Viens no dižākajiem 17 gs. domātājiem Frensiss Bekons(Francis Bacon), pēc dažu vēsturnieku domām, kādu laiku atradās rozenkreiceru Ordeņa priekšgalā, būdams tā Imperators. Piedāvājam jūsu uzmanībai nodaļu no grāmatas „Par senajiem Gudrajiem”.
Kupidons jeb Atoms

To, ko dzejnieki stāsta par Kupidonu vai Amoru, nevar attiecināt uz vienu un to pašu personu, tomēr var runāt par viņu līdzību. Stāsta, ka Amors bijis senākais no dieviem un pat senākais no visām lietām, izņemot Haosu, kuru attēlo kā viņa laikabiedru.

Tomēr senie Gudrie nekad Haosu neuzskatīja un nesauca par dievu. Amoram vispār nebija vecāku: tiesa, daži runā, ka viņš piedzimis no olas, kuru radījusi Nakts. Viņš pats no Haosa radīja gan dievus, gan visu esošo. Viņam pieder četri atribūti: viņš ir mūžīgs zīdainis, viņš ir akls, kails, apbruņots ar bultām.

Bija arī otrs Amors, visjaunākais no dieviem, Venēras dēls, kuram piedēvēja vecākā atribūtus un kuram viņš bija kaut kādā ziņā līdzīgs.

Mīts stāsta par pašu šūpuli, par pašu dabas sākumu. Šis Amors, kā man liekas, ir primārās matērijas trauksme, stimuls, vai, lai skaidrāk izteiktos, atoma dabīgā kustība. Tas ir tas pats spēks, sākotnējais un vienīgais, kurš rada un veido no matērijas visu esošo.

Tam vispār nav radītāja, t.i., nav cēloņa, jo cēlonis – tas ir it kā seku radītājs (te neiet runa par Dievu). Jo nav nekā, kas būtu agrāk pastāvējis par viņu, tātad, nekāda patvaļīga sākuma; nav nekā vēl tuvāka dabai – tātad, ne veida, ne formas.

Tāpēc, lai kāds tas nebūtu, tas ir pozitīvs un neizsakāms (surda). Un pat, ja iespējams izzināt tā eksistences veidu (modus) un tā kustību (procesus), vienalga, viņu nav iespējams iepazīt caur cēloni, jo būdams pēc Dieva par cēloņu cēloni, viņš pats paliek bez cēloņa.

Varbūt nevajag cerēt, ka cilvēks spēs to pilnībā izprast, tāpēc ir pamats pieminēt olu, kuru dzemdējusi Nakts. Vismaz svētais filozofs saka tā: „Viņš visu radīja skaistu savā laikā un nodeva pasaules tiesai, kaut arī cilvēks nespēj aptvert darbus, ko Dievs dara no sākuma līdz galam”.

Jo dabas kopīgais likums jeb šis Kupidona spēks, ko Dievs piešķīris lietu primārajām daļiņām un kurš tās satur kopā, atkārtojoties un vairojoties, rada visu lietu dažādību. Mirstīgo domāšana šim vispārējam likumam var tikai pieskarties, bet diez vai spēs to izprast.

Grieķu filozofija, uzmanīga un vērīga lietu materiālās izcelsmes izpētē, kustības rašanās izpētē (kur slēpjas jebkuras darbības spēks) izrādās pavirša un bezspēcīga. Bet jomā, par kuru šeit runājam mēs, tā vispār izrādās akla un nespēj bilst neviena saprotama vārda, jo peripatetiķu viedoklis par zaudējumu kā matērijas stimulu pēc būtības ir tikai vārdi un drīzāk nosauc vārdā parādību, nevis to izskaidro.

