Kultūras biedrības ESMU un tās vadītāja Valmieras brīvmācītāja Valtera Korāļa un viņa atbalstītāju organizētā dievturu un kristiešu pirmā tikšanās norisinājās 26./27.septembrī Mazsalacas pusē valodnieka un mītologa Austra Graša mājās Ģenderti, latviskā sētā, kur Latvijā nu astoņus gadus notiek latvisko gada ritu svinēšana un, kur bieži dažādos saietos kopā pulcējas ļaudis ar vēlmi kopt un pilnveidot latvisko zināšanu pūru. Tikšanās sākumā klausījāmies mājastēva, Ģendertu saimnieka Austra Graša priekšlasījumu par tēmu Vai dievs bija indiānis?!, kuºā tika paustas vairākas svarīgas atziņas: pirmā, ka ja Dievs būtu vēlējies visus radīt vienādus, viņš tā arī būtu darījis, bet ir citādi mēs esam radīti dažādi un tādi arī dzīvojam dažādi domājam, dažādi ticam, dažādi veidojam savus dievus. Tieši tā mēs veidojam dieva tēlu katrs pēc savas vēlmes un ticības: balto cilvēku dievs ir balts, melnādaino melns, indiāņu dievs sarkanādains… un, ja lauvām vai tīģeriem būtu dievi, viņi būtu lauvas vai tīģeri. Vēl viena būtiskā atziņa ir par, kā es to dēvēju, pasaules paplašināšanu – noliegums, bailes vai nesapratne visbiežāk balstās nezināšanā un no tās izrietošos aizspriedumos. Daudzi mūsu priekšstati, uzskati ir nepilnīgi, jo dažkārt mēs zinām diezgan maz, bet tomēr esam gatavi ko noliegt vai nosodīt. Austris piedāvā pakāpties un skatīties žogam pāri, nevis tik vien darīt, kā sēdēt iekšpusē bieži vien neziņā un nesapratnē par to, kāpēc ļaudis saka tā vai tic citādi…
Šīsdienas otrā stāstījuma autore ir rakstniece un vairāku tautā iemīļotu un populāru grāmatu autore, Latvijā un varbūt arī daļā Amerikas latviešu sabiedrības pazīstamā Dace Priede. Viņa ļoti emocionāli un radoši stāstīja par savu pieredzi apciemojot dakotu cilts indiāņus ASV. Arī viņas stāstījumā bija ietverta doma par zināšanu loka paplašināšanu par gluži cilvēcisku pašas prieku, piepildot senu jaunības sapni un gluži vai neticamā kārtā nonākot ASV, dakotu cilts indiāņu apdzīvotā rezervātā un sāpīgu atgādinājumu par to, kā šie ļaudis mūsdienu amerikanizētajā un kristianizētajā pasaulē ne tikai degradējas, bet arī zaudē savu seno dievizpratni un pasaules skatījumu, senās tradīcijas un rituālus, taču vēl saglabāto slēpj no svešajiem kā prazdami.
Dienas otrajā pusē mūsu pulciņš papildinājās vēl ar trim Senticības domubiedru kopas pārstāvjiem sākotnēji Ģendertu sētā bija sapulcējušies vienīgi Valtera Korāļa atbalstītāji – kristietības praktizētāji un pāris ļaužu, kas pazīst Jogas ceļu. No Senticības ceļa gājējiem es, šī raksta autore, biju vienīgā. Tagad mūsu pulciņš auga kuplāks, jo pievienojās vēl arī Dāvis Stalts, Agris Vanags un Jānis Kušķis nopietni un pieredzējuši senās baltu un līvu kultūras, dievatziņas un cīņu tradīcijas pazinēji un praktizētāji, arī folkloras un seno cīņu kopu Vilki un Vilkači dalībnieki. Tad tikko kā bija sācies iepazīšanās laiks, kuºā katrs no atbraucējiem stāstījām par sevi un tie, kuºi vēlējās, arī pauda savas reliģiskās un ticības pārliecības vai vēstīja par saviem garīgajiem meklējumiem.
Vakara stundā, kad Ģendertu mājīgo pagalmu sāka pārstaigāt krēsla, pulcējāmies pie ugunskura. Radošajās izpausmēs dalījās Dace Priede ar fragmentu no savas patlaban vēl topošās grāmatas, kā arī dzejniece Saulessvece (literatūras skolotāja Silvija Adamoviča no Valmieras). Savu dzeju lasīja arī Valters Korālis, Austris Grasis dziedāja – gan tradicionālās Dainas, gan sava brāļa ar tautasdziesmas vārdiem rakstītu melodiju. Nemanot pienāca nakts tas bija Latvijas laika apstākļiem neparasti silts vakars, jo septembra beigās Latvijā reti kad ir tik silti, ka iespējams pavadīt vēlu vakaru pie ugunskura.
