Apzināšanās, ka pārdzīvotais kritums vai nolaišanās ir dabīgs process, caur kuru mums visiem ir jāiziet, mierina un uzmundrina meklētāju, palīdzot atgūt spēkus, lai sāktu drošu kāpumu augšup garīgās dvēseliskās krīzes pārtapšanas posmā.
Minētais kāpums uz augšu ir pilnīga personības pārmainīšanās. Tas ir garš, grūts un sarežģīts process: aktīvas attīrīšanās fāze, ar nolūku novērst šķēršļus garīgo spēku straumei, iekšējo spēju attīstība, kuras agrāk bija apslēptas vai vāji izteiktas, kā arī fāze, kuras gaitā personībai ir jāļauj dvēseles garam klusi un bijīgi strādāt ar sevi, vīrišķīgi un pacietīgi panesot neizbēgamās ciešanas.
Tas ir laiks ar lieliskām pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un bēdas nomaina viens otru.
Dažreiz šai posmā cilvēka spēkus un uzmanību tik ļoti piesaista smagie un dažreiz mokošie iekšējie pārdzīvojumi, ka viņš nespēj tikt galā ar personīgās dzīves prasībām.
Raugoties no malas un vērtējot šādu cilvēku no praktiskās efektivitātes un vispārpieņemto normu viedokļa, bieži vien secina, ka viņš it kā ir kļuvis savādāks, mazāk ko vērts, nekā agrāk. Tā dvēseliski garīgi evolucionējošā cilvēka iekšējās problēmas saasinās, viņa ģimenes locekļu, draugu un ārstu nesaprašanas un nepatieso vērtējumu dēļ.
Bieži viņam nākas dzirdēt aizvainojošus aizrādījumus par garīgās tiekšanās un ideālu postošo iedarbību, kas atņem cilvēkam sajēgu par praktiskās dzīves vērtību. Šādi spriedumi bieži vien izsauc dziļu apātiju, garīgu apmulsumu un mazvērtības izjūtu.
Arī šos pārbaudījumus ir jāiztur. Tas māca tikt galā ar pesonīgo jūtīgumu un veidot noteiktu un neatkarīgu spriešanas spēju. Tādēļ nevajag pretoties šim pārbaudījumam, bet gan pacietīgi to pieņemt. Ja piederīgie izpratīs cilvēka stāvokli šai situācijā, viņi jau ar to vien sniegs palīdzību, atbrīvojot viņu no nevajadzīgām ciešanām.
Runa taču ir tikai par pārejas periodu, kad cilvēks jau ir atstājis savu iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu stāvokli. Tā arī kāpuram, kas pārvēršas par taurenīti, ir jāiziet bezpalīdzīgā un neapzinīgā kūniņas stadija. Diemžēl, atšķirībā no kāpura, cilvēkam pietrūkst tās drošības un klusuma, kādā taurenītis iziet savu pārvērtību norisi.
Cilvēkam, ir jāpaliek savā vietā un, cik tas vien ir iespējams, jāpilda savus pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un valsti tā, it kā viņa iekšējā pasaulē nenotiktu nekas sevišķs. Tas ir ļoti grūti. To var salīdzināt ar problēmu, ar kādu sastapās angļu inženieri, kad viņiem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka, ne uz mirkli nepārtraucot vilcienu kustību.
Nav nekāds brīnums, ka tik grūts uzdevums dažkārt izsauc tādus nervu un garīgas dabas traucējumus, kā novājēšanu, bezmiegu, apātiju, depresiju, uzbudinājumu, kas gara un miesas ciešas mijiedarbības rezultātā, var novest pie dažādiem fiziskiem simptomiem.
Lai tādā situācijā palīdzētu, nepieciešams vispirms iepazīt slimības īsto cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihoterapeitisko palīdzību, citādi tīri fiziskā dziedināšana un zāļu lietošana dos tikai nelielu atvieglojumu, neiedarbojoties uz slimības dvēseliski garīgajām saknēm.
Bieži šie traucējumi rodas no pārpūles – pārmērīgas cenšanās, kas vērsta uz paātrinātu garīgo attīstību. Šādas pārmērīgas cenšanās rezultātā nenotiek pārmaiņas, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējās cīņas saasināšana ar atbilstošu nervu sistēmas un garīgo pārpūli.
Tiem, kuri pārāk centīgi tiecas uz pilnveidošanos, vienmēr jāatceras, ka viņu iekšējās pārmaiņas darbs notiek ar gara un garīgās enerģijas palīdzību.
Viņu personīgais uzdevums ir izsaukt šos spēkus sevī ar iekšējo pašuzupurēšanos, meditāciju un pareizu dvēseles stāvokli, mēģinot pieveikt to, kas traucē dvēseles gara brīvai darbībai. Paralēli tam, viņiem ar ilgu pacietību jāgaida garīgās darbības izvēršanos dvēselē.
Otra, pilnīgi pretēja problēma, ir tikt galā ar dvēseles garīgā spēka ārkārtīgi vareno enerģijas plūsmu. Šī dārgā enerģija var viegli iztērēties jūtu pārpilnībā un pārmērīgi drudžainā darbībā. Citos gadījumos, šī enerģija var tikt aizturēta, uzkrāta un nepietiekami realizēta darbībā.
Tās spiediens var radīt iekšējos traucējumus, kā spēcīga elektriskā strāva izkausē vadus, radot īssavienojumu.
Jāiemācās saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu, nešķiežot to veltīgi, izmantojot to iekšējam un ārējam darbam.