Jautājums: tā kā katrs no mums piedzimst viens un nomirst viens, un vienatnība ir mūsu dabiskais stāvoklis, tad kāda ir komūnas funkcija?

Komūnas funkcija ir tieši tāda: ļaut apzināties savu absolūto vienatnību. Ģimene to neļauj. Ģimene dod maldīgu priekšstatu, ka tev ir māte, tēvs, ka tev ir vīrs, brālis, māsa – ka tu neesi viens.Sabiedrība dod tev priekšstatu, ka tu esi Rotari kluba biedrs; ka tu piederi šai baznīcai, tam templim, šai draudzei vai tai draudzei – ka tu neesi viens. Sabiedrība tev dod visdažādākos pūļus, kuros iejukt. Tu esi republikānis, demokrāts, liberālis… Tu neesi viens, visi republikāņi ir kopā ar tevi.

Komūnas pamata funkcija ir iznīcināt visas šīs fikcijas.

Neviens nav kopā ar tevi. Tu es viens, un tev ir jāsaprot, ka šī vienatne ir tik dārga, ka to nevajag pazaudēt.

Tas nenozīmē, ka tu nevari satikties un saprasties ar cilvēkiem. Tas nozīmē tikai to, ka tu netici attiecībām. Pamēģini saskatīt atšķirību.

Satikšanās un saprašanās ir kā plūstoša upe. Tu vari saprasties tikai tāpēc, ka esi viens, tāpēc, ka esi indivīds, – ir kāds, kas spēj saprasties no tavas puses. Un tu vari saprasties tikai ar cilvēku, kurš saprot savu vienatni, pretējā gadījumā jūs nevarat saprasties.

Ja tu pazīsti savu vienatnību un iemīlies sievietē, kura nepazīst savu vienatnību, tad šī mīlestība būs strupceļš. Tā beigsies ātrāk nekā tu vari iedomāties, jo šī sieviete pieprasīs attiecības. Cilvēks, kurš ir vientuļš, pieprasa attiecības. „Aizpildi tukšumu, es esmu vientuļa. Esi daļa no manis.”

Bet cilvēks, kurš ir viens pats, zina, ka ne viņš var aizpildīt kāda cita cilvēka tukšumu, ne cits cilvēks var aizpildīt viņa tukšumu.

Jūs varat satikties, bet jūs paliksiet divas vienatnības.

Un tas ir skaisti, ka divas vienatnības, divi indivīdi var satikties. Bet šo satikšanos nevar reducēt līdz attiecību līmenim, tā paliks satikšanās. Tā vienmēr būs nepārtraukta maiņa, kustība, jo otrs cilvēks mainās un tu mainies. Tu neesi statisks – lai gan tieši to cilvēki gaida.

Kad divi cilvēki apprecas, abi apprecas ar konkrētu priekšstatu jeb tēlu, kas jau rīt mainīsies. Sieviete, ar kuru tu apprecies, rītdien vairs nebūs tāda pati. Viņa ir dzīva, viņa aug, viņa kustās. Bet, ja tu gaidi, ka viņa paliks iestrēgusi tajā brīdī, kurā jūs sarakstījāties, tad tu mēģini apturēt laiku.

Un pat ja tu spētu apturēt laiku… abiem laulātajiem galvā būs iestrēdzis tēls, un abi vēlēsies, lai otrs realizē šo iedomu tēlu. Ja tu kaut kā atšķiries no šī tēla, tad tu kļūsti krāpnieks. Neviens nevar piepildīt šīs gaidas, nav iespējams realizēt šo tēlu, tas būtu nedabiski.

Komūnas funkcija ir dot iespēju būt kopā, neiesaistoties attiecībās. Komūna dod iespēju satikties un saprasties ar cilvēku, neiepinoties važās. Komūna dod iespēju iepazīt citus, sajust citus, bet bez jebkādas nastas, bez verdzības, bez ieslodzījuma.

Tu paliec tu pats, un otrs cilvēks paliek viņš pats.

Ir jauki, ka mēs satiekamies šodien, tā ir laime būt kopā, bet, ja tas nenotiks rīt, nav vajadzības raudāt par izlieto ūdeni. Tas ir bezjēdzīgi. Iespējams, ka šī satikšanās bija paredzēta tikai šim brīdim.

Tu paliec svešinieks, viņš paliek svešinieks, un jūs nesamazināt viens otru līdz paziņas līmenim. Svešums ir absolūts, neiznīcināms.

Tātad komūna nav vēl viena sabiedrība. Tā tev nedod sabiedrību, klubu, draudzi, partiju, nē. Komūna vienkārši dod tev vietu un saprašanu, ka visi šie cilvēki ir vieni, gluži tāpat kā tu. Bet necenties aizpildīt vienatni, jo, ja tu to mēģināsi darīt, tu rīkosies pretēji dabai un kļūsi nožēlojams.

Būt vienam, vienatnē – tas ir tik skaisti, savvaļi, neviens tevi nemīda, tev ir dota iespēja būt pašam un tu šo iespēju dod citiem. Vienatnība ir dabisks fenomens. Un tur nav nekā sāpīga, nekā skumīga. Kad tu iepazīsti vienatnību, tā kļūst par lielāko svētlaimi.