Pirms šai pasaulē parādījās dārzs, vīnstīgas un vīnogas,
Mūsu dvēseles jau bija noreibušas no nemirstības vīna.
(Rūmī)
Džalāl’ād Dīns Rūmī ir Rietumu pasaulē teju pazīstamākais islama mistiķis. Viņa skolnieki un sekotāji dēvēja viņu par Maulani, kas nozīmē „mūsu kungs/meistars” (turku valodā izrunā „Mevlani” vai „Maulavi”). Dž.Rūmī iedvesmots ir Virpuļojošo dervišu ordenis, kas eiropiešus valdzinājis jau tālajos Osmanu impērijas laikos. Turklāt, jau pirmie orientālisti, kuri interesējās par persiešu dzeju, izvēlējās tieši Rūmī un tieši viņš ir pirmais Eiropas cilmes valodās atdzejotais Tuvo Austrumu dzejnieks.

Rūmī dzīvoja un kalpoja Ikoniumā (Konjā, tagadējās Turcijas teritorijā), no kuras troņa, kā runā, atteicies. Rūmī darbi to poētikas un literārās izsmalcinātības, kā arī mistiskā satura dēļ, ir bijuši augsti vērtēti pat Irānā, kuras nacionālo kultu, šiitismu viņš dēvēja par aprobežotu.

Tomēr, neskatoties uz to, ka Rūmī dzeja un citi teksti ir daudz tulkoti un atdzejoti, Eiropā, viņa dziļākais dzīves gājums ir visnotaļ pasvešs un ne paša Rūmī, ne arī viņa laikabiedru un sekotāju darbu oriģināli nav ļoti nopietni un pamatīgi pētīti.
Dž.Rūmī apgalvoja, ka Korāns ir alegorija un tā dzejā, tāpat kā ikkatrā citā garīga satura tekstā, ir 7 dažādas slēptas nozīmes. Arābi, kā arī Indijas un Pakistānas musulmaņi viņu uzskata par vienu no dižākajiem mistiskajiem skolotājiem, kura ietekme spēcīgi jūtama arī Rietumu pasaulē. Rūmī garīgo iespaidu ir diezgan grūti aprakstīt, taču tā jūtama gan literāros, gan filosofiskos darbos, gan Virpuļojošo dervišu tradīcijā. Turklāt, idejas un metodes, kuras izmanto Virpuļojošie derviši un citas Rūmī iedvesmotas garīgas skolas un virzieni, savā būtībā nemaz nav tik nepieejamas ar nosacījumu, ka cilvēks spēj pieņemt šādā veidā dotas ezotēriskās patiesības. Rūmī dažādu reliģisko un garīgo ceļu Meklētāji ir gatavi atzīt par savējo, taču patiesība ir tāda, ka viņš pats nevienai konkrētai reliģiskai pārliecībai nav piekritis pilnībā, bet atzinis, ka ikviens ir individuāls meklētājs.

Dzīves stāsts

Dž.Rūmī ir dzimis 1207. gada 30.septembrī senās Persijas (mūsdienu Afganistānas) pilsētā Balkhi (pēc dzimšanas vietas reizem arī Rūmī dēvē par Dž.M.Balkhi) un miris 1273.gada 17.decembrī Konjā (mūsdienu Turcijā).

Dž.M.Rūmi tēvs Bahā’ād Dīns Vālāds bija savā laikā un vidē pazīstams, persiešu valodā runājošs sūfijs, sludinātājs un jurists, savukārt vectēvs (no tēva puses) Huseīns bija pazīstams zinātnieks. Arī Rūmī māte Mu’mineha bija augstdzimusi sieviete.

Rūmi bija vēl bērns, kad 1219.gadā mongoļi Čingishana vadībā iebruka Balkhī. Viņa tēvs kopā ar ģimeni devās Rietumu virzienā. Naišapurā jaunais Rūmī satikās ar Fārīdu’ād Dīnu Attāru, ļoti pazīstamu tā laika sūfiju dzejnieku. Varbūt stāsts, ka Rūmī tieši no viņa ir saņēmis svētību, ir tikai leģenda, tomēr Rūmī dzejā ir jūtama ļoti spēcīga un nopietna Fārīda’ād Dīna Attāra ietekme.

1228.gadā Bahā’ād-Dīns Vālāds ar ģimenei apmetās Konjā, – pilsētā, kurā Dž.Rūmī pavadīja savas dzīves lielāko daļu un uzrakstīja nozīmīgākos un slavenākos literāros darbus, kā arī iedvesmojās mūzikai un garīgajai pilnveidei. Daudzi Rūmī laikabiedri – dzejnieki, mākslinieki, zinātnieki un mistiķi meklēja patvērumu tieši Konjā, kas bija viena no drošākajām vietām laikā, kad mongoļu iekarotāji iznīcināja lielu daļu no musulmaņu pasaules.

Rūmī mistiskās intereses bija iespaidojis tēvs un gluži likumsakarīgi, pēc tēva nāves 1231.gadā Rūmī ieņēma tēva vietu. Tagad mistisko jomu izzināšanā viņam palīdzēja tēva draugs un skolnieks Purhan’ād Dīns Muhakiks. Tieši viņš ievadīja Rūmī visdziļākajos mistiskās domas noslēpumos.

