Kas reiz apzinājies, kā dzīvot, zin, kas ir dzīve;
Kas reiz apzinājies, kā dzīvo dzīvība, zin, kas ir Dievs …

Dzīvība ir visas esības grandiozākais noslēpums.

Ja jūs esiet izbaudījuši dzīvē savējā brīžus tos, kuri aplaimoja jūs ar sirdī neparastām un škistam sajūtām par to, kā notiek kustība, tad jūs kaut ko ziniet … Ka dzīvība ir iemantojusi kustību ķermenī, ka kustība padara visu apkārtni piepildītu ar neizsīkstošu enerģiju ikkatrā zāles stiebrā, rasas pilienā, bērna smaidā, koka zaru glāstos, sapņu pasaulē – visā cilvēka ikdienā vienmēr un visur.

Tā ir liela mīkla visiem dižakajiem gara prātiem, kas jelkad ir apmetušies uz Zemes. Vai kāds ir to izskaidrojis?

Vai tikai Dievs to zin?

Jo Viņš ir iekustinājis visu galaktiku, planētu un zvaigžnu ķermeņus harmoniskā rotācijā. Viņš rūpējas par kustību vienmēr. Lai tā vienmēr pārvietojas līgani no viena debesu pakāpiena līdz nākamajam, ka neredz tam galu. Tā ir neizsīkstoša dzīvība, kuru rada viss dzīvais caur Viņa dzīvi. Tās attīstības ceļš ir nebeidzams kā Visuma tāles. Lai arī tā var krist sava prāta degradācijā, tai tomēr tiek atkal dota iespēja iekustināt sava prāta gara ķermeni augstākas un smalkākas enerģijas ražošanai sevī.

Dzīvības augstākais debesu pakāpiens ir pats Dievs.

Kurš ir uzkāpis pašā esības kalna virsotnē, ir iemantojis vislielāko godbijību svēto būtņu un Dieva vaiga priekšā. Viņa acis tad ir Dieva acis. Tās redz visu dzīvību, kas jelkad ir radīta no laikiem uz laikiem. Viņa lūpas ir Dieva lūpas. Caur tām nāk ārā gadu tūkstošu lolotais dzīvības noslēpums. Viņa ausis ir Dieva ausis. Ar tām viņš sadzird visu dzīvības formu kustības enerģijas radītās svārstības. Viņa valstība ir Dieva valstība kopā ar Dievu viņā un blakus viņam.

Viņa augstākā svētlaime sakņojas galvenajā brīnumā – dzīvībā kā tādā. Tā ir viņa primārā un lielākā svētība no Dieva iemantot ķermeni un nākt uz Zemes, lai mācītos apgūt to kustību, kādā dej Dieva ķermenis no mūžiem uz mūžiem …