Meditācija ir ļoti svarīga nodarbe, iespējams, šai nodarbei ir vislielākā un visdziļākā nozīme cilvēka dzīvē vispār. Tas ir kā aromāts, ko nevar tik viegli uztvert un ko nevar nopirkt ar tiekšanos un praktizēšanu. (
)Nebūt spējīgam meditēt nenozīmē nebūt spējīgam redzēt saules gaismas krāšņumu, ēnu kontrastējošo tumšumu, ūdens dzirkstīšanu vai maigu koka lapu. Taču cik nedaudzi patiesi ierauga šīs lietas! Meditācijai nav nekā, ko jums piedāvāt; jūs varat nemaz nenākt pie tās ar lūdzoši izstieptām rokām. Meditācija neglābs jūs no sāpēm. Meditācija lietas padara pilnīgi skaidras un vienkāršas, taču, lai sajustu šo vienkāršību, prātam ir sevi jāatbrīvo. Šai atbrīvošanai jānotiek bez iemesla un bez nolūka no tā, ko prāts iemeslu un nolūku dēļ ir sakrājis. Tas arī ir viss, kam jānotiek meditācijā. Meditācija ir atbrīvošanās no zināmā. Sekošana zināmajam dažādās tā izpausmēs ir pašapmāna spēle, kurā meditētājs ir it kā kļuvis par sava veida saimnieku. Šajā gadījumā no meditācijas akta nav ne vēsts, jo meditējošais darbojas tikai sfērā, kurā mīt zināmais. Tikai pēc izkļūšanas ārā no šīs sfēras var notikt nezināmais.
Nezināmais, neapjaušamais jūs neaicina. Tāpat jūs nevarat uzaicināt to. Neapjaušamais atnāk un aiziet kā vēja pūsma; jūs nevarat to notvert un nolikt drošā vieta turpmākai lietošanai vai izdevīgumam. Neapjaušamajam nav nekādas apmaiņas vērtības, taču dzīve bez neapjaušamā ir neizmērojami tukša.
Runājot par meditāciju ka tādu nav jāuzdod jautājums, kā meditēt, kurai sistēmai sekot; jautājums, uz kuru jārod atbilde skan kas ir meditācija? Atbilde uz kā? var sniegt tikai to, ko piedāvā konkrēta metode, taču tieši pati meditācijas būtības izpēte būs tā, kas atvērs meditācijai durvis. Izpēte atrodas prāta un tā kustību ietvaros. Izpētes gaitā ir svarīgi apzināties, ka jāizprot ir pats meklējošais un nevis tas, ko viņš meklē. Tas, ko viņš meklē nav nekas cits, kā personīgo tieksmju un vēlmju projekcija. Kad šis fakts ir apzināts, meklējumi izbeidzas tas jau pats par sevi ir ļoti nozīmīgs notikums. Prāts vairs necenšas tvert kaut ko ārpus sevis vairs nenotiek kustība uz ārpusi, kas rada neko citu, kā tikai reakcijas prāta iekšienē (resp. operēšanu ar zināmo tulk. piezīme). Kad meklējumi ir pilnīgi apstājušies, rodas prāta kustība, kas vairs nav vērsta ne uz iekšpusi, ne ārpusi. Meklējumi netiek izbeigti ar gribas vai sarežģītu prāta slēdzienu palīdzību. Meklējumu izbeigšana prasa tikai dziļu sapratni. Meklējumu izbeigšana ir prāta mierīguma sākums.
Prāts, kurs spēj koncentrēties, ne vienmēr spēj meditēt. Koncentrēšanos var izsaukt personiskā interese vai piesaiste, un šādas koncentrācijas pamatā ir iemesls nav svarīgi, apzināts vai neapzināts. Vienmēr ir kaut kas, ko var dabūt vai atmest, kaut kas piepūli prasošs nokļūšanai otrā krastā. Uzmanības pievēršana kādam mērķim ir orientēta uz uzkrāšanu. Uzmanības piesaiste kaut kam vai novēršana no kaut kā ir līdzvērtīga baudas piesaistei vai novēršanās no sāpēm, bet meditācija ir brīnišķā uzmanības notikšana, kad nav ne tā, kas piepūlas, ne rezultāta vai mērķa, kas jāsasniedz. Piepūle ir iegūšanas procesa sastāvdaļa, tā ir pieredzētāja pieredzes uzkrāšana. Pieredzētājs var koncentrēties, pievērst uzmanību, apzināties, taču tā kā pieredzētājs ir tikai zināmā uzkrājējs, pieredzētāja tieksmei pēc pieredzes ir pilnīgi jānorimst. Meditācijā ir diža svētlaime.
