšanu neiespējamu – vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks, neapzinādamies šo frekvenci, neko nedara, lai to neitralizētu.

Arī aizspriedumi ir precīzu novērojumu nepārvarams šķērslis, bet mēs zinām, cik maz ir cilvēku bez aizspriedumiem. Daudzos gadījumos šāda prāta ievirze ir jau iedzimta vai mantota kā sena tradīcija, piemēram, brahmana attieksme pret pariju, jeb vidusšķiras amerikāņa – pret nēģeri. Nevienam no šiem cilvēkiem neizdosies precīzi reproducēt scēnu, kurā piedalās šādi šķiru pārstāvji, kurus tas instinktīvi nicina. Varu jums piedāvāt piemēru, par kura liecinieku es nesen kļuvu.

Pazinu labu gaišreģi ar stipru noslieci uz kristietību. Kamēr mums bija darīšana ar viņai vienaldzīgiem priekšmetiem, viņas redzējumi bija skaidri, bet, tiklīdz parādījās tas, kas aizskāra viņas reliģisko ticību, kaut arī netieši, viņa momentā sacēlās un kļuva absolūti neuzticama. Daudzās nozīmēs būdama izglītota persona, viņa šo aizspriedumu varētu uzveikt, ja vien to apzinātos, taču viņa par to nezināja, un tāpēc tā kaitīgo ietekmi nespēja novērst. Ja, piemēram, mēs saskārāmies ar scēnu, kurā kristietis un citas ticības pārstāvis kaut kādā veidā nonāca savstarpējā konfliktā, vai arī – kaut vai atradās līdzās, viņas apraksts kļuva kā parodija par realitāti, jo viņa spēja saskatīt tikai kristieša labās īpašības, bet tikai sliktās – otrajā cilvēkā. Ja parādījās kāds fakts, kurš neiekļāvās vēsturiskajā versijā, kuru piedāvāja kristietības svētie raksti, šo faktu ignorēja vai sagrozīja tādā veidā, lai tas atbilstu viņas pārliecībai; un tas viss notika absolūti neapzināti, ar vislabākajiem nodomiem. Šis ir tikai mazs piemērs spontānas, netrenētas gaišredzības apšaubāmībai.

Nav jābrīnās, ka prasās daudzi pacietīga un rūpīga darba gadi, kamēr Skolotājs mācekli neatzīs par patiesi ticamu informācijas avotu. Viņam nāksies atteikties no visiem neapzinātiem aizspriedumiem un tos izskaust; no savas apziņas slēpņiem viņam jāizskauž arī citi tur pamatīgi iekārtojušies iemītnieki – iedomība, pašapziņa, egocentrisms.

Daudzi no pēdējā cieš. Es ar to negribu teikt, ka viņi ir egoisti parastajā, šī vārda rupjajā nozīmē – viņi bieži vien no tā stāv tālu, ir sirsnīgi, pašaizliedzīgi un vienmēr gatavi palīdzēt. Tāpat es negribu teikt, ka viņi ir iedomīgi un pašapmierināti, taču viņiem patīk rampas ugunis, vispārēja uzmanība. Iedomāsimies, ka tādam cilvēkam kopš dzimšanas piemīt psihiskas spējas. Tad jebkurā gadījumā, ja tas attiecas uz personīgo pieredzi, viņš neizbēgami pārspīlēs savu personīgo ieguldījumu, turklāt bez mazākā aprēķina.

Mēs zinām, ka bieži notiek tā, ka astrālā darba iesācēji, atceroties kādus notikumus, bieži sevi personificē ar personību, kurai palīdzējuši. Ja kāds nakts laikā palīdzējis cilvēkam, kurš aizgājis bojā dzelzceļa katastrofā, tad rītā viņš var pamosties ar atmiņām par sapni, kurā viņš gāja bojā vilciena katastrofā utt. Kaut kas līdzīgs notiek, ja egocentrisks gaišreģis savos pētījumos sastopas ar kādu citu, kuram ir ļoti skaista aura – viņš atceras, ka tāda aura bija viņam, bet, ja viņš redz, ka kāds sarunājas ar ievērojamu personu, viņam liekas, ka pats ir tas, kurš sarunājās (un bez mazākā nodoma jūs maldināt), izgudro dažādas glaimojošas piezīmes, kuras augstākā būtne viņam adresēja. Tas ir ļoti riskanti, ja viņam trūkst fenomenāla paškontroles un pašatteikšanās spēka.

