Mazliet aizkavējies stāsts par lietām, kas nenoveco. Pat ļoti, ļoti senām lietām, kas joprojām veldzē. Es tātad paliku pusceļā tepat blakus Latvijā no Drusku pilskalna metot acis uz Igaunijas zilajām tālēm, un šoreiz mani vārdi būs tikai saistviela un mazs pamudinājums ierosmei paskatīties uz kaimiņzemes neparasto šarmu tepat blakus gan internetā, gan arī izbaudīt pašiem klātienē šo diezgan kluso un vientulīgo ceļu gar Peipusa krastmalas vecticībnieku ciemiem uz Ziemeļigaunijas jūrmalu, nepabraucot garām – kā tad nu bija – Kuremjae, kur atrodas 1891. gadā dibinātais Pjuhticas Marijas Debesbraukšanas dienas sieviešu klosteris (kartē Pjuhticas vārdu neatrodam).Tātad, kamēr es skatos uz Igauniju un nenojaušu, ka mūsu vedējs būs čalis un aizvedīs mūs uz Munameģi, tikmēr kāds skatās no Munameģa uz mums; citēju.
Augšā skatu laukumiņš mazītiņš, īpaši, ja jāsarūmējas ar veselu vāciešu pensionāru grupu. Ar elkoņiem izcīnījuši sev vietu mēģinām ieraudzīt, no kurienes atbraucām un uz kurieni brauksim, kura no visām pumpām Latvijas pusē ir Drusku pilskalns, jo tas mūsu plānā ir nākamais.
Nolēmuši dziļāk igauņu zemē šoreiz nelīst, braucam atpakaļ tos padsmit km līdz robežai. Latviešu robežsargs tikai paskata pases un novēl laimīgu ceļu. 6 km aiz robežas nogriežam pa labi uz Kornetiem un pēc pāris km esam pie viena no stāvākajiem Latvijas pilskalniem Drusku pilskalna. Turpat ir stāvvieta un taciņa ved stāvus kalnā. Skaisti. Un tagad meklējam, kur ir Munameģis. Ir! Ar binokļa palīdzību pat ieraugam skatu torni un virs tā plīvojošo karogu.
Rakstītājs Kārlis TE ielicis arī nedaudzas, bet skaistas bildes.
Es biju atradusi tik brīnišķīgu pašu igauņu lapu (arī latviski) par Munameģi, bet šobrīd tā neveras, varbūt ir vērts mēģināt vēl un vēl šeit .
Tur es gan laikam būtu izlasījusi par kalna vēsturi (tā gribas to saukt par egļu kalnu, bet nosaukumā esot olu kalns), lai nebūtu tik negaidīti uzzināt, ka tas saistīts ar Kalevipoegu un ka tajās lādzīgajās bildiņās torņa skatu laukumos ir attēlots, piemēram, laikam taču trīsgalvains pūķis un nevis trīs naivi ekskursanti, kas groza galviņas uz visām pusēm; vai īstas pazemes jaunavas – hi, izskatās, ka sit klaču tāpat kā mēs draudzenes; vai ka tur augšā tas puisis nejauc vis nost augstsprieguma vadus, bet saņem Dieva svētību :))).
Labsirdīgs un gaišs tas tornis, ar caurspīdīgu liftu un virziena rādītājiem gan augšējā iekšējā, gan ārējā skatu laukumā. Vai redzat to lepno rādītāja stūri ar 120 km Gaizinkalns (ir, ir atcerējušies arī mūsējo augstāko!). Egles vien, visapkārt egles vien… cenšos notvert no augšas meža laukumiņu ar kādu egli visā tās slaidajā augumā. Ejot lejup no kalna pa lepno bulvāri, rokās vēl arvien smaržoto sveķu lipīgums no īpatnējās notecējušās dubultegles.
Lielā vienprātībā pievienojos internetā atrastā Dzirksteles raksta nosaukumam, atceroties visu tālāko ceļu pa šo rāmo, noskaņām bagāto apvidu – kaimiņzemes neparastais šarms.
Gudri ļaudis saka, ka Igauniju vajag sākt aplūkot no paugurainās dienvidu puses. Tās daba un klimatiskie apstākļi ir gandrīz tādi paši kā pie mums – Ziemeļlatvijā. Tomēr kaimiņi ir pārliecināti, ka pie viņiem ir siltāks – dienvidi tomēr.
No Drusku pilskalna (247 metri virs jūras līmeņa) Veclaicenē var redzēt Munameģi, uz kuru tā vēlējās aizbraukt Lāsmiņa filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Bet mēs vispirms piestājam Rougē. Tur no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidus izmanto ūdens enerģiju. Ierīkota ne tikai mazā hidroelektrostacija, bet arī ūdens trieces (burtiski tulkojot no igauņu valodas – ūdens auni). Tie uzpumpē ūdeni kalnā, kur tūristi var padzerties, ja noliec koka stieni.