Svētdienas ieceres nedaudz izmainīja mākoņainās debesīs parādījies rudenīgais lietus. Vēl pirms tam iespējām palīdzēt Austrim un vienojāmies kopīgā darbā salikām lielu daļu malkas nojumē, un – kas gan vieno vēl labāk par kopīgi veiktu labu darbu. Lietus dēļ tikai daļa no dalībniekiem devās iecerētajā ekstrēmajā braucienā pa tuvākās apkārtnes alām šajos Salacas krastos alu un klinšu, kā zināms, ir īpaši daudz un paši krasti pietiekami stāvi, lai tas patiesi būtu ekstremāli. Mājās palikušie saieta dalībnieki klausījāmies Austra stāstījumu par tradīciju savienot kristīgo un seno, baltisko dievatziņu. Tas sākās gluži pēkšņi un neplānoti Austris nāca mūs iepazīstināt ar dažām grāmatām no savas bagātās un pilnvērtīgās bibliotēkas krājuma un šī iepazīstināšana pārauga plašākā stāstījumā gan par pirmajiem Dainu iespiestajiem variantiem vēl pirms Barona sakopojumiem, gan par ietekmēm, kas latviskajā dievatziņā nāca dažādos laikposmos un dažādos novados atšķirīgi. Par atšķirībām, kas piedzīvoja katolicisma pārņemtās zemes, kuºās praktiski zuda senā ticība, jo pamazām tās pārņēma kristietība, gan par to, kā luterānisms, norobežodamies no dabas reliģijas piekritējiem un nepieļaudams, ka arī ārpus baznīcas iespējams reliģisks pārdzīvojums, praktiski ļāva saglabāties senajām zināšanām. A.Grasis vēstīja par savu skatījumu uz mums zināmajiem dievu tēliem un to savienojamību ar kristietības kultā pazīstamajiem svētajiem Saules dieva savienošanos ar Sv. Jāni Kristītāju, Pērkona ar Tūras Mārtiņu, arī ar Māras un Marijas saistību utt. Un pat, ja mēs emocionāli nevēlētos to saistīt, tomēr Austris rosināja mums par to padomāt. Dienas otrajā pusē, kad debesīs jau parādījās vairāk Saules gaismas, devāmies ekskursijā uz Mazsalacas kultūras saliņām kādreizējā mazsalacieša Valtera Hirtes (1913.-1983) koka skulptūriņu muzeju un Dzimtas koka muzeju, kā arī viesojāmies pie māksliniekiem Birutas un Jāņa Jansoniem, Skaņkalnes pagasta Mākslas skolas Akmeņkalni vadītājiem.
Atgriežoties mājās, mūs gaidīja nupat no Skaņākalna sadziedāšanas atgriezušies draugi Vītolu ģimenes locekļi Dace un Jānis kopā ar bērniem Rasu un Kalvi, kā arī vairāki viņiem pievienojušies dziedoši ļaudis no Rīgas, Druvienas, Valmieras, Iecavas, kuºi senticība un Dainu dziedāšana jau ilgstoši ir ne vien kā brīvā laika pavadīšanas veids, bet svarīga ikdienas dzīves daļa. Šī kopāsadziedāšana izvērtās par dziļu un nopietnu notikumu un kādam no klātesošajiem iespējams sagādāja pat negaidītu pārdzīvojumu, jo saskarsmes ar latviešu Dieva Dainām varbūt nebija pazinuši šādi.
Tāda, lūk, bija pirmā šāda veida kristīgi domājošu un senticību (vai dievturību) praktizējošu ļaužu sastapšanās. Daži gaidīja ķīviņus un nesaprašanos, bet šeit nebija nekā tāda var pilnīgi mierīgi katrs palikt savā pieredzē, savā pasaules skatījumā un nestrīdēties, ja nevēlas agresīvi un uzbrūkoši nostāties pret kāda uzskatiem. Ja vēlamies ieklausīšanos, mēs runājam rāmi un mierīgi, jo uzbrukums izraisa tikai un vienīgi pretuzbrukumu vai vismaz novēršanos. Bet mēs taču visi esam latvieši (neskatoties uz raibajām līvu, zviedru, poļu, krievu un citu tautu ietekmēm) un savu tautas pašapziņu vien paši varam turēt dzīvu un kopt.