Tas ir draugs vai ienaidnieks? Mūsu gadsimtā, kad liekas, ka laiks skrien straujāk, bet izvēles loks paplašinās, dzīve uz trauksmes agonijas robežas (nemiera) kļūst par parastu parādību. Noskaidrojiet, kas tieši iedarbina šo dīvaino sajūtu un kā šo spēku var izmantot savā labā. Tikai viens vārds un pēkšņi jūsu domas steidzas tik strauji kā viesulis un aizžņaudz kaklu. To sauc par apjukumu un jūs neziniet, ko tālāk darīt.

Tādi ir trauksmes signāli. Maz mierinājuma dod apziņa, ka mēs visi kaut kādā līmenī kaut kādā dzīves momentā esam piedzīvojuši trauksmi. Uztraukums vai nemiers iestājas tad, pienāk tāds brīdis, kurš spēj mainīt mūsu dzīvi, vai, iespējams, kad mums jāpieņem kāds svarīgs risinājums. Mēs jūtam kā visļaunākās bailes ielaužas apziņā, kur vairojas, radot nedrošību un bailes no tā, ka kaut kas var notikt – vai nenotikt.

Dižais franču filozofs Montens rakstīja: „Manā dzīvē bija milzums nelaimju, bet vairums no tām nepiepildījās”. Trauksme izkropļo parastus rūpestus un tos pastiprina. Līdzīgi mušām mēs ieskrienam tīklā, kuru esam radījuši bezpalīdzīgu baiļu sasaistīti, kuras neļauj mums atbilstoši rīkoties, lai atbrīvotos.

Bailes pamatojas uz nezināmām briesmām, kuras reizēm jūtamas arī praktiski: bumbulis, kas konstatēts kārtējā krūšu pārbaudē; paredzamais bankrots. Par šīm problēmām mēs zinām, ka tās reālas: mēs varam sataustīt bumbuli, zināt parādu apjomu. Un, kaut arī šīs problēmas lielas, mēs kaut ko varam darīt: izgriezt šo bumbuli, pāriet uz īpašu diētu, veikt ārstniecības kursu; varam pārkārtot darbu, sameklēt investorus.

Bet, kas mūs pārņem trauksme, mēs jūtamies iedzīti stūrī, zaudējam kontroli. Ja uz mums izdara spiedienu, mēs reti varam nosaukt precīzu cēloni, jo trauksmei nav fiziska pamata, tā ir saslimšana, kuras ārstēšana noved strupceļā ārstus un nepakļaujas medicīnai. Upuri, kuri meklē mierinājumu ar tablešu, tonizējošu vai narkotisku līdzekļu palīdzību, to neiegūst. Neskatoties uz visām negatīvajām nokrāsām, kas saistītas ar trauksmes jēdzienu, šī sajūta pati par sevi mums spēj sniegt arī patiesi pozitīvu efektu. Un, kaut arī mums nekad ar to negribētos saskarties, ja mēs rīkojamies pareizi, mēs varam vinnēt. Trauksme – gan šausmīgs lāsts, gan milzīga svētība.

Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās.

Kabalisti mums piedāvā palūkoties uz trauksmi pozitīvā gaismā. Viņi tic, ka trauksme izpaužas tādēļ, lai mums atgādinātu, ka neesam pilnībā realizējuši šajā dzīvē savu potenciālu, ka nepildām savu uzdevumu. Tikai pastāvīga pašvērtējuma mudināti, kas nereti sākas ar trauksmi, mēs sākam tiekties pēc kaut kā vairāk un vairāk. Būtībā medicīna atbalsta šādu viedokli. Daudzi ārsti izskata, ka trauksme mazās devās ir ieteicama.

Izsmeļošajos pētījumos par tēmu „Trauksme”(Anxiety, Oxford, 1986), ārsts Donalds V.Gudvins uzskata, ka stress – tas ir derīgs līdzeklis, kurš spēj „nostiprināt raksturu, paaugstināt radošo potenciālu un atbalstīt mūs cīņā pēc labākiem rezultātiem.” Trauksmes stāvoklī mēs labāk sevi saprotam. Saskaņā ar Amerikas mediķu asociāciju, trauksme mums palīdz reaģēt arī kritiskās situācijās.
Tāds ir paradoksālais trauksmes raksturs, bet – vai tas mums labi vai slikti? Kā lai mēs protam mazināt trauksmes negatīvās sekas un izmantot pozitīvās, lai sasniegtu vairāk? Kā lai mēs izmantojam savas satrauktās domas, lai tas palīdzētu sasniegt mums mērķus?

Ir tāda veca paruna: „Pieklauvēja Bailes un Ticība atbildēja – neviena nav.” Cilvēki, kuri studē Kabalu, tic, ka trauksme pārņem tad, kad mums trūkt pārliecības. Atsakoties ticēt Dievam vai ideālam galīgajam plānam, mēs uzņemamies nastu, kura mums nekad nav bijusi paredzēta, tāpēc jūtamies neērti, nomākti un nobijušies. Mūsu organisms fiziskā veidā reaģē uz šo garīgo disharmoniju, tāpēc trauksmes upuri jūt galvassāpes, galvas reiboņus, sirdsklauves, neticamu nogurumu un elpošanas problēmas.

Taču, atbilstoši Kabalai, ar trauksmes sajūtu Radītājs mums piedāvā iespēju no jauna saistīties ar Viņu – tas ir kā signāls mūsu dvēseles modināšanai. Kabalisti uzskata, ka ar trauksmes palīdzību mēs tiekam brīdināti par nepareizu novirzīšanos no ceļa, līdz ar to dodot mums iespēju pārorientēties ceļā uz mūsu patieso likteni. Iespējams, ka mēs pārāk koncentrējamies uz personiskajām vēlmēm vai slavas un bagātības iegūšanu un aizmirsām savas garīgās vajadzības un citu vajadzības. Trauksme mums dod iespēju spert soli atpakaļ un objektīvi palūkoties uz dzīvi. „Izproti to un tas tevi pacels” (Mišlei 4:8). Mums jāpārbauda savas emocionālās un garīgās prioritātes un aktīvi jāstrādā, lai tās sasniegtu. Tikai tad mēs iegūsim dvēseles mieru.

Padomi: kā rīkoties, ja pārņem trauksme

Rakstīt dienasgrāmatu: katru dienu ierakstīt piecas lietas, par ko esat pateicīgs.

Brīvprātīgi nodarboties ar labdarību.

Atzīt savu neticamo potenciālu un censties to maksimāli katru dienu izmantot.

Novērst savas domas no rūpēm, palīdzot citiem.

Ieskatīties acīs savām bailēm – tās nav tik briesmīgas, kā jums liekas.

Pievērsties trauksmes pozitīvajiem aspektiem un tos izmantot, lai uzlabotu savu dzīvi.