Laikam gan ne tikai es pirmo reizi redzēju, kā sākas upe. Iztekas vietā ir pilnīgi sausa zeme, soli tālāk zem pēdām var sajust mitrumu, bet vēl tālāk jau ir neliela urga, kas kļūst arvien platāka.
Te tālāk ir nedaudz vairāk: www.itl.rtu.lv/celojumi/rakstiarz.php?id=71 .
Manā stāstā pēc Munameģa sekoja pelde tuvējā ezeriņā un ceļš, kāds varētu būt arī Latvijā ir, ir taču arī mums tādi pampaciņi, ir arī liels ezers kā jūra vai tad Rāznis, pat Burtnieks, nav Peipusam līdzi stāvētājs? Bet gaisā virmo kaut kāda nostaļģija nevarētu būt, ka pēc padomju pagātnes man saka, ir jūtama attīstība, ceļi ir uzlaboti bet citādi nekādi es nejūtu šolaiku uzvaras gājiena bravūru. Klusi, atturīgi, mierīgi, ziemeļnieciski. Un tad jau parādās šie vecticībnieku ciemati, tirdziņš ceļa malā lieliski tomāti, sīpoli, mazsālīti gurķīši.. un cilvēki te tādi vienkārši un godprātīgi. Tiesa, tik tālu un tik ilgi kā Ainārs es te nebiju un tādu bilžu man arī nav.
Tā kā ļoti labi jutos un arī laiks bija brīnišķīgs, nolēmu atkal uzmest līkumu pa grants ceļu “Euro velo” distancē un sākt Peipusa ezera apskati ar pašu pirmo vecticībnieku ciematu Varnju. Gruntene bija īsts murgs (pirmā Igaunijā), laikam jau tāpēc, ka drausmīga nomale. Pēc 12 km cīņas visas grūtības izgaisa, jo ierados vietā, ko pirms tam nekad nebiju redzējis vecticībnieku ciems, kura arhitektūra un cilvēku dzīvesveids atrodas citā laika dimensijā. Īstas krievu mājas ar “dvoriem”, kādas Latvijā nekur neesmu redzējis, tās visas kā viena pēc viena parauga. Un galvenais, ka vecas, ļoti vecas. Pilnīgi cita pasaule. Kā fotogrāfs es tur varētu mēnešiem “ganīties”. Tā es virzījos pa piekrasti, gar neskaitāmām vecticībnieku mājām 7 km garumā, līdz sasniedzu skaistu, smilšainu pludmali, un nolēmu taisīt lielo atpūtu. Ainārs Brencis 1000 km apkārt Igaunijai šeit .
Šajās vietās esot dzīvojis un strādājis vīrs, kam saistība arī ar Latvijas vecticībnieku garīgo mantojumu. Izcilais svētbilžu gleznotājs, skolotājs, vecticībnieku grāmatniecības darbu autors, Igaunijas toreizējā valdībā ievēlēts deputāts un vecticībnieku kopienas vadītājs Gavrils Jefimovičs Frolovs (1854-1930) neilgu laiku 1927. gadā ir strādājis arī Rēzeknes vecticībnieku draudzes lūgšanu namā (es atradu tās īpatnējās ēkas bildi šeit, otrā no apakšas). Šogad uz viņa kapavietas tika iesvētīts Rēzeknes vecticībnieku Kapu draudzes dāvātais krusts un šo ceremoniju veica Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas (tagad Pomoras kopienas) vadītājs. Savā laikā G.Frolovs tika aicināts kalpot arī uz Rīgu, taču nevarēja pieņemt šo piedāvājumu, būdams cieši saistīts ar savas kopienas dzīvi, bet neatteica padomus ikonu pasargāšanā un saglabāšanā.
Frolovs mācīja saviem skolniekiem ne vien senās krievu pareizticības svētbilžu gleznošanas mākslas noslēpumus – īpašo veidu krāsu sagatavošanai, askēzes un ekstātisko garīgo stāvokli gleznošanas laikā (īsta sakrālā māksla top dziļā meditatīvā stāvoklī visās reliģijās) – bet arī raksturīgo baznīcas dziedājumu tradīciju, un ar savu personisko paraugu audzināja patiesu dievbijību un ikdienas lūgšanu praksi.
