Domājot par kopsakarībām ap mums, atkal un atkal nākas atklāt, cik ļoti it kā šķietami atsevišķi procesi atspoguļo lietu universālo kārtību. Viens no šādiem procesiem varētu būt mūsu savstarpējās mijiedarbības jeb enerģijas apmaiņas process vienam ar otru (šeit un turpmāk rakstā ar „došanu” un „ņemšanu” domāti tieši enerģētiskie – ne mantiskie – procesi).Cilvēks ir sabiedriska būtne. Mijiedarbība ar citiem cilvēkiem notiek vairāk vai mazāk nepārtraukti. Iesaistīto personu loks var būt neliels (ģimene), var būt lielāks (darba kolektīvs), varbūt vēl lielāks (lielveikals, iela), var būt pavisam liels (masu pasākums).

Šajā mijiedarbībā notiek nepārtraukts enerģijas apmaiņas process. Pie tam, droši vien var apgalvot, ka enerģijas apmaiņas intensitāte ir apgriezti proporcionāla iesaistīto personu lokam (protams, te var būt izņēmumi, piemēram, ja kāds sniedz koncertu vai lasa lekciju lielai auditorijai. Taču te mēs vairāk runājam par ikdienas dzīves situācijām). Visintensīvāk mijiedarbība notiek ģimenes lokā ar tuvajiem cilvēkiem. Šeit atkal varētu runāt par to, kā mēs satiekam un kā mēs izvēlamies sev tuvos cilvēkus, taču tā būtu cita saruna.

Sākot iet dziļāk ievēlētajā tēmā, no vispārējā ikdienas mijiedarbību procesa atsevišķi vēlētos izdalīt bērnu (līdz zināmam vecumam) – vecāku attiecības. Tajās viennozīmīgi vajadzētu būt, ka vecāki ir devēji, bērni ir ņēmēji. Cita lieta, vai vecāki paši ir pietiekoši piepildīti, ka viņiem ir ko dot un vai nereti nav tā, ka vecāki (šad tad arī skolotāji) savu tukšumu reizēm kompensē, smalki terorizējot un pakļaujot bērnus. Protams, pašiem to neapzinoties. Viss turpmāk teiktais pilnā mērā attiecas arī uz vecāku – bērnu attiecībām, tomēr uzskatīju par lietderīgu tās izdalīt atsevišķi kā piemēru, kur enerģijas plūsma pārsvarā vienā virzienā ir pašsaprotama.

Tagad paiesim dziļāk.

Vispirms padomāsim par populāro Bībeles frāzi, ko Jēzus nosauc par augstāko otro bausli: „…tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mat 22,39). Ne velti atskaites punkts frāzē ir „kā sevi pašu”. Respektīvi, ja cilvēks mīl sevi pašu, viņš ar gatavs un spējīgs mīlēt arī tuvāko. Ja cilvēks nemīl sevi, viņš tuvāko nespēj mīlēt. Un ko tad citu, ja ne dot nozīmē mīlēt? Pie tam, dot bez nosacījumiem, negaidot, ka kaut kas ir jāsaņem pretī (ja tas nebūs tā, tad pareizāk ir runāt par tirgošanos, nevis mīlestību).

Citiem vārdiem sakot, cilvēkam ir jāpiepilda savs kauss tā, ka tas plūst pāri malām – tad cilvēks ir gatavs PATIESI dalīties, jo viņam nosacījumi neeksistē – viņa paša kauss ir pilns! Ja daloties tiek tukšots savs nepilnais kauss, cilvēkā paliek nosacījums – jāpiepilda savs kauss. Un sākās ķēdes reakcija – [šķietami] labprātīgi ziedojoties vienā situācijā, cilvēks vardarbīgi kādam līdzcilvēkam atņem enerģiju citā situācijā. Citādi vienkārši nevar būt, jo cilvēka sūtība ir – dzīvot ar pilnu kausu! Šajā sakarā beigsim sevi muļķot ar jēdzieniem „nesavtība”, „uzupurēšanās”, „ziedošanās” u.c. – tas nav nekas cits kā domājošā prāta triki aiz cēliem jēdzieniem nomaskēt un neredzēt savu nepiepildītību.

Ja kādam šeit rodas vēlēšanās piesaukt Jēzu kā upurēšanās paraugu, to var droši darīt. Jēzus bija Būtne, kas arī pie krusta palika ar pilnu kausu – Viņš turpināja mīlēt visus cilvēkus, neskatoties ne uz kādiem pret sevi vērstiem nodarījumiem. Jūs teiksiet – nu, jā, bet tas jau bija Jēzus! Jā, Viņš bija dižs. Toties mūs ikdienā neviens jau it kā krustā nesit, pārbaudījumi nav salīdzināmi… Rīkosimies nesavtīgi, ziedosimies, taču ar piepildītiem saviem kausiem! Tad tas būs patiesi, no sirds un bez nosacījumiem, tad arī viens no augstākajiem baušļiem būs izpildīts.

