Mēs visi zinām, ka mūsu planēta atrodas briesmās. Viņa cieš no dažāda veida piesārņojumiem, tiek apdraudētas planētas ekosistēmas, daudzi dzīvnieku un augu veidi jau ir izzuduši vai atrodas izzušanas stadijā, klimats mainās – tas kļūst arvien siltāks, draud ar ūdens līmeņa celšanos okeānos u.t.t. Tagad jau ir atzīts, ka lielāko atbildības daļu par šādu stāvokli, ir jāuzņemas cilvēkiem. Ja tuvākajā laikā vispasaules līmenī netiks uzsāktas atbilstošas darbības, tad nelaimes, no kurām cieš Zeme, palielināsies gan skaitliskā izteiksmē, gan intensitātē, un apdraudēs pašas cilvēces pastāvēšanu. No četrām dabas valstīm, mūsējā ir pati ievainojamākā un trauslākā, jo tās pastāvēšana ir atkarīga no trim pārējām. Nodarot tām kaitējumu, cilvēku valsts sevi gatavo ciešanām un, sliktākajā gadījumā, daļējai vai pilnīgai iznīcībai.

Zeme – tā ir vieta, uz kuras mēs ne tikai dzīvojam! Šeit notiek arī mūsu garīgā evolūcija. Mūsu planēta ir dota cilvēcei, lai tā spētu pakāpeniski apzināties savu dievišķo izcelsmi un lai realizētos garīgi. Šajā ziņā tā ir pielīdzināma kopējai svētnīcai visām, uz tās iemiesotām dvēselēm. No šī redzes viedokļa Zeme un cilvēce ir ierakstīti dievišķā Plānā, kurš ir pārāks par ierobežoto materiālo pasauli un dzīves nepastāvību. Ja visi cilvēki to apzinātos, viņi vairāk cienītu ne tikai savu dabas vidi, bet arī veidotu patiesi brālīgas attiecības savā starpā. Viņi arī vairāk tiektos uz garīgiem meklējumiem, garīgo aizsardzību un biežāk uzdotu jautājumus par esamības dziļo jēgu. Tādā veidā trīsvienība Dievs-Daba-Cilvēks iegūtu savu pilnīgo nozīmi.

No rožkrustiešu redzes punkta, daba - tas ir pats skaistākais no visiem tempļiem. Patiesi, visas cilvēku celtās svētnīcas bija paredzētas Dieva vai dievu godināšanai, kuriem šie cilvēki ticēja un kurus pielūdza savas evolūcijas vienā vai otrā brīdī. Mūsu planēta ir dievišķo likumu pati izpausme, tas ir, dabas likumu, vispārējo likumu un garīgo likumu izpausme. Droši vien katram cilvēkam būtu jāpiekrīt, ka šie likumi darbojas saprātīgi un gudri visās dabas valstīs. Patiesi, katrs pietiekami jūtīgs un prātīgs cilvēks labprāt atzīs, ka daba ir pati skaistākā parādība kā no estētiskā, tā arī no filozofiskā viedokļa. Šajā aspektā tā sevī iekļauj visas mākslas, kādas vien var iztēloties, un izraisa cilvēka apziņā pašas cēlākās jūtas. Ar to izskaidrojams, kāpēc pat ateisti spēj „dievināt” dabu.

XXI gadsimta un III tūkstošgades sākumā, kad mūsu planētas nākotne, un kopā ar viņu arī cilvēces turpmākā izdzīvošana, atrodas nopietnu pārbaudījumu priekšā, mēs uzskatām par vajadzīgu, ar šīs uzrunas palīdzību, aicināt cilvēkus aizsargāt garīgo ekoloģiju:

- Atcerēsimies, ka Zeme, uz kuras mēs šodien dzīvojam, pastāv jau vairāk nekā četri miljardi gadu, ka cilvēks kā tāds uz Zemes ir parādījies, aptuveni, trīs miljoni gadu atpakaļ, un ka mazāk nekā par vienu gadsimtu tas ir novedis to līdz bīstamam stāvoklim.

- Atcerēsimies, ka divas trešdaļas no mūsu planētas klāj jūras un okeāni, ka mūsu ķermenis 75% sastāv no ūdens, un ka bez tā mēs eksistēt nespēsim.

- Atcerēsimies, ka meži ir Zemes plaušas, ka tie ražo skābekli, kuru mēs elpojam, un ka bez tiem nebūtu atmosfēras un no tā izriet – nebūtu arī pašas dzīvības.

- Atcerēsimies, ka dzīvnieki miljoniem gadu dzīvoja uz mūsu planētas, pirms parādījās uz tās cilvēks, ka cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no viņiem un ka dzīvnieki tāpat ir saprātīgas būtnes, kuras jūt!

- Atcerēsimies, ka visas dabas valstis ir savstarpēji saistītas, ka nav ne tukšuma, ne robežu starp tām un ka katra no viņām atrodas savā apziņas līmenī un formā.

- Atcerēsimies, ka Zemi ieskauj elektromagnētiskā aura, kura rodas no Zemei raksturīgām dabas enerģijām un ka aura, kopā ar atmosfēru, piedalās dzīvības procesā.

- Atcerēsimies, ka mūsu planētas eksistence nav nejaušības vai apstākļu sakritības rezultāts. Tā ir Plāna daļa, kādu ir nodomājis un īstenojis Visuma saprāts, kuru mēs dēvējam par „Dievu”.

- Atcerēsimies, ka Zeme ir ne tikai planēta, uz kuras cilvēki var dzīvot, bet, ka tā ir arī vide, kurā to dvēseles var iemiesoties, lai tur piedzīvotu savu garīgo evolūciju.

- Atcerēsimies, ka mūsu planēta ir Radīšanas šedevrs, un pat, ja viņa nav vienīgā visā pasaules uzbūvē, tomēr tā ir retums, un dzīvot uz tās – cilvēcei liela privilēģija.

- Atcerēsimies, ka Zeme mums nepieder, ka tā mums ir iedota uz laiku, kamēr mēs dzīvojam un ka tā ir pats vērtīgākais mantojums, kādu varam nodot tālāk nākamām paaudzēm.

- Atcerēsimies, ka attiecībā uz mūsu planētu mums nav nekādu tiesību, bet tikai pienākumi: viņu cienīt, saglabāt un sargāt... īsi sakot – mīlēt.

- Atcerēsimies to visu un atgādināsim to saviem bērniem! Un lai par mūsu devīzi kļūst vārdi:
„Terra humanitasque una sunt” (Zeme un cilvēce ir viens veselums) 

www.amorc.lv