ROBERTO ASADŽIOLI /Roberto Assagioli/ 

(1888.g.27.februāris  – 1974.g.23.augusts)  dzimis 1888.g. 27.februārī, Venēcijā. Viņš bija psihiatrs, kurš dibināja psiholoģijas virzienu, pazīstamu ar nosaukumu “Psihosintēze”.

Jaunā virziena teorētiskos pamatus Asadžioli pirmoreiz noformulēja 1910.gadā, sistematizējot visu, kas tolaik bija zināms par personību, un apvienojot dažādu teorētisko virzienu atziņas – gan no psihoanalīzes, gan no reliģijas psiholoģijas, humānistiskās psiholoģijas, sociālās psiholoģijas, gan no geštaltterapijas un psihosomatiskās medicīnas. Viņš centās tajos visos atrast kaut ko kopīgu un par vienu no personības svarīgākajām īpašībām nosauca tieksmi un spēju sintezēt.
R. Asadžioli piedāvātais personības struktūras modelis ietver gan cilvēka dabas vistumšākās dziņas – instinktus, emocijas, gan cēlākos centienus, gan smalkas garīgās izpausmes līdz pat intuitīvai saiknei ar kādu augstāku spēku, ar Dievu.
No psihosintēzes viedokļa, cilvēka psihe sastāv no vairākām daļām.
1. Zemākā bezapziņa ietver pamatinstinktus, kaislības, sapņus un fantāzijas, zemākos nekontrolējamos parapsiholoģiskos procesus, dažādas patoloģiskas izpausmes – visu, ko ikdienas dzīvē mēs neapzināmies.
2. Vidējā bezapziņa – tās emocijas, domas, tēli, kas gatavojas kļūt par apziņas daļu, arī tās vēlmes un fantāzijas, kas teju teju iekļūs apziņā un taps par mūsu mērķiem, un tās domas, kas tiek iznēsātas, pirms noformējas par skaidru ideju.
3. Augstākā bezapziņa ir cilvēka psihes daļa, kurā atrodas intuīcijas un iedvesmas augstākās formas – filozofiskās, zinātniskās, mākslinieciskās. Te mīt altruisms, mīlestība, atklāsme, apskaidrība un garīgā ekstāze. Šī daļa ir garīguma, mīlestības, humānisma un varonības avots.
4. Apziņa – tā mūsu psihes daļa, ko apzināmies. Vairumam cilvēku tā sastāv no nebeidzamas tēlu, sajūtu, domu, jūtu un vēlmju plūsmas.
5. Apzinātais “Es” – sevis apzināšanās centrs. Cilvēki ir pieraduši identificēt sevi ar savām jūtām, domām un vēlmēm. Psihosintēzē “Es” centrs tiek salīdzināts ar baltu ekrānu, uz kura projicējas visi cilvēka pārdzīvojumi un domas. Tieši šāds priekšstats ļauj sevi vērot no malas, labāk sevi kontrolēt, bet galvenais – labāk saprast, kas esam patiesībā.
6. Augstākais “Es” – cilvēka personības patiesais centrs, kas atrodas aiz tās fiziskajām un psiholoģiskajām robežām. To neietekmē nedz mūsu pārdzīvojumi, nedz domas. Tas atrodas citā dimensijā, un mums pazīstamais “Es” personības līmenī ir tikai tā projekcija reālajā pasaulē. Augstākais “Es” nodrošina mūs ar iekšējās pasaules vērtībām, ievirza mūs noteiktā attīstības ceļā (par kura esamību bieži nenojaušam), vēršoties pie mums caur mūsu reālo “Es”. Par to, ka tāds augstākais “Es” pastāv, liecina cilvēku pieredze, kuri paši spējuši panākt tā apzināšanos, izmantojot garīgās izaugsmes tehnikas – psiholoģiskās (K. G. Junga individuāciju) vai parapsiholoģiskās (meditāciju).

7. Kolektīvā bezapziņa – psiholoģiskais lauks, kas apvieno cilvēkus. Tajā atrodas visiem pieejama informācija – vai nu tās ir domas, vai jūtas, vai tēli. Cilvēki ir savstarpēji saistīti, un visiem ir kāda kopēja psihes daļa, ar kuras starpniecību var noritēt informācijas apmaiņa un mainīties viena cilvēka stāvoklis, ja ir mainījies kāda otra cilvēka stāvoklis.

Terminu kolektīvā bezapziņa ieviesa K.G.Jungs, bet R.Asadžioli paplašināja šī termina robežas. Viņš kolektīvajā bezapziņā nošķīra zemāko un augstāko daļu, lai norobežotu instinktus no intuīcijas.

Psihosintēzes pieejas oriģinalitāte un praktiskums rodams terapeita piedāvājumā klientam pašam izvēlēties savus “iekšējos iemītniekus”. Psihosintēzē tos dēvē par subpersonībām. Tās ir vairākas, un katrai piemīt nevis kādu noteiktu vēlmju, instinktu vai īpašību kopums, bet gan PERSONĪBA ar to raksturojošām iezīmēm. Subpersonības apvieno apzinātais “Es” – tas centrs, baltais ekrāns, uz kura laiku pa laikam parādās kāda no personības daļām un spēlē vadošo lomu. Tajā brīdī mēs identificējam sevi ar šo subpersonību un klausām tās pieņemtajiem lēmumiem. Vēlāk notiek atdalīšanās no šīs subpersonības, un tā pārstāj noteikt mūsu uzvedību.

Psihosintēzes mērķis ir cilvēka garīgā attīstība, viņa dzīves uzdevuma, unikālā individuālā ceļa apzināšanās un īstenošana.

Kontakts ar savu augstāko “Es” un garīgā attīstība ir iespējama tikai pēc visu reālā “Es” daļu apzināšanās un pieņemšanas. Beigu beigās par personības centru kļūst nevis personiskais “Es”, kas ir egocentrisks un materiāls, bet augstākais “Es”, kam ir pavisam citas prioritātes – garīgums, mīlestība, harmonija. Tieši tāpēc psihosintēze ir ne tikai pretrunīgu subpersonību apvienošana, bet tā ir arī apvienošanās ar augstāko “Es”, ar dievišķo būtību un kosmosu. Tā ir visu cilvēku apvienošanās viņu augstāko, dievišķo izpausmju līmenī.

R.Asadžioli sekotāji: Tomass Jomens, Anna Jomena, Frenks Haronjans un Mārgareta Ruflere.

20.gs. otrajā pusē psihosintēzi sāka plaši izmantot psihoterapijā.

Saites: 

(Association for the Advancement of Psychosynthesis)

http://aap-psychosynthesis.org/index.htm

(Psychosynthesis)

http://two.not2.org/psychosynthesis/articles/index.htm

(Psychosynthesis Online)

http://www.psychosynthesisonline.com

(Psychosynthesis Resources)

http://www.psychosynthesisresources.com

Avots: http://news.frut.lv  un http://en.wikipedia.org

www.lasitava.lv