Pakavēsimies pie tā, kā nereti notiek ņemšana un kā notiek došana. Standartsituācija – viens intensīvi žēlojas otram par to, cik grūta dzīve. Tad, kad pirmais ir tā kārtīgi izžēlojies, viņš pēkšņi sajūtas stipri labāk. Un ko otrais? Otrais parasti šādās reizēs jūtas iztukšots. Pirmais ir varmācīgi atņēmis enerģiju otrajam. Ko darīt otrajam? Varianti ir tikai divi – nolaupīt no kāda cita līdzcilvēka vai atgūt enerģiju meditācijās, ejot pie dabas.

Daba ir varens enerģijas rezervuārs!

Principā jau atgūt enerģiju var arī, nenodarot pāri līdzcilvēkiem. Tikai paliek atklāts jautājums – vai bija pareizi aprakstītajā standartsituācijā šo enerģiju dot? Prāts tūlīt kliegs – jā! Dot vienmēr ir labi! Taču vai nav tā, ka dodot zivi, mēs attālinām cilvēku no iemācīšanās pašam makšķerēt? Vai nav tā, ka mēs šādi tikai aizkavējam cilvēku pašam iemācīties piepildīt savu kausu? Un vai nav tā, ka, kavējot cilvēku mācīties pašam (lasi – kavējot viņu ceļā pie Radītāja!), mēs nostājamies pret Esamības likumiem, jo Esamība taču ļauj katram pašam smelt, cik vajag? (Lūdzu gan šeit nepārprast un pacensties saprast, tieši par kādām situācijām ir runa)

Kāds iesauksies – bet kā tad paliek ar viedo sakāmvārdu „Dots devējam atdodas”? Sakāmvārds, protams, paliek spēkā. Taču, tāpat kā atdodas dotais, pilnā mērā „atdodas” arī pēc tam varmācīgā ņemšana. Un vēl pilnākā mērā „atdodas” arī Esamības likumu pārkāpšana!

Standartsituācijas var būt daudz un dažādas. Kašķīga sievasmāte, nemitīgi „uzbraucošs” priekšnieks, greizsirdīgs vīrs, piekasīgs kolēģis – šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Visos gadījumos ir runa par kāda nepiepildītību un vēlmi varmācīgi atņemt enerģiju.

Šajā pat sakarā varam pieminēt atšķirību starp jēdzieniem „vienatne” un „vientulība”. Vienatne ir situācija, kuru bauda piepildīts cilvēks. Vientulība ir situācija, kurā cieš nepiepildīts cilvēks. Cik patiesībā viss ir vienkārši! Līdzīgi – līdzjūtība, līdzcietība varētu būt mīlestības pavadīta sekošana līdzi kādam nepatīkamam procesam, kurā iesaistīts līdzcilvēks, līdzcilvēka stiprināšana. Vienaldzība – sekošana līdzi, tikai bez mīlestības.

Vēl pieminēsim, ka, lai arī, kā jau sākumā tika teikts, runājām šeit par enerģētiskajām izpausmēm, teiktais attiecas arī uz mantiskajiem apmaiņu procesiem. Jo manta jau tā pati enerģija vien ir.

Nobeigumā vēl nelielas pārdomas par izlasīto žurnālā „Times” 3. septembra numurā. Tur bija garš materiāls ar nosaukumu „Her Agony” par mātes Terēzes līdz šim nezināmām vēstulēm tuviem cilvēkiem, kuras nu nonākušas atklātībā. Saskaņā ar publicēto, faktiski ir bijušas divas mātes Terēzes.

Pirmā bija tāda, kādu mēs viņu pazinām no izveidotā tēla, ieskaitot viņas publiski rakstīto un teikto.

Otra bija tā, kas 50 gadu garumā jutās savā iekšienē tā, kā viņa jutās un ko viņa žēlojoties uzticēja tikai sev tuvākiem cilvēkiem. Un tur tās atzīšanās ir visnotaļ šokējošas.

Ir diskutabli apgalvot, ka māte Terēze veica savu labdarību tikai tāpēc, ka izveidotais tēls bija kļuvis tik stiprs, ka noteica visu pārējo viņas darbību. Taču, kas ir acīmredzams – māte Terēze nebija būtne, kas kaut attāli būtu pietuvojusies Radītājam (katram var būt vājuma brīži, taču, atkārtoju, šeit ir bijusi situācija 50 gadu garumā!). Visticamāk, viņa darbojās cēlas idejas vārdā. Taču ideja vien kausu nepiepilda. Un, lai cik tas varētu likties paradoksāli, Radītājam arī netuvina.

P.S.
„Gūt var ņemot, gūt var dodot,
Dodot gūtais neatņemams”
/Rainis/
Lasītājs var pats padomāt par šo rindu saistību ar rakstā pausto.

P.P.S.
Enerģijas apmaiņa un mijiedarbība notiek arī rakstiskās komunikācijas procesā. Komunikācija virtuālajā telpā nav izņēmums.