Visi tie, kuri to attiecina uz Dievu, protams, rīkojas skaisti, taču viņi mērķim tuvojas ar vienu lēcienu, nevis pakāpeniski soli pa solim. Jo nav šaubu, ka vienīgais un kopīgais likums, kuram pakļaujas Daba, ir Dieva substitūts; tas ir tas pats likums, par kuru nupat citētajā tekstā teikti sekojoši vārdi: „Dieva radītais no sākuma līdz galam”.

Demokrīts, kurš priekšmetu aplūkoja dziļāk, atomam piešķir noteiktus izmērus un formu, un piedēvē tam tikai šo Kupidonu, jeb primāro kustību – vienkāršo un absolūto, un sekundāro – relatīvo. Jo viņš uzskatīja, ka viss kustas uz pasaules centru; un tas, kam lielāks svars, uz centru virzās ātrāk, un saduroties ar to, kam mazāks svars, pagrūž to un aizstumj pretējā virzienā.

Tomēr, šī teorija ir pārāk šaura un daudzos gadījumos nav pielietojama. Jo acīmredzot ne debess ķermeņu riņķošanu, ne tilpuma samazināšanos vai paplašināšanos nevar izskaidrot ar šo principu. Epikūra domas par atoma novirzīšanos un patvaļīgu kustību – tās ir tīrās blēņas un liecina par priekšmeta nezināšanu. Tāpēc pārāk ticams (vairāk, nekā mums gribētos), ka šo Kupidonu slēpj Nakts.

Bet tagad apskatīsim viņa atribūtus. Daiļi attēlotais Kupidons mūžīgā mazuļa izskatā: lietas taču ir sarežģītas un lielas, tām ir vecums; primāras ir lietu sēklas, tas ir, atomi, kuri ir mazi un paliek vienmēr kā mazi zīdaiņi. Ļoti pareizs ir viņa tēla kailums, jo viss sarežģītais pareizi domājošam izskatās kā maskēts un apģērbts, un, nopietni runājot, nekas nav kails, izņemot lietu primāros elementus. Ļoti gudra alegorija slēpjas Kupidona aklumā.

Šis Kupidons (lai kāds viņš būtu), acīmredzot nemaz nespēj paredzēt un uz priekšu viņš virzās atkarībā no tā, kam uzgrūžas, ar taustes palīdzību, kā to dara aklie. Apbrīnojama ir augstākā dievišķā gaišredzība, jo no lietām, kurām absolūti nav redzes spēju, it kā aklām, likteņa noteiktas kārtības rezultātā, rodas šīs lieliskās pasaules kārtība. Beidzot – Kupidons ir bruņojies ar bultām, tas ir, viņa spēks iedarbojas no attāluma. Bet viss, kas iedarbojas no attāluma, liekas kā bultu izšaušana.

Jo katram, kas atzīst atomu un tukšumu (kaut arī viņš domā šo tukšumu, sajauktu ar atomiem, nevis kā atsevišķi pastāvošu), neizbēgami jāatzīst atoma spēks, kurš iedarbojas no attāluma, jo tādu spēku izslēdzot, nebūtu iespējama nekāda kustība (tukšuma dēļ, kas tos šķir) un viss paliktu absolūtā sastingumā un mierā.

Kas attiecas uz jaunāko Kupidonu, tad viņš uzskatāms par visjaunāko no dieviem, jo viņš nespēja iegūt spēku, pirms nebija radušās formas. Viņa attēla alegorijai jau piemīt morāls raksturs. Taču ir arī zināma viņa līdzība ar seno Kupidonu. Venēra ierosina tieksmi uz savienošanos un dzimtas turpināšanu vispār; Kupidons, viņas dēls, šo efektu iedvesmo indivīdam.

Tādējādi Venēra dod vispārēju tieksmi, bet Kupidons modina konkrētas simpātijas; pirmais sākas no tuvākiem cēloņiem, otrais – no daudz dziļākiem un fatālākiem principiem, it kā no tā senākā Kupidona, no kura atkarīgas jebkuras vissmalkākās simpātijas.