Pēc okultisma mācībām cilvēks sastāv no septiņiem sākumiem: fiziskā ķermeņa (Sthula sharira), astrālā ķermeņa (Linga sharira), ēteriskā sākuma (Kama rupa), zemapziņas (Rupa manas), apziņas (Arupa manas), garīgā prāta (Buddhi), gara (Atmas).Pareizāk būtu domāt, ka cilvēks ir gars, bet zemākie sākumi ir gara izteiksme zemākās plāksnēs. Cilvēks var izteikties visās septiņās pakāpēs. Tomēr tikai nedaudzi to spēj. Lielākam cilvēces vairumam tas neiespējami. Kaut gan katrā cilvēkā mājo šie septiņi sākumi, tomēr augstākās pakāpes sasnieguši tikai nedaudzi.
Savā fiziskā ķermenī miesā un asinīs, cilvēks satur daudz ko no minerālu valsts. Miesu var uzskatīt kā instrumentu, caur kuru izteicas un kļūst redzams īstenais, patiesais cilvēks. Reizē ar to miesa ir tērps, kurā īstenais cilvēks spiests ietērpties, lai spētu izpildīt savu uzdevumu. Smagā evolūcijas ceļā cilvēka apziņa radījusi viņam nepieciešamos instrumentus: smadzenes, jutekļus, rokas, kājas utt. Cilvēka miesa ir sakopota vienā veselā no neskaitāmiem neredzamiem, atsevišķiem dzīviem organismiem, kuri pārpilda visu pasauli. No šiem atsevišķiem dzīviem organismiem sastāv visi priekšmeti zemes virsū: metāli, akmeņi, stādi un dzīvnieki. Visas šīs dzīvās, neredzamās daļiņas savienojas vienā organismā un veido cilvēka miesu. Kamēr miesā tek dzīvības sākums, visas šīs atsevišķās dzīvās daļiņas ir cieši savienotas viena ar otru. Tiklīdz dzīvības elements atstāj miesu, tās atšķiras viena no otras, izplūst telpā un miesa, cilvēka ārējā sega, beidz eksistēt kā atsevišķs organisms.
Aleksandrs Balodis
Nākošais cilvēka sākums ir astrālā miesa Linga sharira. Viņa var atstāt cilvēka fizisko ķermeni. Nāve neiestājas tik ilgi, kamēr astrālais ķermenis ir saistīts pie miesas ar neredzamu fluīdisku saiti. Kad astrālais dubultnieks atstāj miesu, bet neredzamā saite nav pārrauta, visas organisma funkcijas paliek arvien lēnākas, un beidzot miesa grimst pusletarģiskā miegā. Miesa paliek tādā stāvoklī tik ilgi, kamēr viņā atgriežas astrālais dubultnieks.
Astrālais dubultnieks kādreiz ir redzams. Zinātnieki apraksta daudz gadījumu, kur parādās dzīvu cilvēku dubultnieki. Astrālā sākuma iziešanas procesu no cilvēka miesas vairākkārt novērojuši gaišreģi dažādās zemēs. Viņu apraksti gandrīz vienādi. Visi viņi apgalvo, ka no mirēja miesas iziet viegli tvaiki. Šie tvaiki pamazām sabiezē, pieņem formu, kura pilnīgi līdzinās atstātās miesas formai. Var redzēt, ka viegla ētera forma paliek saistīta pie miesas ar gaišu, spīdošu diegu. Diegs pārtrūkst tik dažas stundas pēc miesas redzamās nāves iestāšanās. Tikai pēc tam, kad pārtrūkusi šī magnētiskā saite, miesa patiesi ir mirusi, un cilvēks nomet vienu no septiņām segām. Tagad cilvēks ir sadalījies, bet nav miris. Vēl paliek seši sākumi, kuri apņem viņa būtību. Tā tiek nomesta ārējā, vecā un nolietotā sega.
