Ievads
Šī raksta mērķis ir darīt lasītājam zināmus praktiskus veidus intuitīvo funkciju attīstīšanā, jo īpaši šo funkciju transpersoniskajam vai garīgajam aspektam. Mēs šo jautājumu aplūkosim izmantojot teoriju, metodoloģiju un psihosintēzes vērtības.
Autors šai jautājumā pārstāv psihoterapeita un paraktizējoša ārsta viedokli.Psihosintēzes galvenais aspekts ir neattīstīto funkciju attīstīšana. Šīs funkcijas varētu aptvert atmiņu, sajūtas, kustību, jūtas, iztēli,domāšanu, intuīciju un gribu . Daži var griezties pie intensīvām tehnikām , lai atmodinātu latentās vai snaudošās funkcijas dzīvei. Psihosintēzes mērķis ir iemācīties harmonizēt funkcijas un vadīt enerģijas ar gribu ar jebkuru funkciju vai funkciju kombināciju atbilstoši kādam nolūkam vai vajadzībai ( Assagioli, 1973).
Pirms aktīvo tehniku izpētīšanas, lai attīstītu garīgo intuīciju mēs apskatīsim šīs abstraktās funkcijas dabu. Tā kā intuīcija ir neskaidrs dzīves process, to ir ļoti grūti definēt. Taču kā Assagioli norāda, nav nepieciešams definēt kaut kā primāro dabu, lai to studētu un pielietotu.
Fiziķi studē elektrības īpašības un cilvēce lieto elektroenerģiju katru dienu neizzinot tā dabas būtību ( Assagioli, 1955). Mēs sākam saprast spirituālās intuīcijas izpratni, ja izpētām vairākus intuitīvās apziņas tipus un apspriežam termina spirituāls/ garīgs dabu, tādā veidā kādā to lieto psihosintēze.
Viens no intuitīvās apziņas tipiem ir uztver ar fiziskām sajūtām saņemto informāciju jeb datu lietošanu.
Persona, kura uztver intuitīvu informāciju par otru personu, šai personai jābūt pārliecināta tikai balstoties uz savu iekšējo zināšanu un tā nedrīkst sajust vai uztvert otras personas ķermeņa valodu vai balss toni. Tas nozīmē, ka drīkst būt nojauta par otru personu, kura patiesībā ir dibināta uz cildenu neverbālu norādījumu pārliecību. Šis intuīcijas neskaidrais priekštats uzskatāmi kļūst acīmredzams eksperimentālās studijās (Klārks, 1973).
Psihosintēzē ir uzsvars uz intuitīvās apziņas tipu, kurš prasa sensoros datus maz vai nemaz. Šeit informācija nonāk vispirms indivīda apziņā no tā iekšējās pasaules. Praktiski tas nozīmē, ka var meklēt intuitīvu informāciju par personu, kuras nav fiziski klāt. Šādas informācijas kvalitāte var variēt un Assagioli ierosina novērot atšķirību pa dienām veidojot intervālus starp reālām un spirituālām intuīcijām. Viņš rekomendē arī diskriminēt nojautas un iztēles lidojumus no īstām intuīcijām. Visbeidzot, viņš norāda uz Jungians kā intuīcijas atšķirīgiem līmeņiem (Assagioli, 1965 un Klārks, 1973) un apspriež vairāku līmeņu pakāpes. Intuīcijas līmeņi varētu būt saistīti ar nepārtrauktību no nojautām un ESP (telepātija, gaišredzība, telekinēze) uz mistiskām pieredzēm, patiesības atklāšanu un apvienotu apziņu.
Arī starp intuitīvām pieredzēm kam nav redzama praktiska pielietojuma (tikai dažas mistiskas pieredzes) un tām pretēji instrumentālām pieredzēm (radošo problēmu risināšanu, zinātniskiem atklājumiem, jaunievedumiem), bet lai intuitīvās pieredzes varētu tikt atšķirt jālieto terminu tīrība, lai raksturotu intuitīvā ieskata kvalitāti. Visbeidzot kā to izšķiršanas līdzekļi varētu būt iekšējo zināšanu līmeņu modelis, bet tiek reģistrētas, kā fiziskas ķermeņa atbildes, emocionālas jušanas un sensitivitātes attīstība, mentālās (problēmu risināšana ar lēcienu iztēlē) vai garīgās (sajūtot citas personas iekšējās būtības kodolu).
Šajā beidzamajā modelī, garīgā intuīcija ir zināšanas, kas nāk caur apziņu, ārpus personības, tas ir, caur abstraktu vai virsapziņas līmeni. Tas aptver mīlošu savstarpēju sasaisti un citu cilvēku izpratni. Šīs personīgās intuīcijas ceļos jāizmanto kontaktēšanās ar citas personas būtību (Gerard, 1972).
