Cerība mirst pēdējā un, kad tās vairs nav, iestājas bezgalīga tumša nakts, bez gaismas stariņa. Dzīve apstājas… Tie, kuri ir zaudējuši kādu no tuviniekiem, zina, ka sēru periods ir vismaz pusgads, līdz rētas sadzīst. Tuva cilvēka zaudēšana ir cēlonis vienam no visaugstākajiem stresa līmeņiem cilvēka dzīvē.Aizskart šo tēmu mani pamudināja filmas “Bezmiegs Sietlā” noskatīšanās un notikumi dažu cilvēku dzīvē. Filmas galvenajam varonim nomira sieva un viņš palika ar dēlēnu viens pats. Viņa sāpju remdēšanai nelīdzēja pat pārcelšanās uz citu pilsētu, tur, kur nekas neatgādinātu viņam par mirušo sievu. Viņš savu dzīvi vadīja kā robots pēc dienas režīma, eksistējot stundu pēc stundas. Jebkurai cerībai viņš apgrieza spārnus, neļaujot tai nemaz rasties…Bet dvēseles rētām nepietiek ar vietas nomaiņu, tām ir nepieciešams laiks, lai tās spētu sadzīt. Kā zināms, pēc nakts vienmēr iestājas diena. Tā arī cilvēka dzīvē pēc sāpēm būs prieks.

Otrs gadījums ir jaunas meitenes “kūlenis” dzīvē. Viņa bija saderināta ar vienu puisi, iemīlējusies un laimīga, jo vasarā abi bija ieplānojuši kāzas, līdz brīdim, kad dzīvē notika negaidīts pavērsiens – puisis Ziemassvētkos izdarīja pašnāvību…Pie pilnas apziņas- bez narkotiku vai alkohola ietekmes. Sabruka visi kopīgie plāni kā kāršu namiņš. Meitene pārdzīvoja emocionālu šoku- gan par drauga aiziešanu, gan mēģinādama atrast tam visam iemeslu- kāpēc? Viņa nevarēja sev piedot to, ka blakus esot nav pamanījusi, ka kaut kas nav kārtībā. Tikai vēlāk tika uzzināts, ka puisim bija atklāts smadzeņu audzējs un viņš, lietojot daudz un dažādu tablešu, neredzēja gaismu tuneļa galā, izeju no situācijas. Viņam nebija nekādu cerību izcīnīt uzvaru divcīņā ar slimību. Varbūt viņš to būtu spējis, ja necīnītos viens, bet ar draugu, vecāku palīdzību? Varbūt. Padoties jau varam vienmēr.

Šajos gadījumos gan filmas varonim, gan meitenei palīdzēja citi cilvēki, draugi. Meitenei atkal ir atgriezies dzīvesprieks, vēlme dzīvot nevis eksistēt un domāt par nāvi.

Ar to es gribēju pateikt, ka katra cilvēka dzīvē ir situācijas, kad rokas nolaižas, tiek zaudēta ticība gaišai nākotnei, zūd cerība, bet nedrīkst padoties. Nevajag arī nocietināt savu sirdi, izveidojot biezu aizsargslāni pret apkārtējo pasauli. Tas nelīdzēs sadziedēt brūces un pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi.

Atceros zīmējumu, kur varde bija jau stārķim rīklē, bet viņš to norīt nevarēja, jo varde bija satvērusi viņa kaklu un neļāva sevi norīt. Jautājums: kurš kuru? Tā arī cilvēks nedrīkst padoties slimību, zaudējumu brīžos. Ir jācīnās un jāatrod cerība, savas dzīves mērķis. Vai bez cerībām, precīzāk sakot, bez ticības, cerības un mīlestības vispār ir dzīve?

Lai jums vienmēr ir blakus kāds cilvēks, kurš Jums sniegs cerību bezcerīgā situācijā. Ja tāda cilvēka blakus nav, tad meklējiet palīdzību, nepadodieties! Ir teikts: “Kas meklē, tas atrod”!

Ticību, cerību un mīlestību Jūsu dzīvē!

Līga