Bija nakts. Drēbju pakaramais karājās skapī un jutās visnotaļ labi. Viņam bija sakārts virsū ļoti daudz drēbju un šādos gadījumos drēbju pakaramais vienmēr jutās labi. Jo vairāk drēbju pakaramais turēja, jo labāk viņš jutās. Un, attiecīgi, otrādi. Vairāk par visu pasaulē drēbju pakaramajam nepatika, ka no viņa drēbes ņēma nost. Taču šādi gadījumi, protams, bija neizbēgami un līdz ar to drēbju pakaramajam neizbēgami sanāca ciest. Tā drēbju pakaramais dzīvoja bija ļoti laimīgs, kad tam drēbes kāra virsū un bija dziļi nelaimīgs, kad saimnieks no rīta uzvilka uzkarināto uzvalku.Nez cik ilgi tā tas būtu turpinājies, ja kādu vakaru saimnieks neizņemtu drēbju pakaramo no skapja un neizkārtu to ar visām drēbēm gaitenī pie dzīvokļa durvīm.
Vispirms drēbju pakaramais jutās dziļi nelaimīgs. Kā nu ne šoreiz viņam atņēma ne tikai drēbes, bet visu skapi! Tā bija kliedzoša netaisnība! Viņu, kas bija skapim piederošs, gluži skapja sastāvdaļa, šādi izlikt ārpusē! Kaut kas traks!
Taču tad drēbju pakaramais paskatījās uz notikušo no otras puses. Protams, bija žēl, ka viņam tika atņemts skapis, bet gaitenis taču bija lielāks! Tagad taču viņš, drēbju pakaramais, ir kļuvis par gaiteņa sastāvdaļu! Hei, tas bija vareni! Drēbju pakaramais atplauka platā smaidā, tik platā, ka saimnieka uzvalka žakete plecos sāka tirkšķināt vīles.
Labvakar!, drēbju pakaramais pēkšņi izdzirdēja kādu sakām, priecājos jūs šeit redzēt. Īstenība esmu pat mazliet noilgojusies pēc citādas sabiedrības.
Pieskaitījis sevi pie gaiteņa, drēbju pakaramais joprojām bija labā prātā un ļoti pašpārliecināts. Viņš paraudzījās apkārt, taču nevienu runātāju nemanīja. Bija jau arī vakara krēsla un gaiteņa priekšmetu kontūras bija nedaudz izplūdušas.
Kur tu esi?, drēbju pakaramais jautāja, es esmu par lielu, lai te spēlētu aklās vistiņas. Galu galā, man ir citi un svarīgāki uzdevumi!
Esmu te, uz grīdas blakus stenderei. Atpūšos pēc kurpju pucēšanas nodarbībām.
Drēbju pakaramais paraudzījās uz grīdu un ieraudzīja melnu zābaku birsti. Tā stāvēja pieslieta pie sienas stenderes blakus kurpēm.
Drēbju pakaramais saviebās. Zābaku birste neizskatījās diez ko tīra. Sakaltuši zābaksmēra gabali bija saķepuši tai starp sariem, turklāt daļa saru bija sākuši krist ārā. Acīmredzot, šī bija veca zābaku birste.
Klau, birste!, joprojām saviebies, drēbju pakaramais noskurinājās, Es tev neesmu nekāda sabiedrība. Re, gaiteņa otrā galā stāv slota ar šaupeli, runājies ar tām. Man nav laika, man jāiet sevī, uzvalkā un mētelī!
Nu, kad jāiet, tad jāiet, zabaku birste paraustīja plecus. Ar slotu un šaupeli mēs runājamies katru vakaru. Bet tad jau neko. Lai tev jauks naktsmiers!
Drēbju pakaramais neko neatbildēja. Ies nu te runāt ar tādām!
Gaitenis iegrima naktī.
No rīta drēbju pakaramo gaidīja pavisam nepatīkams pārsteigums. Saimnieks pirms došanās prom no viņa noņēma visas drēbes. Visas! Kaut kas tāds drēbju pakaramā mūža nebija piedzīvots no viņa saražošanas brīža. Tas bija ārprāts! Drēbju pakaramais sāka ciest tik gauži, ka nevarēja novaldīt asaras.
