Viens no reinkarnācijas doktrīnas izpratnes labākajiem un gandarījumu sniedzošiem rezultātiem, iespējams, ir apziņas pilnīga atbrīvošana no tā sauktajām nāves bailēm.
Starp maniem tuvākajiem radiniekiem bija tādi, kuri dzīves norietā stipri pārdzīvoja no neskaidrām, bet pastāvīgām bailēm par neizbēgamo pāreju. Starp viņiem, bez šaubām, bija dievbijīgi kristieši, kuri ar prieku pieņēma pārejas ideju, jo ticēja, ka kristiešu dzīvesveids viņus glābs no elles mokām.

Taču viņus neapmierināja un neiepriecināja perspektīva ilgstoši atrasties bezapziņas stāvoklī, nezināmās ēteriskās sfērās, gaidot neizbēgamo Tiesas Dienu.

Parasts kristietis uzskata, ka pēc pārejas viņa dvēsele nonāk nepazīstamās sfērās, lai piedzīvotu neizjusto, pēc tam paliktu aizmirstībā neaptverami ilgi, gaidot Tiesas Dienu, kad tiks apbalvota par labu un dievbijīgu dzīvi.

Taču viņu pārņem drebuļi jau iedomājoties bezgalīgo miegu un apziņas trūkumu. Varat runāt ko gribat, varat dziedāt psalmus savā baznīcā, sajūsmināties par domu, ka pēc tam, kad jūs atzīs par derīgu un cienīgu, jūs kļūsiet Garīgs. Taču fakts paliek fakts, ka domās jūs tāpat kā miljoni citu cilvēku Tiesas Dienas gaidīšanu neuztverat kā patīkamu un gribētu – šķiet, tā ir tāla, to jāgaida nezināmu laiku, kurš paies bezapziņas stāvoklī.

Cēloņus, parastai pārejas baiļu sajūtai, kas rodas rietumu cilvēku sirdīs un prātos, kā tika konstatēts, izskaidro divi faktori. Pirmais – tā ir pārliecība, ka tā sauktā nāve var iestāties negaidot un izbeigt karjeru, plānus un cerības, neļaujot gūt dzīvē panākumus.

Biznesmenis, kurš tikko uzsācis savu dzīves plānu īstenošanu un tagad pūlas piepildīt savus nodomus, saprazdams, ka vajadzīgs laiks, lai visu realizētu, vienmēr jūtas nomākts no domām par nāvi, kura visus nodomus var pārtraukt. Jauns cilvēks, kurš spēku plaukumā uzsāk dzīvi, sāk gūt apmierinājumu un saņemt atdevi pēc iepriekšējas gaidīšanas, cerībām, lūgšanām un ciešanām, baidās, ka nāve viņu var pārsteigt jebkurā brīdī un visu izbeigt.

Vai tādi cilvēki var rast mierinājumu oficiālajā Rietumu reliģijā (Western worlg orthodoxy)? Viss, ko viņi var uzzināt, ir tas, ka pēc dzīves pēkšņas pārtrūkšanas viņi nonāks šķīstītavā, kur tiks attīrītas viņu grēcīgās domas un miesa; ja tas nenotiks, viņi nonāks bezgalīgā bezapziņas stāvoklī, kurš būs drūmāks un tukšāks kā jebkas mums šajā dzīvē zināmais.

Un viņi šādā stāvoklī atradīsies nezināmu laiku, iespējams, miljonus un miljardus gadu, bet pēc tam negaidot stāsies Lielā Tiesneša priekšā un vai nu saņems mūžīgu atzinību, vai tiks sodīti, izcietīs sodu un nonāks šķīstītavā.

Vai tad šeit, šajos priekšstatos, šādā ainā ir kaut kādas cerības nākotnei? Vai ir mierinājums tādā izpratnē, ka, mūsu dzīvei beidzoties, pēc pārejas mēs atbildēsim par grēkiem, ko esam mantojuši no Ādama un Ievas un mūsu senčiem, par grēkiem, kurus esam izdarījuši aiz nezināšanas, sapratnes trūkuma dēļ, un, ka mēs cietīsim par visu to, bez iespējas labot stāvokli, nomazgāt grēkus un dzīvot dievbijīgu dzīvi?

Ja pāreja nozīmē beigas eksistencei uz zemes, ja tas, ka mēs nonākam pārejas momentā nozīmē mūžīgu soda sākumu, tad pāreja saprotama kā ciešanu, skumju un nožēlas periods. Visa mūsu būtne saceļas pret šādu netaisnību. Pat slikti izstrādāti, pēc satura nepilnīgi cilvēces likumi ir taisnīgāki nekā priekšstati, pēc kuriem cilvēks atbild par citu grēkiem, un tiek ņemta vērā viņa neziņa par to, kā sevi glābt.

