Vārda “druīds” izcelsme joprojām tiek diskutēta
Visizplatītākais tulkojums tam ir “ozola cilvēks”, jo daudzās valodās vārda sakne “dru” atbilst vārdam “ozols”. Sanskritā vārds “dru” nozīmē “mežs”.Romiešu karagājiena laikā druīdi izklīda pa visu Galliju un Britāniju. Viņu varu pār cilvēkiem neviens nekad neapstrīdēja, un ir zināmi gadījumi, kad armijas, teju – teju gatavas mesties viena otrai virsū, nolika ieročus pēc viena cilvēka – viscaur baltā ģērbta – gribas.
Nekad neviens svarīgs pasākums nesākās bez šo patriarhu palīdzības vai līdzdalības, jo viņi bija starpnieki starp dieviem un cilvēkiem, viņi kā neviens izprata varenās Dabas likumus. Ģeogrāfijas, fizisko zinātņu, teoloģijas un astroloģijas izzināšana druīdiem bija vismīļākā nodarbe. Viņiem nebija sveša arī medicīna. Anglijā un Īrijā ir atrasti tam laikam piederoši rupji darināti ķirurģiskie instrumenti. Druīdi lieliski pārzināja ārstniecības augus, un, ielūkojoties vecos angļu traktātos par seno medicīnu, var izlasīt, ka katram, kas praktizēja dziedniecību, bija jābūt dārzam, kurā auga visi viņa praksei nepieciešamie augi.
Arī pazīstamais transcendentālists Elifass Levi apgalvo, ka: “Druīdi bija priesteri un ārsti, kas dziedināja ar magnētismu un amuletiem un no tiem nākošiem fluīdiem. Universāli līdzekļi bija čūsku olas un āmulis, jo tie piesaista astrālo gaismu. Svinīgums, ar kādu tika nogriezts āmulis, liecina, cik ļoti cilvēkos bija nostiprinājusies ticība tā magnētiskajām īpašībām… Progress magnētisko parādību izpētē agrāk vai vēlāk mums atklās āmuļa absorbējošās īpašības, un tad mēs sapratīsim, kāds neparastas īpašības piemīt augam no kura tika gatavoti uzlējumi un novārījumi. Un tad sēnes, āmuļus un citus izaugumus, kas rodami uz kokiem, mēs jau apzināti izmantosim medicīnā, un tas būs aizmirstā jaunatklājums… Taču nevajag steigties pa priekšu zinātnei, kura pagaidām vēl atsakās no tā, kas spēj virzīt uz priekšu viņu pašu…”
Daudz dažādu minējumu ir par to, vai druīdi tiešām pārzināja visas tās slepenās gudības, kuras viņiem tiek piedēvētas. Viņu slepenā mācība nekad nav bijusi pierakstīta, tā nodota no mutes mutē īpaši izraudzītiem cilvēkiem.
R.Brauns uzskata, ka druīdi zināšanas ieguvuši no feniķiešu un turku jūrasbraucējiem, kuri savos alvas meklējumos jau tūkstošiem gadu pirms kristietības ēras Gallijā un Britānijā bija nodibinājuši savas kolonijas. Arī T.Morss grāmatā “Indiešu senatne” plaši aplūko feniķiešu, kartāgiešu un grieķu ekspedīciju uz Britu salām. Līdztekus šim pastāv arī cits uzskats – Druīdu Mistērijām ir austrumu izcelsme un zināma saikne ar budismu.
Galvenā Druīda (to Anglijā bija divi, pēc citiem avotiem – trīs) augstā stāvokļa apliecinājuma simboli bija zelta scepteris un ozolu lapu vainags. Svinīgo ceremoniju tērpa interesantākā detaļa bijusi “iodhan moran” – ar noslēpumainu spēku apveltīts taisnīguma krūšauts. Aplikts ap kaklu, tas spējis nosmacēt ikvienu, kurš melojis. Druīda tiāru priekšpusē greznojis saules starus atveidojošs reljefs rotājums – Saules simbols, savukārt tērpa jostu priekšpusē rotājusi “liath meisicith” – maģiska sakta ar centrā iestrādātu lielu baltu akmeni, kam piemitis īpašs spēks, – pēc Druīda pavēles tas spējis izsaukt debesu ugunis.
Tas bijis kā sava veida palielināmais stikls, un ar to Galvenais Druīds aizdedzis altāra uguni. Pie simboliskajiem atribūtiem piederēja arī zelta sirpis, ar kuru tika nogriezts āmulis, un pusmēness formas zelta scepteris – Jaunā Mēness sestās dienas, kā arī Noasa šķirsta simbols.
Gados jaunie Ordeņa locekļi bija gludi skūti un ģērbās pieticīgi, bet vecākie nēsāja kuplu bārdu un greznas rotaslietas. Vispār druīdi dzīvojuši pilnīgā atturībā. Daudzi ordeņa locekļi, apvienojušies askētu grupās, mituši klosteriem līdzīgās ēkās. Daudzi piekopa vientuļnieka dzīvi.
Līdzīgi visām citām Mistērijām, druīdu mācība dalījās divās daļās
Vienkāršāko no tām, morāles kodeksu, apguva vienkāršā tauta, bet ezotēriskā daļa bija pieejama tikai izredzētajiem.
Lai varētu iestāties Ordenī, kandidātam bija jānāk no labas ģimenes un apveltītam ar augstām morāles īpašībām. Taču, kamēr pretendents nebija izturējis dažādus pārbaudījumus un kārdināšanu, viņam netika izpausts neviens nopietns noslēpums. Tikai tad, kad pārbaudes bija izturētas, dziļi mežā vai kādā alā – vietās, kas tālu no cilvēku mitekļiem, – kandidātam tika izpaustas druīdu slepenās doktrīnas: par Visuma rašanos, dievu personībām, dabas likumiem, okulto dziedniecību, maģiju, burvestībām u.c., un viņš savukārt deva zvērestu un noslēpumus glabāt.
Džeimss Frīmens Klārks raksta: “Druīdi ticēja trim pasaulēm un pārceļošanai no vienas otrā. Augstākajā pasaulē dominējusi laime, zemākajā – nelaime, bet vidējā ir reālā pasaule. Pārceļošana no pasaules uz pasauli bijusi gan soda, gan atzinības, gan dvēseles attīrīšanas veids. Druīdi uzskatīja, ka reālajā pasaulē Labais un Ļaunais ir cieši saistīti un atrodas līdzsvarā, un cilvēks ir brīvs izvēlēties…”