Skolotājs:
– Ko, Ļovuška, dzīves grūtības nomoka tevi?
Skolnieks:
– Nomoka, Lollion – es atbildēju, jau vairs nebrīnoties par viņa spēju iekļūt manās domās. – Un ne tas ir man bēdīgi, ka spēks cilvēkos tik lieki tiek izšķiests par mūžīgajām domām par sevi vienu. Bet tas, ka cilvēks iesloga sevi šajās pastāvīgajās domās par sadzīves svētlaimi un elementāru tuvību. Viņš atklāj citam savus noslēpumus un sapņus, kas neaiziet daudz tālak par virtuvi un guļamistabu, iedomājas, ka tā arī ir draudzība, un laupa savai domai spēku intuitīvi iedziļināties dzīves jēgā; tērējot tā pa tukšo savu dienu, cilvēks nemeklē netikai zināšanas, bet pat elementāru izglītību. Un tādā dzīvē nav vietas ne svētas mīlestības uzplūdam pret dzimteni vai citu cilvēku, ne dižajai idejai par Dievu, ne radoša darba priekiem. Vai tiešām sadzīve – ir dzīve?

Skolotājs:
– Miljoniem cilvēku – tā ir vienīgā pieņemamā viņiem dzīve. Bet visai cilvēcei – tā ir neizbēgama stadija. Lai saprastu atbrīvošanās prieku un burvību, vajag vispirms saprast gūstu un verdzību no apkārtējām lietām un kaislībām. Lai saprastu brīva gara varenību, kurš spēj radīt neatkarībā, vajag kaut vai uz mirkli iepazīt sevī šo neatkarību, sevī sajust pilnīgu brīvību, lai vēlētos augt tālāk un augstāk.

Arvien tīrāk un vienkāršāk nosviež no sevis personisko pieķeršanās jūgu tas, kurš ir sapratis dzīvi kā mūžību. Mietpilsonis uzskata savu dzīvi par nabadzīgu, ja tajā neplosās kaislības, ja viņam nav iespējas spīdēt ārējā dzīvē. No šejienes – no slavas, bagātības un varas kāres – nonāk cilvēki līdz tai kritiena pakāpei, ko tu redzēji pie Braccano.

Bet ir arī vēl sliktāki gadījumi. Un tikai izredzētais attiecībā uz savu iekšējo sirsnīgo labsirdību var aizrauties ar idejām un domām, par kurām tu tikko runāji. Dižas tikšanās, tikšanās, kas pārvērš visu cilvēka dzīvi, ir retas, Ļovuška. Bet toties tas, kuram vienreiz ir bijusi tāda tikšanās, pēkšņi pārdzimst un jau neatgriežas vairs uz iepriekšējā sadzīviskā ceļa mazajā, mietpilsoniskajā laimītē. Viņš jau zina, kas ir – Gaisma uz Ceļa.