Loading ...
Jūs lietojāt vārdu “Esamība”. Vai varat paskaidrot, kas ar to ir domāts?
Esamība ir mūžīgā, vienmēr pastāvošā Vienīgā Dzīve aiz neskaitāmajām dzīvības formām, kas pakļautas dzimšanai un nāvei. Tomēr Esamība ir ne tikai aiz ikvienas formas, bet arī dziļi to iekšpusē kā šo formu visdziļākā, nesaredzamā un nesagraujamā būtība. Tas nozīmē, ka tā ir sasniedzama, jo atrodas dziļi jūsos un ir jūsu patiesā būtība. Taču necentieties to uztvert ar prātu. Nemēģiniet to saprast. To ir iespējams iepazīt tikai tad, kad prāts klusē. Atrodoties pašreizējā brīdī, kad uzmanība ir pilnībā un pastiprināti vērsta uz Tagadni, ir iespējams sajust Esamību, taču jūs nekad nesapratīsiet to ar prātu. Esamības apziņas iegūšana, tās sajušana un apzināšanās — tā ir apskaidrība.
Kad jūs sakāt — Esamība — vai jūs runājat par Dievu? Tad kāpēc to tā arī nesaukt?
Vārds Dievs tūkstošiem gadu ilgušas ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā ir kļuvis par tukšu skaņu. Dažreiz es to lietoju, taču daru to atturīgi. Ar ļaunprātīgu izmantošanu es saistu tos cilvēkus, kas nekad pat ar vienu acs kaktiņu nav ielūkojušies svētuma valstībā, bezgalīgajā plašumā aiz vārda “Dievs” nozīmes, taču lieto to ar lielu pārliecību, it kā zinātu, par ko vispār runā. Vai arī tos, kas Dievu apstrīd, it kā viņiem būtu kāda nojauta, kas tad īsti tiek noliegts. Šī kļūdīšanās rada absurdas reliģijas, kļūdainus apgalvojumus un maldus, kā piemēram, “mans vaimūsu Dievs ir vienīgais patiesais Dievs; jūsējais ir neīsts,” vai arī Nīčes slaveno izteikumu — “Dievs ir miris”.
Vārds Dievs ir kļuvis par pabeigtu jēdzienu. Tajā brīdī, kad šis vārds tiek izrunāts, prātā rodas tēls. Droši vien tas vairs nav vecs vīrs ar baltu bārdu, taču tomēr vēl aizvien garīgs tēls, kas atveido kaut ko vai kādu ārpus cilvēka, un, jā, gandrīz nenovēršami — kaut kas vai kāds vīriešu dzimtē.
Ne vārds Dievs, ne vārds Esamība, ne arī kāds cits vārds nevar nosaukt vai paskaidrot neaprakstāmo realitāti aiz vārdiem, tāpēc būtiski ir tikai tas, vai šis vārds palīdz vai traucē jums piedzīvot to, uz ko norāda. Vai tas norāda uz transcendentālu realitāti, vai arī ātri kļūst par domu, kurai ticat un kas drīz pārvēršas par jūsu prāta elku?
Vārds Esamība neko nepaskaidro, taču arī vārds Dievs ne. Tomēr vārdam Esamība ir tā priekšrocība, ka tas ir atvērts jēdziens. Tas nepārveido bezgalīgo Nesaredzamo par ierobežotu realitāti. Tam ir iespējams radīt garīgu tēlu. Nevienam nevar būt īpašu tiesību uz Esamību. Tā ir pati cilvēka būtība, un tā jums ir pieejama momentāni — kā savas esības sajušana, kā apjauta “es esmu”, pirms nosakāt, kas tieši. Tāpēc no vārda Esamība līdz pašas Esamības pieredzēšanai ir tikai viens mazs solis.
Kas ir lielākais traucēklis šīs realitātes pieredzešanai?
Identificēšanās ar prātu, kas liek domām kļūt nevaldāmām. Nespēja pārtraukt domāt ir šausmīga nelaime, tikai cilvēki to nesaprot, jo no tās cieš gandrīz katrs, un tāpēc to uzskata par normālu. Nepārtrauktais prāta troksnis neļauj jums atrast iekšējā miera valstību, kas nav atšķirama no Esamības. Domu troksnis izveido arī mākslīgu, prāta radītu “es”, kas met baiļu un ciešanu ēnu. Mēs to apspriedīsim sīkāk nedaudz vēlāk.
