Ir daudz materiālu, kas vēsta par klīniskās nāves pieredzi. Tiem ir daudz kopēja: cilvēki, kuri uzskata, ka ir ieskatījušies pēcnāves dzīvē, gandrīz vienmēr stāsta par agrāk nepazītu miera sajūtu, spožu gaismu un visaptverošu mīlestību. Viņi ir guvuši pilnīgi jaunu pieredzi, kas ir kliedējusi bailes no nāves un neveiksmēm un izmaina turpmāko dzīvi uz Zemes. Tomēr katrs stāsts ir unikāls, jo tas, ko cilvēks pieredz pēc sava fiziskā ķermeņa atstāšanas, daudzējādā ziņā ir atkarīgs no viņa agrākās dzīves, turklāt, cenšoties aprakstīt pieredzēto, katrs cilvēks balstās uz savu līdzšinējo uzskatu sistēmu, izglītību un reliģisko piederību. Šī stāsta varonis ir kāds kristīgā sabiedrībā uzaudzis vīrietis no ASV.

Tūlīt pēc tam, kad biju nokritis uz metāla restēm, es jutu, ka paceļos augšup ārā no sava fiziskā ķermeņa. Redzēju sevi no malas – trīs dimensijās. Tas bija liels pārdzīvojums, jo dzīves laikā mēs sevi redzam tikai spogulī un fotogrāfijās. Es redzēju arī cilvēkus, kurus bija šokējis notikušais, viņi laikam domāja, ka esmu miris. Taču es nemaz nejutu sāpes, es jutos pilnīgs, vesels un brīvs. Es nodomāju: „Lūk, kas es esmu patiesībā!”

Es redzēju savu fizisko ķermeni – sakropļotu, asiņainu, nedzīvu – un mani pārņēma milzīgs līdzjūtības vilnis, es vēlējos pateikt aculieciniekiem, ka viss būs labi un ka nav iemesla būt skumjiem vai uztrauktiem.

Pēkšņi es sajutu, ka tieku vilkts prom no fiziskās Zemes – burtiski gaismas ātrumā – un tajā brīdī es redzēju visus planētas iedzīvotājus. Es redzēju cilvēkus Ķīnā, Zviedrijā un Urugvajā; es redzēju cilvēkus, kas guļ un sapņo; es redzēju cilvēkus, kuri gatavo maltīti savās mājās un restorānos; cilvēkus, kuri pārvietojas visdažādākos transportlīdzekļos uz un no darba, skolas un tikšanās; es redzēju bērnus, kas kopīgi rotaļājas, kā arī baņķierus, skolotājus un rūpnīcu strādniekus savās darbavietās. Es redzēju, kā mātes dzemdē bērnus, un tas man likās īpaši skaisti un aizkustinoši.

Es redzēju cilvēkus slimnīcās un cietumos, garīgās aprūpes iestādēs, pansionātos un bērnunamos – vientuļus, pamestus un nobijušos. Un es redzēju cilvēkus, kuri glezno, stāda puķes, raksta grāmatas un komponē mūziku, kā arī cilvēkus, kuri dejo.

Es redzēju cilvēkus, lūdzamies mošejās, tempļos, sinagogās un baznīcās, un cilvēkus, kas savas klusās lūgšanas izsaka vienatnē. Es redzēju iezemiešu ciltis visdažādākajās pasaules malās sitam bungas un atkārtojot buramvārdus. Un Dievs uz Zemi sūtīja pulkiem eņģeļu, lai tie palīdzētu atbildēt uz neskaitāmajām lūgšanām, kas tika izteiktas katru brīdi.

Kad es turpināju attālināties no Zemes un, šķiet, nonācu dziļāk gaismā, es redzēju Zemi no liela attāluma. Tā izskatījās kā skaists, vizošs, kosmosā peldošs zils un zaļš dārgakmens. Es redzēju, ka Zeme vibrē un pulsē, – tā, it kā viņa būtu dzīva būtne, kas elpo.

