Ja mēs ieiesim mežā, ko nav traucējis cilvēks, mūsu domājošais prāts visapkārt redzēs tikai nekārtību un haosu. Tas pat vairs nespēs nošķirt dzīvību (labo) no nāves (sliktā), jo it visur jaunā dzīvība izaugs no pūstošās un trūdošās matērijas. Tikai tad, ja iekšienē esam pietiekoši klusi un domāšanas troksnis norimst, spējam apzināties, ka pastāv slēptā harmonija, svētums, augstākā kārtība, kurā ikvienam ir tā nevainojamā vieta un kur tas nevarētu būt citāds, nekā ir, un izpausties citādi, nekā izpaužas.
Prāts daudz ērtāk jūtas labiekārtotā parkā, jo to plānojusi doma; tas nav audzis dabiski. Šeit ir kārtība, ko prāts spēj saprast. Mežā ir neizprotama kārtība, kas prātam izskatās kā haoss. Tas pārsniedz labā un ļaunā garīgās kategorijas. Tu to nevari saprast ar domas palīdzību, bet spēj sajust, ja atsakies no domas, kļūsti mierīgs un modrs un nemēģini saprast vai izskaidrot. Tikai tad tu spēj apzināties meža svētumu. Tiklīdz sajūti šo slēpto harmoniju, svētumu, tu aptver, ka neesi no tās šķirts, un, kad to saproti, tu kļūsti par tā apzinātu dalībnieku. Tādējādi daba var palīdzēt tev atkārtoti saskaņoties ar dzīvības viengabalainību.
***
Ļaunākajā gadījumā un arī tas ir ļoti izplatīti pret pašreizējo brīdi attiecas tā, it kā tas būtu ienaidnieks. Ja tu ienīsti, ko dari, sūdzies par savu vidi, nolādi lietas, kas notiek vai ir notikušas, vai ja tavs iekšējais dialogs sastāv no vajadzētu un nevajadzētu, no vainošanas un apsūdzēšanas, tad tu strīdies ar esošo, strīdies ar to, kas vienmēr jau ir situācija. Tu padari Dzīvi par ienaidnieku, un Dzīve saka: Tu vēlies karu, un karu tu dabūsi. Ārējā īstenība, kas vienmēr atspoguļo tavu iekšējo stāvokli, tad tiek pieredzēta kā naidīgums.
***
Cilvēki uzskata, ka viņu laime atkarīga no notiekošā, proti, atkarīga no formas. Viņi neaptver, ka notiekošais ir visnestabilākā lieta Visumā. Tas nepārtraukti mainās. Cilvēki uzskata pašreizējo brīdi par sabojātu, jo noticis kaut kas, kam nevajadzēja notikt, vai nepilnīgu, jo nav noticis tas, kam vajadzēja notikt. Un tāpēc viņi neievēro dziļāku pilnību, kas raksturīga pašai dzīvei, pilnību, kas vienmēr jau ir šeit, kas atrodas viņpus notiekošā vai nenotiekošā, viņpus formas. Pieņem pašreizējo brīdi un atrodi pilnību, kas dziļāka nekā jebkura forma un ko nav skāris laiks.
Esības prieks, kas ir vienīgā patiesā laime, nevar nākt pie tevis caur kādu formu, īpašumu, sasniegumu, cilvēku vai notikumu caur jebko, kas notiek. Tas prieks nevar atnākt pie tevis nekad. Tas izplūst no bezveidīgās dimensijas tevī, no apziņas un tādējādi ir vienāds ar to, kas esi.
***
Ja tu lieto alkoholu vai kādas citas noteiktas narkotikas ( ), tu arī kādu brīdi vari justies atbrīvotāks un mundrāks. Tu vari sākt dziedāt un dejot, kas kopš seniem laikiem ir dzīvesprieka izpausme. Tā kā tevi mazāk noslogo prāts, tu acumirkli vari baudīt Esības prieku. ( ) Bet par to jāmaksā augsta cena: neapzināšanās. Tu esi kritis zemāk par domu, nevis pacēlies virs tās. Vēl nedaudz iedzeršanas – un tu būsi regresējis līdz dārzeņa stāvoklim.
Telpas apziņa nav saistīta ar narkotizēšanu. Abi stāvokļi ir viņpus domas. Tas tiem ir kopīgs. Tomēr pamatatšķirība ir tāda, ka pirmajā tu pacelies virs domas; pēdējā tu nokrīti zem tās. ( )
***
Kad vien tavā dzīvē ienāk skaistums, laipnība, vienkāršu lietu laba atzīšana, meklē šo pieredžu fonu sevī. Bet nemeklē to tā, it kā lūkotos pēc kaut kā. Tu nevari to saistīt un sacīt: Tagad man tas ir, vai satvert to garīgi un definēt. Tam nav formas. Tā ir telpa, tas ir miers, Esības jaukums un bezgalīgi vairāk nekā šie vārdi, kas vienīgi norāda. Kad tu spēj to sajust tieši sevī, tas padziļinās. Tāpēc tad, kad tu atzinīgi novērtē ko vienkāršu skaņu, skatu, pieskārienu kad tu saskati skaisto, izjūti mīlestību pret citu, sajūti iekšējo plašumu, tas ir šīs pieredzes avots un fons.