Viņš paskaidroja, ka ir studējis filozofiju un psiholoģiju, ka arī lasījis Patandžali sacīto. Viņš uzskatīja, ka kristietībā sastopamās domas ir pārāk virspusējas un spēj sniegt tikai virspusējas pārmaiņas, kā rezultātā viņš pievērsās austrumiem, sāka nodarboties ar kādu no jogām un bija nedaudz iepazinies ar hindu mācībām.
Esmu lasījis kaut ko no jūsu stāstītā un uzskatu, ka līdz kaut kādam punktam varu tam sekot. Kaut arī ir ārkārtīgi grūti nenosodīt, es saskatu nenosodīšanas svarīgumu. Taču es nesaprotu, ko jūs domājat, kad sakāt nevērtējiet, netiesājiet. Man liekas, ka jebkura domāšana ir novērtējuma process. Mūsu dzīve un dzīves pozīcija orientēta uz izvēles izdarīšanu, uz vērtībām, uz labo un ļauno un tā tālāk. Bez esošajām vērtībām mēs vienkārši izjuktu un, protams, tas nav tas, ko jūs bijāt domājis. Es mēģināju atbrīvot savu prātu no visām vērtībām, taču man tas nav iespējams.
Vai ir iespējamas pārdomas bez vārdiskiem izteikumiem, bez simboliem? Vai vārdi patiešām ir nepieciešami pārdomu procesā? Ja vispār nebūtu simbolu, atsauču, vai tad tas, ko mēs saucam par pārdomām, vispār pastāvētu? Vai visa domāšana tiek izteikta vārdos, vai pastāv arī domāšana bez vārdiem?
Es nezinu, es nekad neesmu domājis par šo jautājumu. Cik es saprotu, bez tēliem un vārdiem domāšana ir neiespējama.
Vai šajā brīdī mums nevajadzētu saprast šī jautājuma būtību? Vai patiešām mēs nevaram noskaidrot, pastāv vai nepastāv domāšana bez simboliem un vārdiem?
Bet kā tad tas sasaistās ar novērtējumu?
Prāts sastāv no atsaucēm, asociācijām, tēliem un vārdiem. Vērtējums rodas no šī kopuma. Tādi vārdi kā Dievs, mīlestība, sociālisms, komunisms un tā tālāk, spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu mūsu dzīvē. Neiroloģiski un psiholoģiski vārdiem piemīt svarīgums atbilstoši kultūrai, kurā mēs esam izaudzināti. Kristieša dzīvē kādiem vārdiem un simboliem piemitīs ārkārtīgi liels svarīgums, kamēr musulmaņa dzīvē tāds pats svarīgums piemitīs pilnīgi citiem vārdiem un simboliem. Vērtējums notiek šāda apgabala ietvaros.
Vai iespējams iziet no šī apgabala? Un, ja arī var, kālab tas ir vajadzīgs?
Domāšana vienmēr ir nosacīta, nav tādas lietas, kā domas brīvība. Jūs varat domāt, ko jūs gribat, bet jūsu domāšana vienmēr būs ierobežota. Novērtēšana ir domāšanas, izvēles process. Ja prāts ir apmierināts un tāds tas parasti arī ir ar palikšanu savos plašākos vai šaurākos ierobežojumos, to neuztrauc nekāda pamatbūtība, tam pietiek ar savu paša apmierinājumu. Taču, ja mēs vēlamies noskaidrot, vai kaut kas atrodas arī ārpus domām, jebkādam vērtējumam ir jāpārtraucas un domāšanas procesam jāizbeidzas.
Bet prāts jau pats par sevi ir daļa no domāšanas procesa. Ar kādu tad piepūlēšanos vai kā praktizēšanu var novest līdz beigām domāšanas procesu?
Novērtēšana, kritizēšana, salīdzināšana ir veidi, kā doma izpaužas. Ja jūs jautājat par metodi domas izbeigšanai, vai nav tā, ka jūs vēlaties kaut ko iegūt? Tieksme pēc praktizēšanas nav nekas cits kā novērtējuma rezultāts un tas joprojām ir process prātā. Domāšanu nevar izbeigt ne ar piepūles, ne ar konkrētas metodes palīdzību. Kādēļ mēs vispār piepūlamies?
