Parasti saka, ka dzīve ir īsa, bet es to atrodu par pietiekami garu cilvēku labumam. Ir tik daudz īpatņu, kuri sūdzas par dzīves īslaicību, bet neskatoties uz to, trīs ceturtdaļas savas dzīves laika pavada garlaikojoties.Domājošiem cilvēkiem dzīve paiet ātri, bet gara tiem, kuri ne par ko nedomā. Kad esam aizņemti, laiks paiet ātri un velkas lēnu, kad neko nedarām. Dzīve ir vienīgi darbībā. Bezdarbīga dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves. Laiski dzīvot nenozīmē dzīvot, bet veģetēt.

Strādāt vienīgi sev – tas nozīmē izmantot vienīgi pusi dzīves. Rūpēties par visu cilvēku labklājību – tas nozīmē patiesi dzīvot un izjust redzamo.

Tik maz cilvēku pasaulē dzīvo un tik daudz tādu, kuri tā vietā, lai dzīvotu, vienīgi nīkuļo.

Bagāti, greznībā slīkstot, slavēšanas apžilbināti, kuru viņiem dāsni bārsta glaimotāji, viņi nezina, ko nozīmē dzīve. Nabagi, nabadzības un nicināšanas nospiesti, ko pret viņiem jūt citi ļaudis, arī nezina dzīvi.

Vidusslānis starp bagātajiem un nabagajiem, augstākajiem un zemākajiem, bieži nepievēršot uzmanību savai apkārtnei, tāpat to nejūt. Kas tad dzīvo nenīkuļodami? Filozofi.

Vienīgi filozofi zina, kas ir dzīve un prot to izmantot. Būdami neapmierināti, viņi dzīvo sev, viņi dzīvo arī citiem; pēc Hermesa parauga, kura skolniekiem tiem ir gods būt un saukties, dzīvo vienīgi cilvēku sabiedrības labā.

Vienalga, vai varenie viņus saudzē vai apdraud, vai radinieki dievina vai padzen, – viņi nebeidz ir filozofi, tas ir, Gudrības Mīlētāji.

Dzīve viņiem sagādā vairāk prieka; viņi nolaižas tikai pie tiem, kuri dzīvo, lai strādātu, nevis pie tiem, kuri strādā, lai dzīvotu.