Pēc miesas nāves astrālais dubultnieks, kurā paliek cilvēka būtība, neaiziet tālu. Kādu laiku viņš mitinās virs mirušās miesas. Kad miesa jau guldīta kapā, astrālais dubultnieks mājo virs tās. Pēc tam arī šī sega izkūst un izzūd.
Astrālo dubultnieku bieži var novērot spiritiskos seansos. Vislabāk tas redzams transa stāvoklī. Transā atklājas neredzamā pasaule, jo apziņa tiek izslēgta no taustāmās pasaules uztveres. Šo stāvokli sasniedz mediji, kuri ir vidutāji starp neredzamo un redzamo pasauli.
Nākošā sega ir ēteriskais sākums Kama rupa. Ēteriskais sākums jeb dzīvības princips atgriežas kopējā dzīvības krājumā un savienojas ar to, no kura visa daba smeļ sev dzīvības spēkus.
Kad dzīvības princips zudis, nemirstīgo cilvēka būtību apņem vēl viena sega, no kuras arī jāatsvabinās. Šī sega ir kaislību un iegribu miesa. Jo mazāk tieksmes pēc materiāliem labumiem cilvēks izrāda zemes dzīvē, jo ātrāk viņš nosviež šo pēdējo segu. Ja visu dzīvi viņš ziedo citiem, sveša viņam ir patmīlība un cenšanās pēc personīgiem materiāliem labumiem, ja viņš jau dzīvojot uzvar visas zemes kaislības un dzīvnieciskās tieksmes, jo ātrāk gars atstāj šo segu un paceļas augstākās, garīgās sfairās. Turpretī, tie, kas virs zemes ir netikumīgi, egoisti, izmanto citus un dzīvo tikai priekš sevis, seko savām zemākām dzīvnieciskām tieksmēm un tiecas pēc bagātības un miesas kaislībām, iet smagus evolūcijas ceļus daudz gadusimteņus, kamēr visas šīs kaislības, iegribas un netikumus izdeldē.
Tā vieta, kur cilvēks mitinās kaislību un iegribu segā, t.i., uz kurieni tiecas cilvēka dvēseles miesa, ir tuva zemei. No šīm, pie zemes tuvu esošām, sfērām nāk tie gari, kurus izsauc spiritiskos seansos. Atrazdamies bez fiziskās miesas un nevarēdami savas kaislības apmierināt, viņi ar visiem spēkiem cenšas ieiet medija miesā.
Kad pazūd pēdējā mirstīgā cilvēka tieksme, atbrīvojas viņa nemirstīgā mūžīgā būtība. Cilvēka gars vēl ir ietērpts divās ārējās segās: gaišredzības prātā un apziņas segās.
Augstākais cilvēka saprāts valda par atmiņām no agrākām dzīvēm. Pagājušās dzīves atmiņās izteicas tās garīgās īpašībās, kuras cilvēks atnes sev līdzi pie dzimšanas un nav mantojis no vecākiem, tik no apkārtnes.
Bez atmiņām par zemes dzīvi ir vēl dvēseles atmiņa. Pēc miesas nāves viņa paliek cilvēka augstākā saprātā. Uzturēdams atmiņas par visiem agrākās dzīves notikumiem, augstākais saprāts ir galvenais noteicējs, kurš vada cilvēka nākošo dzīvi.
Viss no šī augstākā saprāta stariem pa zemes dzīves laiku nokļūst jūtošā cilvēka dvēselē, kura ir viņa kaislību un iegribu miesa. To sauc par zemākā saprāta sfēru. Zemākais saprāts valda par mūsu zemāko dabu un ieiet kā domu elements mūsu kaislībās un iegribās. Tātad, zemākais saprāts ietilpst mūsu smadzenēs. Viņš pamazām attīstās un sāk apkarot kaislības un nevēlamās, ļaunās cilvēka tieksmes. Tādā kārtā jau virs zemes mūsu dvēsele, mūsu nemirstīgā būtība tiek tīrīta no ļauna un nevēlamā. Ja zemākais saprāts zemes virsū nespēj šo darbu veikt, viņš pabeidz to pēc nāves līdz pilnīgai kaislību, iegribu jeb jūtošās dvēseles miesas izzušanai.