Lietojot tos pašus četrus hierarhijas līmeņus balstoties uz Junga četrām funkcijām: fizisko (sajūtas), emocionālo (jūtas), mentālo (domāšana) un spirituālo (intuīcija). Intuitīvā funkcija šai gadījumā dabiski attiecas uz spirituālo sfēru. Šāda attiecība arī tiek piedāvāta grāmatā Psihosintēze, kurā intuīcija ir tikai psiholoģiskā funkcija, bet tās attīstība pilnībā apspriesta nodaļā par spirituālo psihosintēzi (Assagioli, 1965). Izrādās, ka intuīcijai ir vēl vairāki līmeņi, bet būt garīgai ir tās tīrākā un augstākā forma.
Kā mēs turpmāk attīstīsim tālāku izpratni izpētot spiritualitāti vai garīgumu psihosintēzē atbilstoši Assagioli izpratnei ? Vispirms viņš attiecina garīgo uz visapziņas lauku un Augstāko Es. Šie lauki ir tie individuālie aspekti, kur sastopamas augstākas frekvences enerģijas. Šādu enerģiju atbrīvošana veicina tieksmi augt virzienā uz cilvēka garīgo būtību. Tie cilvēki, kuri ir sastapušies ar virsapziņu, ir uzskatāmi piemēri radošajam pasaules ģēnijam.
Spirituālās (garīgās) psihosintēzes mērķis ir Pašrelizācija vai Es apziņas identifikācija ar Pašu Augstāko.
Assagioli pieminētās spirituālās psihosintēzes tehnikas ir domātas, lai atmodinātu augstākās enerģijas tā, lai tās būtu radoši pielietojamas ikdienas dzīvē.
Šīs tehnikas ietver:
1.Savienošanos ar Austāko Es (Pašu) caur simboliem un dialogu;
2.Vingrinājumi, kas attiecas uz personas (indivīda) ceļojumu uz Grāla leģendu un Dantes Dievišķo komēdiju;
3.Rozes ziedēšanas iztēlošanās, kviešu vai kafijas augšanas cikla par koku iztēlošanās;
4.Intuīcijas attīstīšana;
5.Mierīguma atmodināšana (Assagioli, 1965).
Iepriekš dotajā tehniku sarakstā ir daži norādījumi par to, kas ir garīgs (spirituāls) un tātad garīgs ietver:
1.Iespēju savienoties ar pārpersoniskiem būtības līmeņiem vai pārsniegt personības saprāta robežas;
2.Darbu ar Augstākā Pats simboliem (pārpersonīgais Pats vai pārpersonīgais centrs) ar meditācijas palīdzību ,simboliem un iekšējo būtību;
3.Ceļošanas ideja pa garīgo ceļu iekļauj meklējumus, pārbaudījumus un grūtības, pacelšanos uz savienošanos ar augstākām sfērām;
4.Garīgais ceļš ir kā evolucionējoša augšana, atvēršanās un personiski ritoša izplešanās.
5.Zināšanas un vadība pa šo ceļu nāk intuitīvi no katra iekšienes;
6.Miera pilnas personības nozīmīgums , kas ir brīva no blokiem un atvērta , lai ieplūstu augstākā apziņa.
Šādi mēs varam mēģināt definēt spirituālo intuīciju psihosintēzē kā personisku un vadošu funkciju grupu un visas cilvēces izaugsmes ceļu.
Intuīcija ir cieši saistīta ar cilvēka nolūku centru un virzienu dzīvē Pārpersonisko Pats . Personiskais pats ir tas centrs, ap kuru ķermenis, jūtas un mazais pats un prāts veido vienu veselu un iekļaujas personiskajā psihosintēzē.
Tā kā individuālais un universālais ir savstarpēji saistīts ar Augstāko Pats un ir tieša izpratne visu dzīvības formu pieredzei.
Iekšējā būtne Es var identificēties ar atomu, šūnu, citu personu, planētu un galaktiku. Es tādā veidā var sajust Universālās Gribas nolūku (caur identificēšanos) un dot personībai atpakaļ plašu perspektīvu cilvēces atvēršanās ceļa virzienā. Spirituālā intuīcija tādejādi ir sintētiska sapratne, kad personība ir sasaistīta ar izciliem būtības līmeņiem caur Augstāko Pats.
VELTOT UZMANĪBU
Lai sāktu attīstīt intuīciju, cilvēkam jāvelta tai uzmanība (Assagioli, 1965; Clark, 1973; Cohn, 1968).
Uzmanība baro enerģiju, lai funkcionētu sasniedzot uzmanības koncentrēšanos. Tas var prasīt iepriekšējus bloku noņemšanas soļus. Daži bloki nāk no kultūras apstākļiem Rietumos, kuros intuīcija ir noliegta un vispārņemts teikt, ka tā piemīt tikai sievietēm vai tiek uzskatīts, ka intuīcija ir pakļauta zinātnei saprātam. Lasīšana par intuīciju ir vērtīga dažu koncepcijas pārpratumu labošanai un paša cilvēka intuitīvās varēšanas pieredzes uzkrāšana ir labs pamudinājums vai stimuls, lai tālāk nodotos intuīcijas attīstīšanai. Darbs ar partneri vai grupu ir vērtīgs, tā kā šeit ir tūlītēja atbilde kā iepriekšēju iespaidu akurātība.