Un es nodomāju: „Šī ir Māte Zeme, šī ir mūsu Dievišķā Māte.”

Bet, ieskatoties cītīgāk, es ievēroju, ka viņas ķermenī ir briesmīgas rētas un čūlas, viņas elpa ir saraustīta un smagnēja. Viņa sāpēs sauca pēc palīdzības, uzrunāja savus bērnus un lūdza tiem pārtraukt slepkavošanu, postīšanu un cietsirdību. Viņa lēni mira un aizlūdza par mums visiem, lai mēs palīdzētu viņai izveseļoties un atjaunoties.

Mani atkal pārņēma neizmērojamas skumjas un līdzjūtība, es vēlējos apskaut Māti Zemi un iečukstēt mīlestības un cerības pilnus vārdus. Es atceros, ka daļa no manis jutās bezspēcīga izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu – tieši tāpat kā es bieži biju juties savā fiziskajā ķermenī. Tajā pašā laikā daļa no manis jutās visspēcīga – tā, it kā nebūtu nekā tāda, ko es nespētu paveikt.

Šajā brīdī es jautāju Dievam: „Ko Tu vēlies, lai es darītu?”

Un atbilde, kas sasniedza mani, bija tāda, ka man ir jādodas atpakaļ savā fiziskajā ķermenī, lai sasniegtu noteiktus mērķus, ceļš līdz kuriem jau bija iesākts.

Es domāju pie sevis: „Es taču nevaru doties atpakaļ, jo mans ķermenis ir tālu prom un tas ir pārāk sadragāts.” Turklāt mani biedēja tas, ka, atrodoties savā fiziskajā ķermenī ar visiem tā ierobežojumiem, es nekad nespēšu paveikt to, ko varētu kā gars – tik brīvs un viegls.

Atceros, ka jutos dusmīgs un baiļpilns. Es negribēju atgriezties tumsā, it īpaši pēc tam, kad biju piedzīvojis šo burvīgo gaismu. Un tad visapkārt sev es sajutu Jēzus Kristus klātbūtni – neaprakstāmu mīlestību. Es jutos tā, it kā peldētu ekstāzes okeānā.

Es jautāju Viņam: „Vai man patiešām jādodas atpakaļ?”

Viņš atbildēja, ka es esmu daļa no Dieva brīnišķā plāna (tāds ir ikviens) un ka mans augstākais mērķis ir mīlēt un kalpot Dievam un visām jutīgajām būtnēm. Es zināju, ka Viņš pilnībā saprot manas bailes un šaubas. Viņš mani pārliecināja, ka es atveseļošos, lai gan tas prasīs visu dzīvi, un ka manī ir spēks, tikai es to līdz šim brīdim nebiju apzinājies. Šī informācija man bija ārkārtīgi svarīga, jo agrāk es bieži vien šaubījos, vai kādreiz maz atradīšu savu vietu pasaulē, – ņemot vērā, ka vienmēr esmu bijis tāds kā malā stāvētājs, – un vai es savā dzīvē spēšu paveikt kaut ko būtisku.

Tad Kristus sacīja, ka sūtīs man sargeņģeļus, kuri palīdzēs atveseļoties, rādīs ceļu un aizsargās. Šajā brīdī gaisma kļuva vēl spilgtāka, un visapkārt pēkšņi bija eņģeļi, kuri spēlēja visbrīnišķīgāko mūziku un dziedāja himnas par godu Dievam. Daži eņģeļi raudāja, un Jēzus paskaidroja, ka tās ir prieka asaras par manu jauno dzīvi uz Zemes, kā arī līdzjūtības asaras par grūtībām, ar kurām man nāksies saskarties. Es jutos ļoti pateicīgs, man vairs nebija bail. Es apzinājos, ka mani neviens vairs nespēs ievainot, un es apņēmos katru dienu darīt visu iespējamo, lai kalpotu Dievam.