Teozofu Biedrības locekļi, pārdzīvojuši šāda tipa glaimojošu pieredzi, nolēma par to nosūtīt ziņojumu prezidentam vai kādam citam pieredzējušam gaišreģim, ar mērķi padarīt skaidrāku šo faktu mudžekli cerībā, ka šāda korekcija viņiem dos iespēju pakāpeniski iemācīties atšķirt graudus no pelavām. Viņi nāk ar šiem stāstiem par pārsteidzošām iniciācijām, kurās piedalījušies, par eņģeļiem un ercenģeļiem, ar kuriem familiāri sarunājušies, un šie stāsti bieži ir tik ārprātīgi un pretenciozi, ka nepieciešams daudz pacietības, lai izturētos korekti. Protams, tas prasa arī pieklājīgu pacietību no viņu puses, bet mums atkal un atkal no jauna nākas viņiem stāstīt, ka viņi ir novērojuši kādu citu, bet to pierakstījuši sev, vai arī draudzīgus vārdus pārspīlējuši līdz dāsnām uzslavām.

Viegli saprast, ka tad, ja viņu egocentrisms būtu mazliet lielāks, viņi nenāktu pēc paskaidrojumiem, bet staigātu ar pārliecību, ka kļuvuši par lieliem adeptiem vai bijuši kontaktā ar kādu tālu saules sistēmu vadītāju. Mēs viņus pat varētu viegli klasificēt: vienus vada eņģeļi, citi dzird dievišķas balsis, vēl citi pastāvīgi saņem apbrīnojamus norādījumus. Nav šaubu, ka tādi cilvēki reizēm kļuva par šarlatāniem, bet daudzreiz vienkārši nonāca trakomājā, bet es domāju, ka jāsaprot, ka vairums no viņiem nav meļi vai maniaki, bet patiešām saņēmuši uzpūstos ziņojumus no astrālās pasaules – visticamāk, no absolūti neciliem neskaitāmiem mirušo sonmiem.

Bieži gadās, ka sludinātājs, it sevišķi no kādas maz pazīstamas sektas, kļūst par garīgo vadītāju. Pēc nāves viņš astrālajā pasaulē atklāj savas reliģijas dziļo nozīmi, kurai agrāk netika pievērsis uzmanību, un jūt, ka tad, kad citi to sapratīs tāpat kā tagad viņš, tad viņu dzīve var mainīties, – un pilnīgi ticams, ka tiešām var mainīties. Ja viņa izdosies ietekmēt kādu jūtīgu būtni no šī līmeņa, viņš tai paziņos, ka ir izraudzīta kā instruments, lai pasaule atdzimtu, bet, lai atstātu dziļāku iespaidu, bieži piedāvās savas atklāsmes, it kā nākošas no kāda augstāka avota – viņš bieži uzskata, ka tieši tā tas notiek. Parasti zināšanas un padomi, kurus viņš piedāvā, nav nemaz slikti, kaut arī priekšrakstu un moralizēšanas pilni.

Taču drīz pie tāda miruša sludinātāja sāk griezties cilvēki, kuriem neinteresē viņa gudrās morāles sentences – viņi grib zināt, kā ievirzīsies viņu mīlestības lietas, kurš zirgs uzvarēs noteiktajā skrējienā, kuras akcijas celsies vai kritīsies. Par šīm lietām sludinātājs nav informēts, bet negrib to atzīt, uzskatot, ka, ja jau šie cilvēki tic viņa kompetencei, jo viņš jau ir miris, tad viņi zaudēs ticību arī viņa reliģiskajai mācībai, ja viņš atteiksies atbildēt arī uz visnepiemērotākajiem jautājumiem. Tāpēc viņš nopietni par šīm lietām dod padomus, diskreditē ideju par saikni ar citu dimensiju vispār, un, protams, savu reputāciju.

Nevingrinājies gaišreģis bieži starp mums nonāk tādā stāvoklī, un bieži viņa vai viņai pietrūkst drosmes pateikt „es nezinu”. Viena no pirmajām mācību stundām, ko pasniedza lielais skolotājs, mācīja mums skaidri atšķirt tos nedaudzos faktus, kurus mēs patiesi zinām, no milzīgās informācijas masas, kuru mēs domājam zinām vai iegūstam kā secinājumu. Mums mācīja, ka pateikt „es zinu”- tas nozīmē lielu pretenziju, paziņojumu, ko neviens nedrīkst, kamēr nav to apstiprinājis ar savu personīgo pieredzi. Savas personīgās pārliecības sludināšanai cilvēkiem saprātīgāks būtu pieticīgāks formulējums, ar kuru sākas visi budistu raksti: „tā es dzirdēju…”.

