Es gribu aprakstīt par vienu no sajūtām, kas mīt manī, taču tā līdz galam arī neesmu to izpratis. Tā varētu būt kaut kas līdzīgs vientulībai, taču ne fiziskā formā, kad man nebūtu ar ko aprunāties vai nebūtu man cilvēku blakus. Bet kaut kas ļoti līdzīgs un dziļāks… Tu esi kopā ar draugiem, taču jūties pavisam vientuļš, it kā atdalīts no visiem pārējiem. Un vēl jo vairāk, kad sāku iedziļināties tajā, tā plešas plašumā un kļūst vēl draudīgāka. Lai gan vienmēr esmu sadzīvojis pats ar sevi diezgan labi, taču vairs nespēju klusībā ar sevi atrast mieru dēļ šīs sajūtas.
Varētu teikt, ka tā iedzen depresijā. Esmu arī mēģinājis lietas labā aizņemt savu prātu ar grāmatu lasīšanu, nodarbi, kaut kā jauna radīšanu, bet tas ir tikai uz laiku. Tas ir kā apmānīt sevi, nodarbinot savu prātu, taču tā sajūta jau nepazūd, viņa tik gaida kad varēs atkal atgriezties un spēlēt savu smeldzošo melodiju.
Varbūt kādam ir kāda doma vai izskaidrojums tam?
Vientulība ir vajadzīga,lai saprastu sevi,bet lai labāk sevi saprastu,vajadzīgi cilvēki apkārt.Un arī tad,kad ir cilvēki apkārt un jūties vientuļš,tad labākais padomdevējs ir sirds,jo tajā ir vieta Augstākiem spēkiem,kuri pateiks kas un ko.Bet ja vēl nedzirdi,tad meklē,kurš Tevi sapratīs,vai vismaz neizsmies.Bet labāk,sakoncentrē domas uz To,no kura nāk tādas jūtas un apdomā kādēļ…….
Vienīgā patiesā vientulība ir tad, kad mēs es pametam paši sevi. Caur to arī ir izskaidrojams, ka vientulības sajūta nav atkarīga no tā cik cilvēku apkārt. Atgriežoties pie sevis, sajūtot sevi ar apzināšanos, var atkal piepildīt. Var paņemt siltu tēju, sajust krūzītes siltumu, sajust katru malciņu, būt vienotam ar to, tad atšķirtības sajūtai nebūs vietas. Ar draugiem var ieklausīties vairāk. Mēs ļoti analizējam un vērtējam citus, salīdzinām savu viedokli ar viņējo, atrodam, ka ir nepārvaramas atšķirības un jūtamies tāli. Bet ieklausoties ar pilnu sirdi otrā, ļaujot aptvert otru cilvēku pilnībā, mēs varam pieredzēt, ka esam vienoti. Patīkamu rudeni vēlot…