Cilvēka augstākais saprāts dzīvo viņa apziņā. Kamēr saprāts pārpildīts ar ārējās pasaules domām un apmiglots egoismā, tas modina apziņā zemākos spēkus. Tikai tad, kad tas sāk saprast cilvēces dzīves īsto mērķi līdzjūtības un mīlestības nepieciešamību priekš visiem, apziņā nerimstoši sāk darboties un attīstīties sirdsapziņa un augstākā intuīcija. Šīs cēlās jūtas attīsta, apgaismo un kādreiz noved to līdz vispilnīgākā Attīstības pakāpei.
Visi augstie nodomi, cēlās, skaidrās domas un viss labais un daiļais, pēc kā cilvēks cenšas un savas dzīves laika dara tuvāko labā, ir koncentrēts apziņā. Apziņa ir īstais cilvēks, viņa mūžīgā, nemirstīgā individualitāte. Cilvēka evolūcija ir viņa apziņas evolūcija. Apziņa vienmēr kļūst plašāka un paceļas aizvien augstāk un augstāk. Tās segas, kuras ielenc cilvēku un vēlāk tiek nomestas, nav nekas vairāk, kā šīs evolūcijas ierocis.
Augstākā saprātā koncentrējas un pārstrādājas spējas un īpašības, visas labās domas, cēlie mērķi un pasākumi, pēdējās iemiesošanās augļi. Te šie panākumi pievienojas tām atziņām, kuras tas ieguvis iepriekšējās dzīvēs. Viss tas pāriet cilvēka garīgā miesā. Tur glabājas visi spēki, kas nepieciešami pilnības iegūšanai. Tomēr šī pilnība sasniedzama pamazītēm, pēc daudziem gadusimteņiem un neskaitāmiem iemiesojumiem.
Sasniegt pilnību, nozīmē attīstīt savus iekšējos spēkus, it sevišķi patiesību, mīlestību un līdzjūtību. No visiem pievestiem paskaidrojumiem redzam, ka cilvēks un viņa miesa ir tikpat kā uzvalks. Nomezdami veco, novalkāto uzvalku, neiznīcinām un nepārveidojam viņā apslēpto būtību. Šī būtība turpina patstāvīgi eksistēt, tā nemirst, bet dzīvo, jo īstais cilvēks ir nemirstīgs. Lēni, nemitīgi no Dieva viņš cēlies un pie Dieva atkal atgriežas.
Cilvēka zemes dzīvi var salīdzināt ar bērnu rotaļu. Varam novērot, cik nopietni bērni spēlējās. Viņi skatās uz rotaļu kā uz nopietnu darbu, bet mēs taču zinām un saprotam, ka tā ir tikai rotaļa. Tāpat arī nevajag skatīties uz zemes dzīvi kā uz kaut ko pastāvošu, bet redzēt to kā nepieciešamu vajadzību Es attīstībai. Zemes dzīve nav dvēseles īstā mītne, bet tikai skola, kuru vienas pabeidz un otras iesāk.
Tātad redzam un saprotam, ka eksistē plāni. Katram no tiem piemīt īpatnēja matērija. Augstākā matērija ieiet zemākā. Par augstāko sauc to matēriju, kurai ir lielāks vibrāciju skaits attiecīgā laika sprīdī. Zinām, ka matērijas atšķiras viena no otras ar savu vibrāciju ātrumu. Tāpat zinām arī to, ka daba nepazīst mieru. Dabā nekas neatrodas absolutā miera stāvoklī. Lai cilvēks spētu pāriet no viena plāna otrā, viņam jāpārnes apziņas centrs no vienas sfēras otrā un fiziskās miesas vietā jālieto astrālā un mentālā miesa. Pats par sevi saprotams, ka katra no šīm miesām atbild tik uz tām vibrācijām, kuras piemīt viņas sākumam. Ja cilvēks koncentrēs visu savu uzmanību uz astrālo miesu, viņš ievēros tikai astrālo pasauli, tāpat kā mēs ieraugām fizisko pasauli. No šīm pasaulēm mēs esam pastāvīgi apņemti.