Kas tad nu par pinkšķēšanu?, atskanēja tā pati balss, kas iepriekšējā vakarā.
Šoreiz drēbju pakaramajam ne prātā nenāca viebties. Bez atņemtajām drēbēm viņš jutās pazemots un iznīcināts. Un nemaz vairs nejutās pārāks par zābaku birsti.
Visu man noņēma! drēbju pakaramais šņukstēja, Visu, kas man bija! Man vairs nav nekā!
Vai tas kaut ko maina tevi pašā?, zābaku birste jautāja.
Kā, nu, protams, ka maina! Man nav vairs uzvalka! Man nav vairs mēteļa! Es esmu pliks! Eh, skapi bija labāk, tur vismaz sienas un durvis bija. Te esmu pliks vispārējai apskatei
Paga, draudziņ! Pirmkārt, nekas no tā, ko tev atņēma, tev pašam nepieder. Tev to iedot tikai paturēt. Varbūt palietot. Otrkārt, tu esi par daudz iedomājies. Tu esi radījis par sevi lielu stāstu ka tu esi drēbju pakaramais, piederošs pie koka mēbelēm, agrāk skapja, tagad gaiteņa sastāvdaļa, ka tev ir uzvalks, krekls, mētelis. Īstenībā tev jau no tā nekā nav, ir tikai stāsts. Ir pašam par sevi radīta leģenda. Tev sāp tāpēc, ka tev atņem kaut ko no tevis radītā stāsta, tev atņem tikai kaut ko tevis paša iedomātu kā savu esam. Tava drēbju pakaramā būtība taču no atņemtā nemainās. Tu esi un paliec drēbju pakaramais neatkarīgi no tā, kur atrodies un cik drēbes ir uz tevis pakārtas. Tāpat, kā es esmu zābaku birste neatkarīgi no tā, vai esmu apsmērēta ar krēmu, vai nē.
Drēbju pakaramais joprojām elsoja, taču elsas skanēja arvien klusāk un klusāk. Viņš domāja par zābaku birstes vārdiem un saprata, ka zābaku birstei ir taisnība.
Kā tu šo gudrību atklāji?, jau nomierinājies jautāja drēbju pakaramais.
Esmu daudz maisījusies pa cilvēku pasauli un ieraudzījusi, ka vairums cilvēku ir tieši tādi paši drēbju pakaramie, kā pirms brīža biji tu. Cilvēki uzskata par savu īpašumu to, kas viņiem ir iedots palietot. Bez tam cilvēki rada par sevi ļooooti garus stāstus par to, kas viņi katrs ir pēc pases, pēc reliģiskās vai partijas piederības, pēc statusa sabiedrībā un tā tālāk. Un cilvēki kļūst dusmīgi vai ļoti cieš, ja kaut kas no iedomātā stāsta viņiem tiek atņemts. Vai, ja tiek sabojāts, atņemts kaut kas lietošanā iedotais. Bet cilvēka būtība taču no tā nemainās ne mazākā mērā! Taču cilvēki sevi sasaista nevis ar savu būtību, bet gan ar iedomāto stāstu par sevi. Atceries, nupat tev bija tieši tāpat!
Drēbju pakaramais piekrītoši pamāja. Viņš bija sapratis. Sapratne viņu bija pamatīgi sašķobījusi, taču pat sašķobīts viņš jutās kā kārtīgs drēbju pakaramais.
Pārradās saimnieks. Nepamanījis drēbju pakaramā sašķobīšanos, viņš pakāra uz tā drēbes, bet ka tavu nelaimi! sašķobījies drēbju pakaramais vairs neizturēja to smagumu un saimnieka glaunais uzvalks nogāzās zemē.
Velns!, dusmās iesaucās saimnieks, Glaunais uzvalks nu ir netīrs! Un drēbju pakaramais arī beigts, jāmet ārā!
He! He! He! smējās nu jau salūzušais drēbju pakaramais, Kaut salūzis, es nu esmu pats sev saimnieks. Bet tu, saimniek, patiešām esi tikai drēbju pakaramais!
Protams, ka saimnieks teikto nesadzirdēja. Un ja arī sadzirdētu, tāpat nesaprastu.