Iespējams, zināšanu un gudrības meklējumos Rūmī vairākkārt ir pabijis Sīrijā. Turklāt iespējams, ka viņam ir bijušas ciešas attiecības ar sīriešu viedo Ibn Arabi, vēl jo vairāk tādēļ, ka īpaši tuvās attiecībās Rūmi bijis ar viņa sekotāju Sadrud’dīnu Konavi. Tikpat iespējams, ka tieši Sīrijā Rūmi jau agrīnā jaunībā tikās arī ar Šams’ud Dīnu Tabrīzi, par kura vēlāko, ļoti spēcīgo iespaidu, uz Rūmī tiek vēstīts ļoti daudz. Taču precīzi zināms viņu pirmās tikšanās laiks nav un arī pats Rūmī nav bijis vērsts uz dažādām teoloģiskām spekulācijām. Tikpat maz kā par tikšanos, ir zināms arī par pašu Šamu ad-Dīnu Tabrizi, ļoti noslēpumainu sūfiju. Kā vēsta dažādi avoti, tieši Šams Tabrizi iededza Rūmī dvēselē tik bieži apdzejoto dievišķās mīlestības un apgaismības liesmu.

Rūmī uzskati un daiļrade

Gaismas avoti ir tik dažādi, bet
Gaisma – vienvienīga.

Dzeja, mūzika un dejas bija tas īpašais veids, caur ko Rūmī nodeva tālāk mistiskās zināšanas. Turklāt, lai palīdzētu prātam apzināties tā ierobežojumus un iespējas, viņš izmantoja arī mentālus un fiziskus vingrinājumus, pārdomas un meditācijas, darbošanos un bezdarbību. Kopumā Rūmī darbību var nosaukt par harmonisku attīstību, izmantojot harmoniju.

Pastāv trīs raksti, pēc kuriem ārēji iespējams izzināt Rūmī. Svarīgākais Rūmī dzejas darbs ir „Masnavi- Manavi” (Garīgās divrindes, Poēma par slēpto jēgu), kas sastāv no sešām grāmatām un to raksturīgākā un nozīmīgākā vērtība ir īpašais dzejiskums un iztēles spēks – to lasīšana un klausīšanās oriģinālā dod nepārspējamu un savādi neizprotamu sajūsmas sajūtu. Rūmi rakstīja šo grāmatu 43 gadus un, lai arī ārēji tā ir dzeja, tomēr iekšējā būtība, veidols un saturs to it kā neļauj uzskatīt par parastu dzeju. Tas ir īpašs mākslas veids, kas rada īpašas jūtas.

Viens no Rūmī pētniekiem, Nikolsons, raksta: „Masnavi dzejiskās vērtības ir neparastas un lasītājam varbūt būs grūti orientēties tā daudzveidīgajās pamācībās, dialogos, Korāna skaidrojumos, metafiziskajā izsmalcinātībā un moralizēšanā, kamēr viņi pēkšņi nebūs atklājuši beznosacījuma patiesību”.

Tiklab sūfijs, kā jebkurš cits cilvēks šo grāmatu var uztvert kā vēstījumu vai balsi no citas realitātes, kura patiesībā slepenībā mīt ļoti dziļi katra cilvēka apziņā.
Masnavi tāpat kā jebkura cita sūfiju dzejojuma, izzināšanas rezultāti ir atkarīgi no apstākļiem, kādos šis darbs tiek lasīts. Tā ietver sevī jokus, asprātības, izteicienus, sarunas, atsauksmes uz citiem agrāko laiku tekstiem, kā arī atgādinājumus par visdažādākajām metodēm, – tas ir dziļš un daudzslāņains sūfija vēstījums cilvēka apziņai.

Gluži tāpat kā citi sūfiju skolotāji (un ne tikai sūfiju skolotāji), arī Rūmī katru konkrēto vēstījumu un reliģiskās izpausmes veidu piemēro tai sabiedrībai, kurā viņš darbojas. Runā, ka tieši Konjas flegmātiskās sabiedrības ietekmju dēļ, saviem skolniekiem viņš ir radījis dejas un virpuļojošās kustības.

Virpuļojošo dervišu vingrinājumi, savērpjot enerģiju, ir īpašs veids, kas Meklētājam palīdz sasniegt harmoniju ar mistisko realitāti un mainīties izmantojot šo realitāti. Sūfiji uzskata, ka visam, par ko nepilnveidots cilvēks pat tikai iedomājas, ir svarīga nozīme un izmantošanas iespējas, bet tas var arī palikt nepamanīts ārēji, kamēr cilvēks pats savā pieredzē par to nepārliecinās, kamēr viņš pats šo sajūtu un atklāsmi nepiedzīvo.

Rūmī ir rakstījis: „Lūgsnai ir veidols, skaniska izpausme un vieliska realitāte. Visam, kas ir saistīts ar vārdu, ir arī vieliska līdzība, un katrai domai atbilst noteikta rīcība.”