Par fizisko sauc to, kurā cilvēks, atrazdamies ne uz visai augstas attīstības pakāpes, pavada visvairāk laika savā evolūcijas laikmetā. Fiziskā dzīve ir tikai īss laika sprīdis ilgajā gara dzīvē. Tāpēc visiem līdzekļiem jācenšas izpētīt īsto dzīvi.
Vienmēr labi jādomā, jo domām liela nozīme cilvēka dzīvē. Gaišreģi ir novērojuši neskaitāmus cilvēkus un viņu astrālā pasaulā redzējuši daudz interesanta. Viņi zina, ka dusmas parādās sarkanā krāsā, sākot no tumši sarkanas un beidzot ar gaiši sarkanu krāsu, kas spīd melni sarkanos mākoņos. Piesiešanās rada rozā mākoņus visādās nokrāsās. Ja mīlestībai dzīvnieciskas tieksmes, tā parādās tumši sarkanos mākoņos. Egoistiska mīlestība izteicas gaiši sarkanā krāsā, bet greizsirdības pilna – tumši zaļā. Prāts rada dzeltenas domu formas. Tīrs prāts, kas cenšas pēc kāda augsta garīga mērķa, izteicas loti maigā, skaistā dzeltenā krāsā. Ja prāts vērsts uz egoistiskiem mērķiem, tas rada oranžu krāsu. Tātad domas izteicas dažādās nokrāsās. Tāpēc no liela svara citiem raidīt tādas domas, kādas paši vēlamies saņemt. Jāpārdomā un jāsaprot, ka domas ir dzīvs spēks. Ar tām jāapietas gudri, tad iegūsim labumu. No rīta uzceļoties un vakarā apgulstoties, jādomā priecīgas un cerības pilnas domas. Domās jānosūta labi vēlējumi visām dzīvām būtnēm, lai viņas ir laimīgas, labi noskaņotas un tiecas uz pilnības ideāliem. Miesa ir mūsu ierocis. Tāpēc ķermenis jātur vesels, jo ar veselu ķermeni vieglāk sasniegt sprausto mērķi. Apziņā vienmēr jābūt veselīgām, spēka pilnām domām. Stiprs, labi noskaņots organisms sekmēs mūsu garīgai attīstībai.
Esam paraduši domāt, ka katram jaunpiedzimušam bērnam Dievs rada jaunu dvēseli. Ja nu tas tā patiesībā varētu būt, kontrolēt neskaitāmo dvēseļu daudzumu un novērot to spējas, būtu ļoti grūti.
Viņu īsā dzīvē zemes virsū nelabvēlīgos apstākļos, kur nav stingri noteikti likumi un augstākā taisnība attiecībā uz katru indivīdu, lielākam dvēseļu skaitam nebūtu iespējams sasniegt pilnību, kura tik nepieciešama, lai nokļūtu gara valstībā.
Tomēr tas tā nav. Šurp sūtīts tikai ierobežots dvēseļu skaits. Daudzas no tām jau vairāk reizes nākušas un aizgājušas, nomirušas. Viņas nāks un iemiesosies tik ilgi, kamēr sasniegs lielāko pilnību. Pilnības sasniegšana ir vienīgais mērķis, kura dēļ cilvēks radīts un tiek uz zemes virsu sūtīts. Jaunas dvēseles Dievs sūta ļoti maz. Šo veco dvēseļu cikls, kas jau vairāk reizes iemiesojušās, attēlo, līdzīgi aktieru grupai, visu cilvēku lomas, kuri apdzīvo Zemeslodi.
Nobeigums sekos