Sajūtu un nojausmu zibšņi, zemes plaisā viesojoties.Fotogrāfijas

Ezers saulē sudrabo tik rimtā nenovēršamībā, ko netraucē pat pāris laivu iejaukšanās viļņu un saules spēlēs. Tikai vienmērīgi airu šļaksti apliecina mūsu virzību uz priekšu.

Sala sagaida mani atkal. Kaut arī jāved un jārāda, vismīļāk būtu šeit viena, kad varu slīdēt gar slaikajām liepām, iespraukties starp liepu atvasēm un iejusties seno svētbirzs liepu būtībā. Sasveicinos ar salu un kārtējo reizi lūdzu atļauju šeit ienākt, iejusties tās ritmā. Šoreiz vēlos iet dziļāk – vairāk izprast. Nē, saprast te neko nevar – vien izjust – dziļāk izjust – tieši to vēlos.

Drīz ceļabiedri dodas uz salas ozolu galu, dodot man iespēju palikt un vienatnē gremdēties salas noslēpumos. Noauju kājas un ļauju pēdām sajust salas elpu un akmeņu dvašu, ļaujos liepu virzībai, kas velk gan augšup – debesīs, gan lejup – Zemes mātes dzīlēs. Skaidri jūtama vertikāle manī, liepās, visā apkaimē, kas savieno Zemes un Debesu spēkus, savieno Māti un Tēvu. Esmu vidū. Esmu posms starp augšu un apakšu.

Esmu daļa no Dabas, kur tik labprāt iekļaujos: iesakņojos liepu pudurī, rotājos liepu lapās, iekūstu ezera viļņos. Ezers mani pieņem, skauj un auklē, ļaujot izšķīst viļņu ritmā. Esmu savējā – gluži kā vilnis vai ezerā iepūsta lapa. Te ir mana vieta. Te gūstu Spēku, dodot to tālāk, veidojot savu apriti un iekļaujoties lielajā mūžības Ritā.

Bet saules rotaļas drīz mani atmodina, izkliedē aizgājušo laiku vīzijas un vilina tālāk. Saulstaru spēles saliek akcentus un rāda ceļu – no viena akmens pie nākamā, katram atvēlot vien noteiktu laika sprīdi. Vai tie ir salas gidi – ne gluži redzami, bet sajūtami gan?

Tādā ceļā atklājas vēl vairāki, iepriekš nepamanīti akmeņi un īpatnas vietas. Pakļaujos saulstaru vadībai un salas burvībai, pēdoju pa sūnām, zāli, akmeņiem, atlaižos uz nogāzta koka nosauļotā stāva un izgaistu – ir tikai mākoņu rotaļas debesīs un sala.