Mācekļa priekšrocības, kurš, sākumā nebūdams garīgi attīstīts, bet šos jautājumus konsekventi apguvis, pēc manām domām, ir šādas: – pirms mēģināt sevī attīstīt šādas spējas, viņš jau ir sevī attīstījis pašatteikšanos, viņam vairs nav aizspriedumu, bet astrālais un mentālais ķermenis ir kontrolējams. Tā ka tad, kad parādās šis spēks, viņš sastopas vienīgi ar grūtībām, kas saistītas ar tā atvēršanu un izmantošanu, nevis ar milzumu dažādu šķēršļu, kurus rada viņa paša vājības. Viņš ir iemācījies uzturēt savus vadītājus kārtībā, skaidri zina, ko viņš spēj ar to palīdzību paveikt, rēķināties ar trūkumiem, kuri vēl arvien piemīt; viņš saprot un var rēķināties ar to savas personības daļas darbību, kura parasti nav manāma – to, kuru Psihisko Pētījumu Biedrība nosauca par zemapziņas ES.

Kad spēki ir kļuvuši pieejami, viņš tūlīt nesāk haotiski un neierobežoti tos izmantot, bet pacietīgi studē to izmantošanas metodes – šis process var prasīt gadus, n tikai pēc tam var teikt, ka viņa novērojumi ir absolūti ticami. Vairāk pieredzējis māceklis, kura vadībā viņš atrodas, viņam parāda dažādus astrālus objektus, jautājot, ko viņš redz. Kļūdas tiek izlabotas, tiek mācīts, ka atšķirt lietas, ko jauc visi iesācēji, tiek paskaidrots, ar ko atšķiras savā starpā divi tūkstoši četri simti elementāļu, kā vislabāk izmantot to kombinācijas dažāda veida darbos, parādīts, kā rīkotis nestandarta gadījumos, kā ievirzīt domu enerģiju, kā radīt mākslīgus elementāļus, – visas astrālā darba nianses. Un tikai pēc šīs sagatavošanās censonis kļūst par tiešām prasmīgu darbinieku, – gandrīz meistaru, kurš nu jau spēj saprast skolotāja norādījumus, un saprot, kā izpildīt uzdoto uzdevumu.

Iedzimtu spēju gadījumā notiek izvairīšanās no to attīstīšanas grūtībām, bet šīs spējas nes sev līdzi arī īpašus kārdinājumus. Cilvēks jau no paša sākuma redz un zina lietas, kuras apkārtējie nezina un neredz, un bieži sāk justies pārāks un pārliecināts par savu gaišredzību, kura var būt, bet var arī nebūt pareiza. Protams, viņam ir no iepriekšējās dzīves mantotās jūtas un emocijas, un tās aug reizē ar viņa psihiskajām spējām. Tādējādi viņam ir noteikti aizspriedumi un pārliecība, kuri iedarbojas kā krāsainas brilles, caur kurām viņš visu laiku skatās, un tāpēc viņš nepazīst neko citu, tikai to, ko caur tām redz. Tonis, kuru tās piešķir, liekas viņa paša īpašība un ir ļoti grūti to pārvarēt un paskatīties no citas puses. Viņš parasti nezina, ka visu redz savādāk, un darbojas, vadoties no tā, ka visi redz tā kā viņš, bet tie, kuri nepiekrīt, pēc viņa domām – bezcerīgi kļūdās.

No teiktā izriet, ka iedzimtas dabiskas spējas jāizmanto ar vislielāko piesardzību. Ja vēlas, lai spējas noderētu un nevienam nekaitētu, tad absolūti jāatbrīvojas no egoisma. Jāiznīcina aizspriedumi un iedomība, lai atvērtos patiesībai, tādai kāda tā ir, piepildītu sevi ar miermīlību, kura dod sapratni, ar to mieru, kurš mīt tikai to sirdīs, kuri dzīvo Mūžībā. Jo tas – obligāts noteikums precīzai novērošanai, un, pat tad, kad to ievēro, jāmācas saprast, kas ir redzēts. Nevienu nespiež plaši publicēt to, ko viņš redz, un nevienam nav jāpēta cilvēku iepriekšējās dzīves vai sen pagājuši notikumi, bet, ja cilvēks vēlas to darīt, tad jāņem vērā gadsimtu pieredzes brīdinājumi, vai arī pakļaus šausmīgam riskam maldināt aitas, kuras viņam sekos. Pat neapmācīts gaišreģis var izdarīt daudz laba, ja būs pieticīgs un uzmanīgs. Ja viņš izvēlēsies par vadītāju kādu, kurš nav patiess Skolotājs (bet tas notiek ik uz soļa), tomēr mīlestība un cieņa, kas tiks pamodināta, vienalga būs noderīga, un, ja viņa entuziasms tādas jūtas pamodinās arī citos, tad labi būs visiem. Augstas un cēlas jūtas vienmēr derīgas tiem, kuri tās jūt, kaut arī objekts, kurš tās izraisa, nav tik dižens kā domāts. Bet ļaunums iezogas tad, ja tāds neuzticams gaišreģis sāk saņemt vēstījumus no sava viltus skolotāja, norādījumus, kuri var nebūt gudri, bet var tikt akli izmantoti sakarā ar informācijas avotu, kuram piedēvēti.