Meklējot ko vairāk par šo cilvēku, uzgāju interesantu interneta lapu par vecticībnieku kultūrvēsturisko mantojumu Latgalē: www.vecticibnieki.lv – savukārt Viļņas Lietišķās mākslas muzejā reiz martā tika atklāta līdz šim plašākā mēroga izstāde, kas veltīta vienā reģionā dzīvojošo vecticībnieku kultūras mantojuma izzināšanai. Vairāk kā trīs gadsimtus krievu emigrantu pēcteči Baltijas valstīs ir nosargājuši savu reliģisko un kultūras tradīciju, veidojot noslēgtas, uz kopīgu reliģisko pārliecību balstītas kopienas, ceļot dievnamus un klosterus, saglabājot un izkopjot savas ikonu glezniecības, baznīcas grāmatniecības un dziedāšanas tradīcijas. (no Tieslietu ministrijas lapas).
Tagad būtu vietā vērst jūsu uzmanību uz vienu bildi kā piemēru tam, ka Ziemeļigaunijas dievnami nav tikai ar pareizticīgo un vecticībnieku baznīcām raksturīgajiem kupoliem un krustiem re, tepat gailis stāv smailē blakus vienkāršam krustam! Vientuļās baznīcas balto stāvu mūsu ceļojumā nomaina galamērķis svētavots pie Pjuhticas, dziedinošs un grēcīgas dvēseles svētījošs, ja tajā vismaz 3 reizes pilnībā (ar galvu) iegremdējas. Ūdens tur nāk vairākās vietās, uz strauta ir uzcelta vienkārša mājiņa, lai varētu noģērbties un iekāpt ūdenī (šo bildi ar trepītēm es aizņēmos no Dainas). Kamēr gaidījām mūsu vīriešus, varējām klausīties viņu gaviles, un pašām jau arī vēlāk neko klusāk nesanāca auksts! Toties cik samtains ūdens.. cik viegli izgaroja no miesas, no matiem.. un tādu pašu vieglumu arī atstāja ķermenī.
Dzeršanai avota ūdeni mūķenes ņem no svētbildēm rotātās un pārdomāti aprīkotās avota mājiņas, pie avotiem ir sens liels akmens un birzs, un kādreizējās pieejas vietā iestādītais kartupeļu lauks (te vēl lauka nav: www.hot.ee/erodina/puhtica/puhtica-06.html ). Taka tam pāri ir apbrīnojami redeļaina īstas kāpnes uz debesīm, vakara saules slīpie stari dīvaini izgaismo puķes, kokus, noskanē sēkliņas ogu sārtajā miesā un pārslīd mūķeņu labības laukiem, aicinot uz vakara dievkalpojumu. Es palieku turpat pie viendienītēm, tā vien gribas tās bildē noķert dancojam uz meža melnās sienas vai saulstaru kūlī. Lupīna samtainām tukšām pākšu laiviņām atkārto virpuļošanu to, kādā sagriezies tas vecais nokaltušais ozols zaļajā sētiņā. Viņš esot seno brīnumu liecinieks un ap viņu ir jāiet apkārt, lai piepildītos sapņi, vēlmes, dvēseles tieksmes Nevaru es tagad tik nopietnu vēlēšanos apjaust un brīdi vēroju kapsētas celiņa malā sanākušos mincīšus, kuriem ir noliktas reņģes. Nē nē, tā kaķpēdiņa nav no viņiem, tā ir pa ceļam uz klostera galveno dievnamu. Laikam to pašu, par kuru Maija Lūsēna runā.
Kādā filmā pamanījusi Pjuhticas sieviešu klostera ikonas, ļoti vēlējusies tās redzēt. “Dievs uzklausīja, man iedeva paklausības darbu šajā Igaunijas klosterī. Eļļas lampiņām ir ķēdītes, tās satur baltas lentītes. Man vajadzēja notīrīt apsūbējumu, taču tik uzmanīgi, lai lentīšu baltumu nenosmērētu. Stundām stāvi, rokas gaisā un tīri. Tas prasa pacietību, uzmanību, izturību. Bet toties ko saņem pretī! Es varēju priecāties par tām ikonām, pēc kurām mana dvēsele tik ļoti tiecās!”
