Lai varētu izprast eksistenciālās psihoterapijas būtību un uzskatus, vispirms ir jāatgriežas pie 19. un 20. gadsimta mijas, kad filozofijā ienāca jauns jēdziens – eksistenciālisms. Tas ir filozofijas virziens, kura pamatlicēji ir Martīns Heidegers (1889–1976), Sērens Kirkegors (1813–1855) un Žans Pols Sartrs (1905–1980). Kaut gan neviens no viņiem nav psiho­terapeits, tieši viņi ir veidojuši uzskatu sistēmu, kas vēlāk kļuva par eksistenciālās psihoterapijas bāzi. Eksistenciālās psihoterapijas pamatā ir vēlme palīdzēt cilvēkiem atrisināt universālas mūsdienu problēmas – izolāciju, atsvešinātību un bezjēdzību. Šī terapijas virziena uzmanības centrā ir cilvēka esamība pasaulē un visi ar to saistītie pār­dzīvojumi.

Par eksistenciālisma uzskatu ienākšanu psihoterapijas praksē varam pateikties Rollo Meijam (May). Viņš ir uzsvēris, ka personība vēlas pēc iespējas pilnīgāk realizēt savu potenciālu un tas, par ko cilvēks kļūs, ir atkarīgs no viņa paša izvēles. Kaut arī cilvēks vēlas pilnveidoties un virzīties uz briedumu un neatkarību, tas ir sāpīgs process, jo arvien ir saistīts ar cīņu starp drošību atkarībā un augšanas sāpīgo prieku. Eksistenciālās terapijas atzara – logoterapijas (gr. logos – vārds, jēga) – tēvs Viktors Frankls (Frankl), kas daļu dzīves ir pavadījis vācu koncentrācijas nometnē, ir atzinis, ka pat galējas bezpalīdzības stāvoklī cilvēkam ir iespēja izvēlēties attieksmi pret pārdzīvojamajām ciešanām. Brīvību izvēlēties cilvēkam nevar atņemt nekādos apstākļos.

Eksistenciālāpsihoterapija nav kāds sistēmisks modelis vai terapeitisko tehniku kopums. Tajā tiek noraidīta deterministiska attieksme pret cilvēku, atzīstot cilvēka brīvību izvēlēties viņa konkrētajos dzīves apstākļos. Šis terapijas veids uzlūko cilvēku viņa dzīves procesā un palīdz veidot plašāku un elastīgāku skatījumu uz sevi un attiecībām. Eksistenciālajā tera­pijā cilvēks netiek uztverts kā slimnieks un nenotiek ārstē­šana šī vārda medicīniskā nozīmē. Tā ir dinamiska pieeja, kas balstās uz četriem jēdzieniem, kuri ir cilvēka esamības (eksistences) pamatā, – nāvi, brīvību, izolāciju un bezjēdzību.

Eksistenciālā terapeita pamatpārliecība ir tāda, ka ikviens cilvēks ir brīvs un atbildīgs par saviem lēmumiem un izvēli. Cilvēka dzīvi un nākotni veido nevis nejaušības vai situācija, bet viņš pats. Šobrīd pasaulē pazīstamākie eksistenciālie psiho­terapeiti ir Irvins Jaloms (I. Yalom) (viņa grāmatas krievu un angļu valodā Latvijā ir plaši pieejamas), Džeimss Bugen­tāls (J. Bugental) un Emija van Deircena-Smita (E. van Deurzen-Smith). Gan Latvijā, gan pasaulē eksistenciālā virziena pār­stāvji strādā ne vien individuālā, bet arī grupu psihoterapijā.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka eksistenciālās terapijas pieeja cilvēka pasaules redzējumam ir fenomenoloģiska. Terapija ir klienta un terapeita kopīgs ceļojums pasaulē, kādu to uztver un pārdzīvo klients. Tas gan nenozīmē, ka terapeits saplūst ar klientu un zaudē saikni pats ar savu fenomenoloģisko pasauli. Gluži pretēji – terapeita spēja būt kopā ar cilvēku šajā ceļojumā, spēja izzināt un novērtēt to, kā cilvēks ir atbildējis uz savas dzīves eksistenciālajiem jautājumiem, ir tieši atkarīga no terapeita paša prasmes autentiski dzīvot. Eksisten­ciālais terapeits var saskatīt cilvēka neveselīgās lomas, šauro pasaules redzējumu, kuru paplašinot iespējams paskatīties ap sevi citādi un izvēlēties citu ceļu. Bieži vien cilvēks jūtas kā savu dzīves apstākļu upuris, noliedz savu atbildību par notiekošo un nesaskata iespēju atļauties būt tāds, kāds viņš vēlas būt. Viens no terapijas mērķiem ir šo alternatīvu at­klāšana un izvēle, bet visbūtiskākais terapeita uzdevums ir atbalstīt klientu uzskatā par to, ka tikai viņš un neviens cits var mainīt savas dzīves virzību un pieņemt par to atbildīgus lēmumus. Īpaši nozīmīgi ir tas, lai arī pats tera­peits uz dzīvi raudzītos kā tās autors, apzinātos savu atbildību un brīvību.
Ikvienam cilvēkam, uzlūkojot sevi par potenciālu psiho­terapijas klientu, ir svarīgi saprast, ko tas vai cits psihote­rapijas veids viņam var dot.