Bet kā gan māceklis, kuram nepiemīt gaišreģa spējas, kurš patstāvīgi neko nespēj novērot, var atšķirt patiesību no meliem? Visdrošākais patiesības kritērijs –pilnīgs bezpersoniskums. Kad jebkura gaišreģa redzējumam piemīt tendence uz viņa paša nopelniem, tad ir pamats visnopietnākajām aizdomām. Kad vēstījumi, kuri nāk caur kādu personu, pasvītro šīs personas okulto stāvokli, nozīmi un amatu, tad šaubas kļūst neizbēgamas, jo mēs zinām, ka īstā okultismā māceklim par sevi jāaizmirst, un jāatceras tikai par citu labklājību, un vienīgais spēks, ko viņš vēlas, ir tas, kas viņu padara nemanāmu citu acīs.

Daudzi vēlas psihisku spēku un jautā, kā to atklāt. Tomēr tāda spēka iemantošana nav tikai svētlaime, jo šajā stadijā, ko pasaule šodien sasniegusi, cilvēks, kurš skaidru skatienu raugās uz saviem līdzcilvēkiem, ieraudzīs vairāk ļauna kā laba. Tik daudz nelietīgas cīņas, vienaldzīgas neuzmanības, tik daudz cietsirdības vienam cilvēkam pret otru, ka tūkstošus var novest depresijā, bet eņģeļiem var likt raudāt. Tik daudz ļaunuma un apzinātas cietsirdības zvēriskā skolotājā pret savu pazemoto skolnieku, negantā dzinējā pret savu daudz mazāk dusmīgo bulli, tik daudz bezjūtīgas muļķības, grēka un egoisma. Labi teicis lielais dzejnieks Šillers: „Kāpēc atstāji mani tumsoņu zemē, lai kļūstu tavs orākuls ar jūtīgu sirdi? Ņem atpakaļ manu redzēšanu, es nevēlos šo skarbo gaismu! Atdod manu aklumu, – manu laimīgo sajūtu tumsā; atņem šīs šausmīgās spējas!”.

Protams, ir medaļas otra puse – novēršot skatienu no cilvēkiem, un pievēršoties jautro dabas garu grandiozajiem lēcieniem, vai eņģeļu brīnumainajam spožumam, var saprast, kāpēc Dievs, paskatījies uz radīto pasauli, teica, ka „laba”. Pat cilvēkos mēs redzam pastāvīgi augošu mīlestības un līdzjūtības enerģiju, nopietnu cenšanos un cēlu uzupurēšanos, tiekšanos pie Dieva, no kura mēs arī atnācām, tiekšanos pacelties par pērtiķa un tīģera līmeni, uzpūst sevī vājo dievišķības dzirksti par liesmu. Jo lielākā no dāvanām, ko piešķir gaišredzība, ir zināšana par Baltās Brālības eksistenci, pārliecība par to, ka cilvēcei netrūkst vadības un līderu, bet uz zemes dzīvo un strādā tie, kuri tāpat kā mēs bija cilvēki, bet kļuva līdzīgi dieviem ar savām zināšanām, spēku un mīlestību. Tā ka viņi mūs iedvesmo ar savu paraugu un palīdzību ejot ceļu, kuru viņi jau beiguši, ar ticību un cerību, ka vienā jaukā dienā mēs kļūsim tādi kā viņi. Tagad mums šaubu vietā ir pārliecība, skumju vietā laime, jo tagad mēs zinām, ka ne tikai mums vieniem, bet visai cilvēcei, kuras daļa mēs esam, pienāks laiks, kad visi modīsimies tāpat kā viņi un būsim par to laimīgi.