Koncertēšanu Maija Lūsēna nav atsākusi slavas dēļ. Viņa grib nopelnīt un naudu ieguldīt Ilūkstes klostera zvanu torņa atjaunošanā. Tas ir pirmais pareizticīgo klosteris Latvijā, atjaunošanas darbi notiek jau piecus gadus. “Draudze tur ir maza, ienākumi minimāli. Jāiekustina sabiedrība lai cilvēki saprastu, ko iemanto garīgajā pasaulē, ja palīdzi atjaunot zvanu torni. Es aprunājos ar dažiem biznesmeņiem, bet viņi saka kam to vajag?! Tātad šī nauda jānopelna man pašai. Man jālūdzas un jāstrādā, un mans darbs ir dziedāt.” NRA, Gunta TABORE “Dziesmas zvanu tornim”
Puhticā ļaudis mazgā sasāpējušas dvēseles, tā savu aizkustinošo rakstu nosaukusi Inese Baranovska. Kad es to izlasīju, es norimu savā kārē kaut ko stāstīt. Tā es nemācētu aprakstīt, tāpēc mazliet citēšu, lai ierosinātu izlasīt rakstu līdz galam šeit.
Igaunijas ziemeļaustrumos starp Peipusa ezeru un Somu jūras līci atrodas svētvieta Dievmātes kalns, kur ik dienu pulcējas daudz ceļinieku, nogurušu no dzīves, slimībām un sīkām ķibelēm, cerībā gūt atelpu un spēku.
Stāsta, ka kalna tuvumā ticis apglabāts igauņu nacionālais varonis Kalevipoegs, bet pirms 115 gadiem te tika uzcelts Puhticas sieviešu klosteris, kas ievērojams ar dziedinošo svētavota ūdeni.
Pēc nostāstiem pirms vairāk nekā 400 gadiem šajā kalnā parādījusies Jaunava Marija. Agrā rītā igauņu ganu zēni kalnā ieraudzījuši spožu sievietes tēlu mirdzošā zilā tērpā un steigušies tuvāk, taču tas pazudis. Arī nākamajā dienā noticis tas pats. Trešajā dienā vietējie zemnieki steiguši aplūkot neparasto tēlu un redzējuši sievieti stāvam pie avota, bet tad viņa uzkāpusi kalnā un pazudusi. Kalnā augoša veca ozola dobumā ļaudis atraduši ikonu un atpazinuši tajā Dievmāti. Vietējie iesaukuši kalnu par Puhticu, kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē svētvieta, bet pie vecā ozola uzcēluši koka baznīcu, kur novietoja atrasto ikonu. Kopš tā laika cilvēki no malu malām nākuši turp pielūgt Dievmāti un mazgāties dziedinošajā svētavotā. Reizi gadā, līdzīgi kā Aglonā, arī uz Puhticu dodas svētceļnieki, un viss kalns ir nosēts sveču liesmiņām. Ozols joprojām saglabājies, lai arī nokaltis. Apjozts ar koka sētu, tas joprojām glabā seno notikumu noslēpumu.
Blakus klosterim no zemes dzīlēm iztek dzidrs avots, kas neaizsalst pat lielā salā. Gan vietējie, gan ceļinieki stāsta, ka pieredzējuši dziedināšanu pēc peldes avotā, tāpēc ļaužu te nekad netrūkst. Uz avota uzcelta mājiņa, kur ceļinieki var noģērbties un iegremdēties ledainajā svētītajā ūdenī. Arī ziemā cilvēki droši gremdējas stindzinošajā ūdenī, jo slimības neķeras klāt. Mūķenes palīdz piepildīt traukus ar svētavota ūdeni, ko ceļiniekiem paņemt līdzi.
Atradu internetā arī Interviju ar Puhticas klostera (Igaunijā) priekšnieci igumeni Barbaru (www.eleison.lv/Biblioteka/intervijas/igumeneBarbara.htm) un rakstu “Pie igauņu svētā avota”: www.eleison.lv/svetvietas/igaunija/igaunija.htm. Palasiet, ļoti jauki aprakstīta klostera dzīve! 🙂
Arī fotostāstā aiz kadra palikušās bildes var viegli dabūt internetā labā kvalitātē.
Šajā lapā skaitot uz leju – 20., 21., 22. bilde ir no Pjuhticas klostera dievnama aprises atkārtojas malkas kupolos :)))
Šeit rodamas bildes no svētkiem, kuru nosaukumu neprotu iztulkot – Успение Пресвятой Богородицы в Свято-Успенском Пюхтицком женском монастыре.
Meklētājs atrada arī Svētceļojumu uz Pjuhticu: foto.eks.lv/pjuhtica/index.html. Šajā lapā var uzklikšķināt bultiņu uz augšu un nonākt sākumlapā: foto.eks.lv/index_svetcelojumi.htm , kas varbūt arī mainīs vienu otru ceļojumu plānu. Vismaigāk mani skāra burtiņi pašā apakšā: Ieteikumus, sūdzības sūtīt: juris-e@inbox.lv Turpat var sūtīt idejas, rakstus ar kuriem varētu papildināt šo lapu, jo nemaz nav tik daudz internetā vietas, kur tiek godināts Dievs…