Eksistenciālāpsihoterapija piedāvā personības izaugsmes iespēju. Terapijas rezultātā cilvēks iegūst brieduma izjūtu, kas palīdz aci pret aci no­stāties pret savas dzīves problēmām, šķietami neatri­si­nāmām situācijām, sāpēm, vilšanos un krīzēm, nebaidīties no tām un risināt tās, nevis bēgt no tām. Eksistenciālās tera­pijas rezultātā cilvēks var izprast savas līdzšinējās reakcijas un atklāt jaunas, elastīgas iespējas dažādu sarežģījumu risi­nāšanā. Tieši šis elastīgais skatījums un savas brīvības ap­zināšanās ļauj labāk pieņemt visu esošo, pārvarēt trauksmi, kas saistīta ar dzīves nenoteiktību un galīgumu, sarežģījumiem, pretrunīgumu un paradoksiem. Tieši tāpēc, ka cilvēka dzīve nav bezgalīga, cilvēks atklāj, ka par to ir vērts domāt un cīnīties (E. van Deurzen-Smith). Un, kaut gan cilvēks ir iemests šajā pasaulē (M. Heidegger) un tā ir ierobežota laikā un telpā, viņš var gūt “drosmi būt” (P. Tillich), saskatīt savu atbildību un uzņemties to, lai kļūtu par to, kas viņš vēlas būt, un darīt to, ko viņš uzskata par vērtīgu, jeb autentiski dzīvot.

Eksistenciālās terapijas stiprās puses
• Tā pievērš uzmanību galvenajam, t. i., tam, ko nozīmē būt cilvēkam.
• Eksistenciālā pieeja humanizē psihoterapiju, liek tera­peitam personiski iesaistīties psihoterapeitiskajā kontaktā, dalīties savos pārdzīvojumos, kas tieši attiecas uz terapiju.
• Tā sniedz iespēju apzināties savu dzīvi šeit un tagad, kā arī personīgo atbildību par dzīvē notiekošo. Terapija cilvēkam palīdz atbrīvoties no izjūtas, ka viņš ir savas pagātnes vai apstākļu upuris. Cilvēks, kas patiešām ir upuris, var atbrī­voties no šīs lomas, atjaunoties un atgūt spēka izjūtu.
• Attiecībās ar citiem cilvēkiem (īpaši grupu terapijā) tā sniedz iespēju iepazīt savu esamību pasaulē, izprast sevi un izvēlēties sev nozīmīgas attiecības.
• Šis terapijas veids ir īpaši piemērots cilvēkiem, kas meklē dzīves jēgu, vēlas patstāvīgi risināt savas dzīves problēmas un nevēlas saņemt gatavas receptes, kā to vajadzētu darīt.
• Šis terapijas veids ļauj apzināties savas iespējas un to iero­bežojumus, apzināti pieņemt lēmumus un samierināties ar neizbēgamo. Van Deircena-Smita uzskata, ka eksistenciālā terapija ir īpaši piemērota cilvēkiem robežsituācijās – dzīves vai attīstības krīzēs, tuvinieka zaudējuma gadījumā vai darbā ar mirstošajiem.
• Terapija īpaši noderīga ir tā saucamā eksistenciālā va­kuuma gadījumā, kad cilvēks jūtas tukšs un nespēj ieklau­sīties sevī un savās vajadzībās. Bieži tas izpaužas kā dzīves mērķu trūkums, depresija, vērtību un prioritāšu zaudē­šana, ēšanas traucējumi un tieksme lietot alkoholu un narkotikas.
• Individuālās vai grupu terapijas laika ierobežotība sniedz klientam iespēju apzināties savas attiecības ar dzīvi un nāvi, mudina pilnīgāk izmantot savas dzīves laiku, lai viņš apjēgtu un sasniegtu mērķus un izmantotu iespējas.

Eksistenciālās terapijas ierobežotība
• Daudzi klienti Heidegera, Kirkegora un Sartra terminoloģiju uzskata par pārāk abstraktu un nesaskata viņu lietoto jēdzienu saistību ar savu dzīvi. Bieži vien viņi iedomājas psihoterapiju par kaut ko līdzīgu filozofijas studijām un uzskata, ka tas viņiem ir pārāk grūti. Jāpiebilst, ka minētie filozofi savas grāmatas nav rakstījuši psihoterapijas procesam un ne terapeiti, ne arī klienti nav spiesti šos jēdzienus pastāvīgi lietot. Ir svarīgi uzsvērt, ka eksistenciālās psiho­terapijas ziņā ir ne tik daudz eksistenciālisms kā uzskatu sistēma, bet gan konkrēta cilvēka eksistence pasaulē.

• Eksistenciālāpsihoterapija nav intelektualizēšanas process, tajā uzmanība tiek pievērsta visiem pārdzīvojumu veidiem, īpaši – cilvēka izjūtām.
• Šis terapijas veids nav piemērots cilvēkiem, kas nevēlas iedziļināties savas esamības jautājumos un negrib saistīt to ar savu konkrētā brīža situāciju.
• Tā nav piemērota cilvēkiem, kas gaida, lai kāds cits atrisina viņu dzīves problēmas un dod “recepti” viņu problēm­situācijā, kā arī atbrīvo viņus no konkrētiem simptomiem.
• Tā nav piemērota cilvēkiem, kas terapeita personā vēlas redzēt guru un vēlas, lai viņiem pasaka priekšā, kas jādara (kā bērnībā to dara vecāki) vai vada viņu dzīvi. Eksisten­ciālais terapeits konsultācijas procesā var sniegt atbalstu, balstoties pats uz savu esamības izpratni.
• Eksistenciālās terapijas efektivitāte ir cieši saistīta ar tera­pei­ta personības briedumu, kas pamatā ir ne vien profesio­nālā apmācība, bet arī intensīvas supervīzijas un perso­niskā tera­pija. Terapeits, kas netiecas pēc dzīves pārdzīvojuma pilnības, nav saņēmis profesionālu apmācību un supervīziju, nevar būt efektīvs psihoterapeits. *

Dace Purēna www.psihologijaspasaule.lv