Pat neskatoties uz to, ka Rūmī ļoti tieši vēstīja visnepopulārākās domas, piemēram, to, ka neatkarīgi no ārējiem sasniegumiem, mistiskā laukā cilvēks var būt pilnīgs nesapraša, un tai pat laikā viena no viņa, sūfijiem raksturīgākajām īpašībām, bija ticība un paļāvība uz to, ka jebkuram cilvēkam ir iespējams gūt zināmus panākumus saprast savu sūtību un īstenot iekšējo mērķi.

Līdzīgi kā daudzi teoloģiski vērsti skolotāji, arī Rūmī ar saviem klausītājiem vispirms runāja par reliģiju. Viņš mēdza uzsvērt, ka dažādu reliģisku iestāžu pieeja ne vienmēr ir tā pareizākā. Arī Gaismas aizkars, kas ir pašapmierinātības radīts, var būt tikpat nevēlams, kā cilvēka prātā radīts tumsas aizkars. Sapratne nāk tikai līdz ar Mīlestību, kas nav sasniedzama ne ar kādām organizatoriskām metodēm.

Rūmī bija ļoti tālu no jebkurām dogmām. Gluži otrādi, – viņš uzskatīja, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi tās apgūt un vēl jo vairāk mēģināt pierādīt. Patiesai reliģijai nav nekāda sakara ar to, kāds ļaudīm ir priekšstats par to. Šajā pasaulē nav nekā tāda, ko ļaudis domā par Dievu, Enģeļiem, Grāmatu vai Augšāmcelšanos. Līdzības ir tikai attāls priekšstats par kaut ko pilnīgi citu.

Savā izteikumu un domu krājumā, grāmatā, ko varētu dēvēt par savdabīgu sūfiju mācību grāmatu un, ko var tulkot kā „Tajā ir tas, kas it tajā”, Rūmī vēsta, ka ļaudis iziet trīs pakāpes (vai stāvokļus). Pirmajā stadijā viņš pielūdz jebko, – sievietes, vīriešus, naudu, bērnus, zemi vai akmeņus. Nākamajā, – viņš sāk pielūgt Dievu. Augstākajā pakāpē ļaudis vairs nesaka: „Es pielūdzu Dievu” vai „Es nepielūdzu Dievu”. Tā ir pēdējā pakāpe.

Lai pietuvotos Sūfiju Ceļam, Meklētājam ir svarīgi saprast, ka būtībā viņš ir sastingušas idejas un spriedumi, kā arī automātiskas reakcijas, kas veidojas atkarībā no citu ietekmes. Cilvēks būtībā nav brīvs, kā viņš to ir iedomājies. Vispirms viņam ir pilnībā jāatsakās no pārliecības par to, ka viņš kaut ko saprot un tuvoties reālajai sapratnei. Taču cilvēkam jau ir iestāstīts, ka viņš visu var saprast izmantojot loģisko prātu un domāšanu un šī pārliecība traucē vairāk par visu.

Ko mums būtu derīgi saprast un apzināties, ja vēlamies tuvoties Rūmī sludināto vēstījumu izzināšanai? Varbūt to, ka tā nebūt nav „austrumnieciska” tradīcija vai domāšana. Visdrīzāk tā atrodas kaut kur pa vidu starp austrumniecisko un rietumniecisko. Arī tādēļ, ka Rūmī mātes valoda ir persiešu valoda, tātad indoeiropiešu cilmes valoda un tradicionāli stāv tuvu semītiskajam Vārdam. Taču vidē, kurā Rūmī dzīvoja valdīja nozīmīgas islama tradīcijas ietekmes. Jau tik tālajos laikos Rūmi saskatīja tuvību dažādo tautu starpā un sapņoja par vienotu pasaules reliģiju. Jo daudzu apziņa tur stipru pārliecību, ka Dievs ikvienas dzīves un Esības avots. Mistiksās sapratnes mīt nevis pasaules tālumos un plašumos, bet dziļi katra cilvēka sirdī un tur tās rod to Patiesību, kas Viena. Sirds ir tā, kas nojauc jebkuras robežas. Sarežģījumi rodas no tā, ka Ego ir zaudējis kontaktu ar Sirdi, kura zina patiesību.

Es esmu miris kā minerāls un piedzimis kā augs
Es esmu miris kā augs un kļuvis par dzīvnieku,
Es esmu miris kā dzīvnieks un radies par Cilvēku.
No kā gan man būtu jābīstas?
Kad es būtu jutis zaudējumu mirstot?
Tagad es vēlreiz miršu kā Cilvēks
Lai atdzimtu par dievišķu eņģeli…
Un pat esot eņģelim man jāiegaumē –
Izzūd viss, izņemot Dievu.
Kad es būšu ziedojis savu eņģeļa dvēseli,
Es kļūšu par to, ko prāts nespēj aptvert.
Ak, lai arī es pārtraucu savu pastāvēšanu,
Jo Ne-pastāvēšana skan ērģeļu stabulēs:
„Mēs atgriežamies pie Viņa!”