Saskaņā ar sokrātisko izziņas teoriju, primāra nozīme pieder to zināšanu atjaunošanai cilvēka apziņā, kuras viņam piederējušas iepriekšējos iemiesojumos. Acīmredzot sakarā ar to, ka Sokrāts galveno uzmanību veltīja nevis atmiņai par notikumiem, kurus cilvēks piedzīvojis iepriekšējo dzīvju laikā, bet dziļo zināšanu modināšanai, kuras uzkrātas nodzīvotajos iemiesojumos. Sokrāts neuzskatīja par svarīgu, piemēram, cilvēku vārdu un vietu nosaukumu noskaidrošanu, kurus cilvēks zināja iepriekš.
Tāpat viņš nepiešķīra nozīmi atmiņām par ikdienas notikumiem un privātām lietām. No Sokrāta viedokļa, visiem šiem apstākļiem ir subjektīvs raksturs, un līdz ar to tas atrodas ārpus cilvēkam svarīgu interešu robežām.
Visvairāk viņu nodarbināja jautājums par īpašību pārmantošanu, kuras cilvēks attīstījis iepriekšējās dzīvēs, un par iespēju viņam no jauna attīstīt savas spējas, – piemēram, matemātikā, medicīnā, literatūrā.
Attīstoties daudzās iepriekšējās dzīvēs, šīs spējas kalpo kā pamats zināšanām, un Sokrāts to uzskatīja par svarīgu atbalstu patiesības izziņas ceļā šajā iemiesojumā.
Tātad, Sokrāta uzdevums bija stimulēt cilvēkus, atmodināt viņiem zināšanas, kuras uzkrātas dvēseles bezgalīgajos ceļojumos, un, izmantot šīs zināšanas kā iekšējos resursus, kuri paver ceļu uz Patiesību.