XLV
Cilvēka prāts sliecas paredzēt lietās daudz vairāk kārtības un līdzību nekā īstenībā. Tajā laikā, kad dabā daudz unikāla un vienreizēja, neatkārtojama, cilvēks izdomā paralēles, attiecības un atbilstības, kuru nav. No šejienes ceļas runas par to, ka debesīs viss kustas pa noslēgtiem apļiem. Spirāles un pūķi pilnīgi noraidīti, palikuši tikai nosaukumi. No šejienes ieviesies uguns elements, lai izveidotu četrstūri kopā ar pārējiem trijiem elementiem, kuri uztverami ar sajūtām. Patvaļīgi saliek to, ko sauc par elementiem proporcijās viens pret desmit, lai noteiktu retinājumu un līdzīgi murgi. Šie bezjēdzīgie apgalvojumi ieviesušies ne tikai filozofijā, bet arī vienkāršos jēdzienos.
XLVI
Cilvēka prāts piesaista visu, lai atbalstītu un saskaņotu ar to, ko vienreiz pieņēmis, – vai nu tādēļ, ka tas atbilst vispārējai ticībai, vai tāpēc, ka tā patīk. Lai kāds būtu faktoru spēks un vairums, kas liecinātu pretējo, prāts vai nu tos neievēro, vai ignorē, vai noraida, salīdzinādams ar lieliem un kaitīgiem aizspriedumiem, lai iepriekšējie ticamie secinājumi paliktu neapgāzti. Tāpēc pareizi atbildēja tas, kurš, kad viņam rādīja baznīcā attēlu, kur kuģa katastrofā izglābtie nodeva svinīgo solījumu, un tirdīja, vai nu viņš atzīst, ka Dievs ir visspēcīgs, savukārt jautāja: Bet kur attēloti tie, kuri aizgāja bojā pēc tam, kad nodeva solījumu? Tāds ir gandrīz visu māņticību pamatojums astroloģijā, sapņu tulkošanā, ticējumos, pareģojumos un tamlīdzīgās lietās. Cilvēki, kuri apgrūtina sevi ar šāda veida niekiem, atzīmē tos notikumus, kuri piepildās, un bez ievērības paiet garām tiem, kuri pievīluši, kaut gan pēdējo mēdz būt daudz vairāk. Vēl dziļāk šis ļaunums iesūcas filozofijā un zinātnē. Šeit tas, kas vienreiz pieņemts, saindē un pakļauj sev pārējo, kaut arī pēdējais bijis ievērojami labāks un stabilāks. Arī bez tā, ja pat nebūtu šī pieminētā objektivitātes trūkuma un aplamību, cilvēka prātam tāpat raksturīga maldīšanās, tas vairāk ļaujas pozitīviem argumentiem nekā negatīviem, jo pēc taisnības tam vajadzētu vienādi attiekties pret abiem; vēl vairāk visu patiesu aksiomu konstrukcijā lielāks spēks piemīt negatīviem argumentiem.
XLVII
Uz cilvēka prātu visvairāk iedarbojas tas, kas spēj uzreiz un pēkšņi pārsteigt; parasti tieši tas uzbudina un pārņem iztēli. Pārējo tas nemanāmi pārveido, parādot tādā pašā veidā kā tas mazumiņš, kas valda par prātu. Pievērsties tāliem un dažādiem argumentiem, ar kuriem pārbaudīt aksiomu, prāts nespēj, kamēr viņu uz to nespiež bargi likumi un stipra vara.
XLVIII
Cilvēka prāts ir alkatīgs. Tas nespēj ne apstāties, ne palikt mierā, tas traucas arvien tālāk. Taču velti! Tāpēc doma nav spējīga aptvert pasaules robežas un galu, bet vienmēr, it kā nepieciešamības spiesta, iedomājas kaut ko eksistējam vēl tālāk. Tāpat nav iespējams iedomāties, kā mūžība nonākusi līdz šodienai. Jo parastais viedoklis, atšķirdams bezgalību pagātnē no bezgalības nākotnē, nav nekādā veidā trūcīgs, jo tad būtu jāsecina, ka viena bezgalība lielāka par otru, un ka bezgalība samazinās un kļūst galīga. Šī prāta bezspēcība noved pie daudz ļaunākiem rezultātiem cēloņu atklāšanā, jo, kaut arī kopīgam sākumam dabā vajadzētu eksistēt tā, kā tas bija atklāts, un kam patiesībā cēloņa nav, tomēr cilvēciskais prāts, nepazīdams mieru, arī šeit meklē pazīstamo. Un lūk, tiecoties pēc tā, kas tālāk, viņš atgriežas pie tā, kas tam tuvāk, konkrēti pie galīgajiem cēloņiem, kuru avots visdrīzāk ir cilvēka daba, nevis Visuma daba, un, no šī cēloņa vadoties, pārsteidzošā veidā tikusi izkropļota filozofija. Taču pavirši un analfabētiski domā tas, kas meklē cēloņus kopīgajam, tāpat kā tas, kas nemeklē zemāko un pakļauto cēloņus.
XLIX
Cilvēka saprāts nav sauss, to veldzē griba un kaislības, bet zinātnē tas rada katram vēlamo. Cilvēks drīzāk tic tam, ko atzīst par labāko. Viņš noraida grūtības jo nav pacietības turpināt pētīšanu; saprātu jo tas apspiež ticību, augstāko, kas dabā eksistē, – māņticības dēļ; pieredzes gaismu dēļ augstprātības un nicinājuma pret to, lai neizrādītos, ka prāts iegrimst nemainīgajā un neizturīgajā; paradoksus vispārpieņemtā viedokļa dēļ. Bezgalīgi daudzos veidos, reizēm pavisam nemanāmos, kaislības aptraipa un bojā saprātu.
L
Taču vislielākajā mērā cilvēka prāta maldīšanās un juceklīgums iestājas inertuma, jūtu neatbilstības un pievilšanas dēļ, jo tam, kas jūtas satrauc, tiek dota priekšroka salīdzinājumā ar to, kas uzreiz neaizskar jūtas, kaut arī pēdējais būtu labāks. Tāpēc vērošana beidzas, kad novērsts skatiens, jo neredzamu lietu vērošana izrādās nepietiekoša vai vispār nenotiek. Tāpēc visa garu kustība, kuri ieslēgti uztveramos ķermeņos, paliek slēpta un cilvēkiem neaizsniedzama. Tādā pašā veidā slēptas paliek smalkas pārvērtības cietu ķermeņu daļiņās tas, ko parasti pieņemts saukt par pārmaiņām, kad patiesībā tā ir tikai vismazāko daļiņu kustība. Starp citu, bez šo divu lietu, par kurām runājam, pētīšanas un noskaidrošanas, dabā nevar sasniegt neko ievērojamu praktiskā nozīmē. Tālāk, – gaisa un visu ķermeņu raksturs, kuri vieglāki par gaisu (bet tādu ir daudz), gandrīz nav izpētīti. Sajūtas pašas par sevi ir vājas un maldīgas un maz palīdz instrumenti, kas paredzēti sajūtu pastiprināšanai un saasināšanai. Visticamākās dabas interpretācijas tiek iegūtas novērošanas ceļā atbilstošos, mērķtiecīgi plānotos pētījumos. Šeit sajūtas var spriest tikai par pieredzi, pieredze par dabu un par pašu lietu.
Turpinājums sekos: