LI
Pēc dabas cilvēciskais prāts vērsts uz abstrakto, bet pārejošo iedomājas paliekošu. Taču labāk sadalīt dabu daļās, nekā abstrahēties. Tieši ar to nodarbojās Demokrīta skola, kur dziļāk kā citur pētīja dabu. Vairāk jāpētī matērija, tās iekšējie stāvokļi un stāvokļu maiņas, tīrā darbība un darbības vai kustības likums, jo formas pēc būtības ir cilvēka dvēseles izdoma, ja vien par formām nesauc šos darbības likumus.
LII
Tādi ir elki, kurus mēs saucam par dzimtas elkiem. Tie rodas vai nu no cilvēka dvēseles substances vienveidības, vai tās aizspriedumu dēļ, vai aprobežotības, vai nemitīgas kustības, vai iedvesmotu kaislību, vai jūtu nevarības, vai uztveres veida dēļ.
LIII
Alu elki rodas no katram piemītošām kā dvēseles, tā miesas īpašībām, kā arī no audzināšanas, paradumiem un nejaušībām. Kaut arī šo elku veids ir dažāds un plašs, tomēr norādīsim uz tiem, kuri prasa vairāk piesardzības un spēj visvairāk piesārņot un pavedināt prātu.
LIV
Cilvēki mīl vai nu tās atsevišķās zinātnes vai teorijas, par kuru izgudrotājiem un autoriem sevi uzskata, vai tās, kurās ieguldījuši visvairāk darba un pie kurām vairāk pieraduši. Ja tāda tipa cilvēki ziedo sevi filozofijai un vispārējām teorijām, tad savu iepriekšējo nodomu ietekmē viņi to bojā un sagroza. Visvairāk tas pamanāms Aristoteļa darbos, kurš dabas filozofiju pilnīgi pakļāva savai loģikai, līdz ar to padarot nosodāmu un gandrīz bezjēdzīgu. Arī ķīmiķi, pamatodamies uz dažiem laboratoriskiem izmēģinājumiem, pamatoja savu fantastisko un maz noderīgo filozofiju. Vēl vairāk, Gilberts pēc neatlaidīgiem vingrinājumiem magnēta pētniecībā tūlīt izdomāja filozofiju, kura atbilda viņa galvenajām interesēm.
LV
Visvairāk un pašos pamatos attiecībā uz filozofiju un zinātni, cilvēku prāts atšķiras sekojoši. Vieni ir spēcīgāki un vairāk derīgi tam, lai ievērotu lietu atšķirības, citi lai redzētu lietu līdzības. Stabils un ass prāts spēj koncentrēt domas, apstāties un pakavēties pie katras smalkas atšķirības. Bet augstāki un elastīgāki prāti iepazīst un salīdzina smalkākās un visur esošās lietu līdzības. Tomēr gan vieni, gan otri viegli aiziet pārāk tālu, dzenoties vai nu pēc lietu iedalījuma, vai pēc ēnām.
LVI
Vienu cilvēku prāts vairāk nosliecas uz senatnes godināšanu, citus aizrauj mīlestība uz novitātēm. Taču nav daudz tādu, kuri spēj ievērot līdzsvaru, lai neatteiktos no tā, kas pagātnei vērtīgs un nenonicinātu to, ko patiesu piedāvā jaunais. Filozofija un zinātne no tā daudz zaudē, jo tā vairāk ir aizraušanās ar seno un jauno, nevis spriešana par to. Patiesība jāmeklē nevis kāda laikmeta panākumos, kuri tāpat nav pastāvīgi, bet dabas pieredzē, kas ir mūžīga. Tāpēc no šim ievirzēm būtu jāatsakās un jāseko, lai tās nepakļauj sev prātu.
LVII
Dabas un tās ķermeņu vērošana to vienkāršībā prātu sadrumstalo un padara vāju; dabas un tās ķermeņu vērošana to komplicētībā un konfigurācijā prātu apdullina un paralizē. Tas visvairāk redzams Demokrīta un Levkipa skolā, ja salīdzina ar citu filozofu skolām. Jo šī skola ir tik iegrimusi sīkumos, ka kļuvusi nevērīga pret to uzbūvi; citi savukārt tā iedvesmojušies no lietu uzbūves vērošanas, ka neuztver dabas vienkāršību. Tāpēc šādai vērošanai būtu periodiski jāmainās vietām, lai prāts kļūtu vienlaicīgi vērīgs un uztverošs, un lai izvairītos no minētā riska un tiem elkiem, kas no tā rodas.
LVIII
Piesardzībai vērošanā jābūt tādai, lai nepieļautu un padzītu alu elkus, kuri pārsvarā rodas vai nu no pagātnes pieredzes varas, vai pārmērīgiem salīdzinājumiem un iedalījumiem, vai noslieces pēc modernā, vai objektu bagātības vai niecības dēļ. Vispār, lai katrs dabas lietu vērotājs par apšaubāmu uzskata to, kas sevišķi stipri aizrāvis un pārņēmis viņa prātu. Tādas aizraušanās gadījumā nepieciešama liela uzmanība, lai prāts paliktu līdzsvarots un tīrs.