Kad dvēselei nepieciešams spēcinošs eliksīrs, ir pienācis laiks radīt sev svētku sajūtu. Un nav ko gausties, ka nav tas un vēl kaut kas (vienmēr kaut kas trūks), jāskatās pēc savām iespējām un interesēm un uz priekšu! Amatnieku gadatirgus Brīvdabas muzeja teritorijā, kas tiek rīkots katru gadu jūnija pirmajā sestdienā un svētdienā, bija svētki manai dvēselei. Ja ir kādreiz nācies izjust kaunu par savu tautu, tautiešiem, tad šis pasākums bija pavisam pretējs- jutos patiešām lepna, ka esmu latviete, ka dzīvoju Latvijā, kur top brīnišķīgi mākslas darbi, kur senču darba tikums nav aizmirsts, bet tiek godā celts un turēts, kur tomēr nav cilvēki apģērbti no galvas līdz kājām Ķīnā ražotajos vienreizējos apģērba gabalos. To vēl vairāk pastiprināja ārzemnieku sajūsma par redzēto. Tā bija kolosāla sajūta!
Jau sākumā pamanu, ka cilvēki ir tik smaidoši, laipni, starojošām sejām, neviens nesteidzās, bet gan izbauda šo vienreizējo gaisotni un mākslas darbu skaistumu. Sākumā domāju, ka smaidošie ir ārzemnieki, tik pierasts pie tā, ka mēs ar savu atturīgo temperamentu atšķiramies, bet šoreiz nekā!
Jau pirmie krāsainie trauki, kurus ieraugu, liek ķerties pie fotoaparāta un vismaz iemūžināt tos fotogrāfijā, jo nopirkt visu, kas patīk, nav ne iespējas, ne vajadzības. Domāju, ka par tiem pat S. Dalī būtu sajūsmā. Mūsu keramiķi prot izveidot unikālus mākslas darbus no māla. Krāsu saskaņa un pāreja ir satriecoša! Bija pat līdakas izveidotas no māla! Tiesa gan, domāju, kur to var likt? Ja nu makšķerniekiem dāvināt, lai zina, kāds ir loma standarts, kas mājās jānes..
Tālāk ejot redzamas neiztrūkstošās tirgus preces- dažādi pītie grozi un dzintara izstrādājumi, adījumi, tamborējumi, austas segas. Un kur vēl savdabīgās cepures! Ar ragiem un bez ragiem, ar ornamentiem, izšuvumiem.
Par bērniem daudzi amatnieki bija speciāli padomājuši. Gan lellītes, gan bērnu spilventiņi ar mīļiem, sirsnīgiem uzrakstiem, koka rotaļlietas, dažādas skulptūriņas, ko novietot dārzos. Gandrīz neviens nevarēja paiet vienaldzīgi garām ne rūķiem, ne kaķiem.
Daudzi apmeklētāji drūzmējās pie krūzīšu pārdevēja, kurš deva 50 santīmu atlaidi, ja nodziedās kādu dziesmu. Cik sapratu, bija arī drosmīgie, kuri dziedāja. Arī par mazajiem putniņiem bija padomājuši meistari, jo putnu barotavas bija ļoti jaukas. Šogad tirgū ļoti daudz varēja vērot apgleznotas zīda šalles un kaklasaites. Fotogrāfijā redzamā smaidošā kundze bija vienīgā, kura man pajautāja, kādam nolūkam fotografēju un izstāstīja, kā mākslinieks konkrētam cilvēkam darina šalli vai kaklasaiti. Sapratu, ka tas ir ļoti individuāli un ka otras tādas preces nebūs. Oriģināli veidotas bija krājkasītes, kur, piemēram, skaidri un gaiši rakstīts- dzimenītes tusiņam! Katrs varēja vērot, kā tiek austas grāmatzīmes, pīta sēta no klūgām, adīti cimdi vai zeķes. Plašs bija arī grāmatu tirgus.
Ne visu nosaukt, ne izstāstīt…, bet – bija ļoti skaisti!