Pēdējā laikā vairāki pazīstami cilvēki par spīti e-laikmetam sākuši aktīvi izdot grāmatas. Tikko vēl stāstīju par Valdi Celmu, kurš laidis klajā savu mūža pētījumu darbu Latvju raksts un zīmes. Baltu pasaules modelis. Uzbūve. Tēli. Simbolika.
Bet šonedēļ no tipogrāfijas iznākusi grāmata, kura grāmatnīcu plauktus iepazīs varbūt tikai pēc nedēļas vai divām.Bet tā nu sagadījās, ka tiku pie tā tikai dienu vēlāk, nekā pati autore. Tas ir dziednieces Dzintras Žīgures dzejoļu un atklāsmju krājums Mans laiks. Uzreiz saku, ka neesmu nedz īpašs dzejoļu mīlētājs nedz arī pazinējs, taču arī vienaldzīga visa šī būšana man nav.
Vienā no manām mīļākajām krāsām noformētais krājums aizrāva jau ar pirmajām rindām, tādēļ šoreiz notika tā, ka, neskatoties uz pēdējo nedēļu aizņemtību, kā dēļ cietis pat mans blogs, pieķēros iepazīties ar šo darbu tuvāk.
Dzintra arī dzīvē ir ļoti gaišs un patīkams cilvēks, kas attiecīgi iemantojies šajā krājumiņā. Katrā ziņā skaidrs, ka, ja grib, tad var. Un nav jābūt arī nekādam miljonāram, lai vismaz nelielā tirāžā izlaistu savu daiļradi. Prieks par šo te protams.
Mans laiks
Ir piedzimt
Un dzīvot,
Mīlēt, ticēt
Un citiem
To dot,
Plaucējot ziedā
Gudrības vasku,
Baltā kristālā
Ieaustu rakstu –
Likteni savu
Un savu laiku!
Jā, tas ir labs darbs!
Tā nu ir.