Filozofs Dekarts ticēja, ka ir atradis visnozīmīgāko patiesību, teikdams: “Es domāju — tātad esmu.” īstenībā viņš formulēja visnozīmīgāko kļūdu — domāšanas vienādošanu ar Esamību un personības vienādošanu ar domu. Nerimstošie domātāji, tas ir, praktiski visi cilvēki, atrodas šķietamas nošķirtības stāvoklī — ārprātīgi sarežģītā nepārtrauktu problēmu un konfliktu pasaulē, kas atspoguļo arvien pieaugošo prāta kundzību. Apskaidrība ir stāvoklis, kad cilvēks ir pati pilnība un vienots ar sevi; līdz ar to radis sevī mieru. Vienots ar dzīvi tās redzamajā aspektā — ar pasauli — un vienots arī ar savu dziļāko “es” un Nesaredzamo dzīvi — ar Esamību. Apskaidrība ir ne tikai ciešanu un nepārtraukto iekšējo un ārējo konfliktu beigas, tā izbeidz arī šausmīgo vergošanu nepārtrauktajai domu plūsmai. Kāds neticams atvieglojums!
Identificējoties ar prātu, izveidojas necaurredzama jēdzienu, apzīmējumu, tēlu, vārdu, spriedumu un definīciju siena, kas stāv priekšā patiesām attiecībām. Attiecībām ar sevi pašu, ar citiem cilvēkiem, ar dabu un Dievu. Tieši šī domu siena izveido nošķirtības ilūziju, domu, ka esat jūs un — pilnīgi atšķirīgie “citi”. Jūs aizmirstat nozīmīgo faktu, ka, par spīti atšķirībām fiziskajā izskatā un atsevišķās formās, mēs esam vienoti ar visu pastāvošo. Ar vārdu “aizmirst” es domāju to, ka vairs nespējat sajust šo vienotību kā pašsaprotamu realitāti. Jūs varat ticēt, ka tāda ir, taču vairs to neapzināties. Ticība var mierināt. Taču tikai ar personiskās pieredzes palīdzību tā var jūs atbrīvot.
Domāšana ir kļuvusi par slimību. Slimības parādās, kad tiek izjaukts līdzsvars. Piemēram, tas nav nekas slikts, ja šūnas organismā dalās un vairojas, taču tad, kad šis process turpinās, neievērojot organisma vajadzības, mēs sākam slimot.
Piezīme: prāts ir lielisks instruments, ja to pareizi izmanto. Aplami lietots, tas var būt ļoti postošs. Skaidrāk izsakoties, jūs ne tik daudz izmantojat savu prātu aplami — jūs vienkārši neizmantojat to vispār. Tas izmanto jūs. Tā ir slimība. Jūs ticat, ka esat jūsu prāts. Tas ir maldīgi. Instruments ir pārņēmis jūs.
Es tam īsti nepiekrītu. Tā ir taisnība, ka man bieži sanāk domāt bezjēdzīgi, tāpat kā vairumam cilvēku, taču vēl aizvien spēju izmantot savu prātu, lai kaut ko iegūtu un sasniegtu savus mērķus, un to es daru nemitīgi.
Tas, ka spējat atrisināt krustvārdu mīklu vai uzbūvēt atombumbu, vēl nenozīmē, ka izmantojat savu prātu. Tāpat kā suņiem patīk grauzt kaulus, arī prātam patīk sevi nodarbināt. Tāpēc tas risina krustvārdu mīklas un izgudro atombumbas, jūs neinteresē nekas no tā. Ļaujiet man jums pajautāt: “Vai jūs spējat atbrīvoties no sava prāta, kad vien vēlaties? Vai esat atraduši pogu, kā to izslēgt?”
Tas nozīmē — pavisam pārtraukt domāt? Nē, to nevar, ja nu vienīgi uz īsu mirkli.
Tātad prāts jūs izmanto. Jūs neapzinoties esat identificējušies ar savu prātu, un nemaz nenojaušat, ka esat kļuvis par tā vergu. Un savu paverdzinātāju maldīgi uzskatāt par sevi pašu. Sākums ceļam uz brīvību ir izpratne par to, ka neesat prāts — tas, kas domā. Tajā brīdī, kad sākat vērot domātāju,aktivizējas augstāks apziņas līmenis. Tad jūs saprotat, ka arī aiz domām eksistē milzīga garīgo spēju valstība, ka domas ir vienīgi mazītiņš šo spēju gabaliņš. Jūs sākat saprast, ka visas lietas, kam patiešām ir nozīme, — skaistums, mīlestība, jaunrade, prieks, iekšējs miers — rodas ārpus prāta. Jūs sākat atmosties.
– Ekharts Tolle