Reinkarnācijas doktrīna maina visu mūsu dzīvi. Pirmkārt, tā mums ļauj apzināties, ka lielākie mūsu mantotie grēki ir tie, kurus mēs paši esam izdarījuši, un par kuriem mums būs jāatbild. Tālāk – tā palīdz saprast, ka grēkus, kurus mēs izdarām te un tagad nezināšanas vai sapratnes trūkuma dēļ, mēs varam izpirkt, iepriekšējo kļūdu slogu varam nomest, ka jauna lappuse ir atvērta, un mēs varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un atkal ar tīru sirdsapziņu censties sasniegt mērķi.

Šī doktrīna mums palīdz izprast dzīves uzdevumu un atrast to pozitīvo, kas slēpjas mūsu pārbaudījumos un ciešanās. Mēs varam saprast, kāpēc no ciešanām, kuras sev piesaistām, var saņemt noderīgas zināšanas, ja mums ir iespēja no jauna dzīvot, un saglabājot atmiņu par īstām kļūdām, izvairīties no tām nākotnē. Mēs uzlūkojam neizbēgamas pārejas perspektīvu bez bailēm un pat ar cerībām, ja apzināmies, ka tās nav beigas visam dzīvē iegūtajam, bet tikai viena ceļojuma beigas un nākošā sākums.

Pārdzimšanas doktrīnas mācība mūs sagatavo virzībai uz priekšu, uz mūsu plānu veidošanu un iemiesošanu dzīvē. Pie tam mēs saprotam – ja tajā, ko mēs darām slēpjas mūsu dzīves jēga, tad mums jāpieliek visi spēki un tas jādara labi, nebaidoties no tā, ka ceļš var pēkšņi pārtrūkt, bet mērķis vēl nebūs piepildīts. Ja pāreja pienākusi pirms esam pabeiguši savu lielo, šeit iesākto darbu, tad mums skaidrs, ka tad, ja tas tiešām bijis mūsu dzīves lielais uzdevums, mēs atgriezīsimies un no jauna ķersimies pie tā un turpināsim, līdz būsim to pilnībā paveikuši.

Reinkarnācijas doktrīna mums māca, ka tā sauktā „nāve” nav pašiznīcināšanās vai bezgalīga miega sākums, vai bezgalīga bezapziņas stāvokļa periods, bet tikai zemes apziņas izmaiņas, kas nekādā veidā neatspoguļojas iekšējā apziņā vai iekšējā „Es” apziņā (self). Bezgalīgas aizmirstības vietā mēs turpināsim dzīvot un atrasties kosmiskās sfērās, starp tādiem pašiem dzīvajiem, apzinīgi turpinot pilnveidoties un gatavoties jaunam zemes darbu ciklam.

Šo patieso likumu zināšana mums ļauj gatavoties nākotnei, neskatoties uz pāreju, un dod iespēju mums saprast, ka pārejā nav nekā tāda, no kā būtu jābaidās, nav nekā, ko būtu jānožēlo, ja dzīvojam saskaņā ar Visuma Dvēseles augstākajiem ideāliem.

Pārdzimšanas doktrīna mums dod pārliecību par to, ka tad, ja mēs dzīvojam pēc Radītāja (Great Master) un kristietības likumiem vai atbilstoši augstākajiem mūsu reliģijas baušļiem, lai kādi tie nebūtu, mēs noteiktā veidā tiksim atalgoti, kas dos mums spēkus un sagatavos jaunai dzīvei, kurā mēs saņemsim jaunas balvas un sasniegsim augstāku attīstības līmeni. Iziedami caur šādu nemitīgu zemes iemiesojumu virkni, mēs pakāpeniski varam iegūt tādu garīgas attīstības līmeni kristietības izpratnē, kurš mums ļaus stāties Lielā Tiesneša priekšā un saņemt Vislielāko Svētību.

Tas, kurš atzinis reinkarnācijas doktrīnu, skaidri zina, ka nāves nav. Viņš nelīdzinās tiem, kuri dzied psalmus, saucot „nāve izlabos nāvi”, bet dvēselē jūt šausmas un mēģina noliegt dabas likumus, kad pienāk laiks vecā, nolietotā ķermeņa sairšanai un jaunas dzīves sākumam. Viņš ir dzīvespriecīgs un mierīgs, apzinādamies to, ka tas, ko viņš iesēs, tas arī izaugs, ka viņš atbildēs par nodarīto ļaunumu, taču viņam būs iespēja kompensēt, lai sevi glābtu un no jauna dzīvotu, atbilstoši augstākajiem ideāliem.

Lai kur jūs satiktu cilvēku, kurš saprot šo doktrīnu, jūs redzēsiet, ka viņš ir mundrs, laimīgs, darbos veiksmīgs, garīgs, draudzīgs, iecietīgs un uzmanīgs pret citiem. Taču pats galvenais, jūs redzēsiet, ka tāds cilvēks nebaidās no nākotnes, nebaidās no pārejas un nešausminās no domas par tā saukto „nāvi”.