Tālu aiz palmām pletās viļņojoša un skarba jūra. Tā nekad nebija mierīga, vienmēr tās virsma viļņu un stipro straumju ietekmē bija bangojoša. Nakts klusumā viļņojošā ūdens šļakatas varētu būt sadzirdamas jo dziļi zemes iekšienē un šajā spēcīgajā rūkoņā bija ietverts gan brīdinājums, gan draudi. Taču starp palmām bija dziļas ēnas un miers. Bija pilnmēness, un bija gandrīz tikpat gaišs kā dienā. Nebija karstuma un spilgtas gaismas, taču tā gaisma, kas gūlās uz augšup uzvijošajām palmām, bija maiga un ļoti brīnišķīga. Visaptverošais skaistums nebija tikai gaismas dēļ vien, šī brīnuma tapšanā piedalījās ēnas, palmu gludie stumbri, mirguļojošais ūdens un bagātā zeme. Zeme, debesis, garām ejošais cilvēks, kurkstošās vardes un no tālienes atskanošs vilciena svilpiens tas viss bija vienots, prātam neaptverams dzīvs organisms.
Prāts ir pārsteidzošs instruments. Pasaulē nav mākslīgi radīts otrs tikpat komplicēts, izsmalcināts, tik bezgalīgu iespēju ietverošs mehānisms. Mēs spējam apzināties tikai pašus virsējos prāta slāņus ja vispār spējam un esam apmierināti, ka dzīvojam un vadām savu eksistenci uz tā ārējās virsmas. Mēs pieņemam domāšanu kā prāta darbību: ģenerāļa domāšanu, kurš plāno masu slepkavību, viltīga politiķa, mācīta profesora, galdnieka. Bet vai pastāv dziļa domāšana, dziļas pārdomas? Vai var būt domāšana, kas nav tikai prāta virspusēja darbība? Vai prāts ir dziļš? Vai prāts kā laika, atmiņu, pieredzes kopums spēj apzināt to, kas nav viņš pats? Prāts nepārtraukti meklē, tiecas ārpus sevī ieslēgtās darbošanās robežām, taču centrs, no kura tiek meklēts, paliek nemainīgs.
Bez virspusējās darbības prāts sevī ietver daudzu gadsimtu gaitā notikušas slēptas iekšējas kustības. Šīs kustības maina vai vada ārējo darbību, un tādējādi prāts attīsta pats savu dualitātes konfliktu. Prāts nav visaptverošs, tas ir saskaldīts daudzās daļās, kuras atrodas opozīcijā cita pret citu. Prāts cenšas apvienot, koordinēt sevi, taču nespēj ienest mieru starp daudzajām sadalītajām daļām. Domas, zināšanas un pieredze prātā saplūst kopumā, taču šis kopums nespēj izbēgt no laika un skumju ietekmes, šis šķietamais veselums ir sastāvošs no pretrunīgām daļām un atkarīgs no nosacījumiem.
Šai integrācijas problēmai mēs pieejam nepareizi. Daļa nekad nevar kļūt par veselumu. Caur nodalītu daļu nevar tikt ieraudzīts viss veselums, taču mēs nespējam šo apstākli saskatīt. Tas, ko mēs spējam saskatīt, ir sevis palielināšana, saturot arvien vairāk daļas, taču liela daļu skaita savākšana kopā vēl nenozīmē integrāciju; nav arī liela nozīme, vai pastāv harmonija starp šīm daļām. Pie tam integrācija un harmonija šeit nemaz nespēlē svarīgu lomu. Integrāciju un harmoniju var izkopt ar pareizu izglītību un pievēršot šiem faktoriem vajadzīgo uzmanību. Bet kas šeit ir vissvarīgākais ir jāļauj ienākt nezināmajam. Zināmais nekad nevarēs iegūt nezināmo. Prāts nepārtraukti tiecas dzīvot laimīgi paša radīto integrāciju peļķē, taču tas neizsauks nezināmā radošo brīnumainību.
Būtībā, pašpilnveidošanās ir tikai vidutēšana. Lai cik arī plaša nebūtu pašpilnveidošanās – caur cienīgumu, caur identifikāciju ar spējām, caur jebkuru pozitīvu vai negatīvu (aktīvu vai pasīvu?) pasargātības formu – tas ir sevī noslēdzošs process. Ambīcijas rada vidutēšanu, ambīcijas caur grupām, caur idejām sniedz es apmierinājumu. Es ir visa zināmā centrs, tas ir pagājušais, plūstošs cauri esošajam uz nākošo un jebkāda darbība sfērā, kur mīt zināmais, noved pie prāta sīkumainības. Prāts nekad nespēs būt dižs, jo tas, kas ir dižs, ir neaptverams. Zināmais ir samērojams, un visas aktivitātes caur zināmo var atnest tikai skumjas.