Mēs piepūlamies pavisam vienkārša iemesla dēļ. Ja mēs nepiepūlētos, mēs degradētos un nomirtu. Visi piepūlas, visi dabā cīnās, lai izdzīvotu.
Mēs cīnāmies, lai izdzīvotu, vai mēs cīnāmies, lai izdzīvotu konkrēta psiholoģiska vai ideoloģiska modeļa ietvaros? Mēs vēlamies būt par kaut ko un šī vēlme ir radusies no ambīcijām, tieksmes pēc apmierinājuma, no bailēm un veido mūsu cīņu noteikta sabiedrības modeļa ietvaros, kurš radies no kolektīvajām ambīcijām, tiekšanos pēc apmierinājuma un no bailēm. Mēs piepūlamies iegūt vai izbēgt. Ja mēs būtu ieinteresēti tikai izdzīvošanā, mūsu skats uz lietām būtu pilnīgi savādāks. Piepūle nozīmē izvēli, izvēle ir salīdzināšana, novērtēšana, kritizēšana. Domāšana sastāv no šīs cīņas un pretrunām; vai tāda doma spēj atbrīvot sevi no nebeidzamajām pašradītajām barjerām?
Tad ir jābūt kādam ārējās iedarbības spēkam, to var nosaukt par Dieva žēlību vai kā savādāk, kurš iejaucas un izbeidz prāta pašizolējošās aktivitātes. Vai tas ir tas, uz ko jūs norādāt?
Kā mēs alkstam sasniegt apmierinošo stāvokli! Ja es drīkstu atzīmēt, ser, vai nav tā, ka ar šo ierašanos jūs cerējāt uz kādu sasniegumu, uz prāta atbrīvošanu no nosacījumiem? Prāts ir notverts paša radītā cietumā, kura sienas sastāv no vēlmēm un dažādam tieksmēm, un katra kustība, ko tas izdara jebkurā virzienā, notiek šī cietuma ietvaros. Taču prāts to neapzinās un savās sāpēs un konfliktos tas lūdzas, meklē ārēju spēku, kas to atbrīvos. Parasti tas kaut ko arī atrod, taču atrastais ir tikai paša prāta kustību rezultāts. Prāts joprojām ir cietumnieks, tikai jaunais cietums tagad šķiet ērtāks un patīkamāks par iepriekšējo.
Bet ko tad, dieva dēļ, darīt? Ja katra prāta kustība ir cietuma paplašināšana, tad taču jāatmet visas cerības.
Cerība ir vēl viena prāta kustība, kas notverta izmisuma slazdā. Cerība un izmisums ir vārdi, kas ar savu emocionālo saturu, pretrunu šķietamību kropļo prāta sapratni. Vai ir iespējams palikt izmisuma vai līdzīgā stāvoklī bez bēgšanas prom no tā uz pretēju ideju; vai izmisīgi neķerties pie stāvokļa, kas šķiet iepriecinoši cerīgs? Konflikts sākas ar brīdi, kad prāts metas bēgt no ciešanu un sāpju stāvokļa pie cita, kas saucas cerība un laime. Saprast stāvokli, kurā atrodies vēl nenozīmē ar šo stāvokli samierināties; pie kam gan samierināšanās, gan nepieņemšana ietilpst novērtēšanas sfērā.
Baidos, es tomēr nesaprotu, kā doma var izbeigties bez piestrādāšanas šajā virzienā.
Visas gribas, vēlmju virzītās darbības ir prāta radītas. Tā paša prāta, kas novērtē, salīdzina, kritizē. Ja prāts uztvers šo patiesību nevis caur argumentāciju, pārliecināšanu vai ticēšanu, bet paliekot vienkāršs un modrs, doma izbeigsies. Domas izbeigšanās nenozīmē ieslīgt miegā vai vājināt dzīvi caur noliegumu; tas ir pilnīgi cits stāvoklis.
Mūsu saruna man parādīja, ka nebiju dziļi domājis par šo visu. Kaut arī daudz esmu lasījis, pārsvarā asimilēju to, ko teikuši citi. Jūtu, ka pirmo reizi jūtu manis paša pārdomu stāvokli un, iespējams, esmu spējīgs uztvert ko vairāk nekā tikai vārdus.