Es gribu izstāstīt savu stāstu un varbūt būs kāds līdzīgi domājošs un varēs dot kādu padomu. Jau kopš bērnības sajutu, ka neesmu īsti “uz zemes”. Jau tīņa gados es daudz interesējos par dažādām garīgām lietām un praksēm. Esmu salasījies tik daudz literatūras (verishchaginus, osho utt.), ka tagad jūtos vispār kā ellē, jo esmu tik, tālu no realitātes un ikdienas.
Ar to es doamāju, ka man nav ne miera vairs, ne sapratnes, ko es vispār no dzīves vairs vēlos (teju jau būs 30).
Protams, ka nevaru te izstāstīt visu dzīves stāstu taču, ja kāds spēj iedziļināties un saprast varbūt var līdzēt ar kādu padomu.