Guntis Kalnietis ir ārsts-psihiatrs ar vairāk kā 30 gadu ilgu darba stāžu.

Psihiatri mācās arī psihoterapiju, savukārt metodes un filosofija, ko viņš apguvis psihoterapijā, ir zināmā mērā nākušas no reliģiskajām praksēm. Reliģija nākamo dakteri ir interesējusi vienmēr.

Skolas gaitas sākot, viņš ir dzīvojis mājā, kurā atradusies ciema bibliotēka. Tā saucamajā Hruščova laikā valsts cīnījās pret reliģiju un popularizēja ateismu, tāpēc viņa pirmā grāmata par reliģiju ir bijusi latviski iztulkotā ateisma rokasgrāmata, kas saturēja arī interesantu informāciju par dažādām reliģijām. To viņš ir lasījis ar lielu interesi.

 

Gunta vecāki 1941.gada14.jūnijā tikuši izsūtīti uz Sibīriju, kur viņš vēlāk ir piedzimis.

 

Vecāki nākuši no luterāņu ģimenēm, bet nav bijuši reliģiozi. Arī padomju laiks darījis savu – Guntim nav bijis nekādas reliģiskās audzināšanas. Tomēr reliģijas viņu ir interesējušas vienmēr, un nevis šauri konfesionāli, bet – kā tajā ateisma rokasgrāmatā – visas pasaules mērogā.

Nākošais spilgtais iespaids šajā jomā ir bijis Leo Taksila „Jautrais evaņģēlijs”, kas zēnam ir uzdāvināts skolotāju vārdā astoto klasi beidzot. Tajā ar humoru ir „apspēlētas” evanģēlijos sastopamās pretrunas, bet Jēzus attēlots gandrīz kā hipijs. Jau nobriedušākā vecumā jauneklis izlasījis arī īsto evaņģēliju.

 

Guntis Kalnietis uz dievturību ir atnācis ne no folkloras, kā lielākā daļa dievturu, bet gan no reliģijas puses. Viņam ir bijuši reliģiski meklējumi gan Rietumu, gan Austrumu virzienos, taču viņš sevi neuzskata ne par teologu, ne filozofu, bet gan par psihoterapeitu, kas pievērsies reliģijai, un šī interese galu galā novedusi viņu pie dievturības.

1990.gadu sākumā, kad viss jau varēja notikt brīvāk, viņš ļoti aizstāvējis kristietību. Viņa paaudze bija tā, kurai augstskolā bija jāmācās zinātniskais ateisms un tas nevienam nav paticis, licies sauss un neinteresants. Tikko brīvība kļuvusi lielāka, visi metušies lasīt garīgo, tajā skaitā arī kristīgo, literatūru, jo padomju laikā kristīgā baznīca likusies atstāta novārtā, apspiesta. Tajā laikā Guntim bijuši daudzi labi paziņas garīdznieki un viņš pats ir vairākus gadus strādājis kādā kristīgajā augstskolā par pasniedzēju, šī vide viņam ir diezgan labi pazīstama.

 

Šobrīd viņa attieksme pret kristietību ir mainījusies. Tai vairs nekas nedraud, tā plaukst un zeļ, savukārt, dievturi ir it kā atstāti malā.

Pagājušā gadsimta 90.gados dakteris Kalnietis ir priekš sevis atklājis dievturu literatūru, protams, studējis arī dievturības dibinātāja – gleznotāja, mākslas vēsturnieka, publicista un pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa darbus. Latvijas Dievturu sadraudzē viņš iestājies tikai pirms dažiem gadiem. Šogad viņš ir ievēlēts par LDS valdes vadītāju.

Dievturībā viņš iesaistījies vēlēdamies caur to palīdzēt cilvēkiem, un šo izvēli droši vien iespaidojis arī viņa „ārsta reflekss”. Viņš uzskata, ka dievturība ir jāattīsta un jānostiprina. Psihiatrija ir sociālās medicīnas nozare, saistīta ar sabiedrību, dakteris ir ilgi strādājis arī kā narkologs un savā dzīves un darba pieredzē ir redzējis latviešu tautu ne no tās labākās un skaistākās puses. Viņa pacienti ir bijuši atkarīgi cilvēki – alkoholiķi, narkomāni, arī psihiski slimnieki, depresīvi cilvēki, kas cieš paši un liek ciest saviem tuviniekiem. Daudz kas ceļas no nesakārtotas dzīves, bet reliģija ir iespēja iegūt visu lietu kārtību.

 

Guntim piedzima tad, kad Staļina laika gars joprojām vēl bija dzīvs. Viņa vecāki nemaz necerēja atgriezties Latvijā – izsūtījums taču bija uz mūžu un dzimtene bija tikai tāls sapnis. Tomēr viņiem izdevās atgriezties. Tāpēc Guntis Kalnietis saka: „Es dzīvoju Latvijā un jūtu pienākumu pret savu tautu. Man liekas, ka dievturība ir tas garīgais ceļš, kas varētu Latvijai palīdzēt.”

Guntim dievturība ir reliģija, tagad gan ir modē teikt „dzīvesziņa”, bet viņš pastāv uz vārdu „reliģija”, jo arī Ernests Brastiņš, studējot folkloru, no dainās saglabātās mācības formulējis dievturību kā reliģiju.

„Man liekas, tas ir tas ceļš, kas mūsu tautai tagad ir vajadzīgs. Savā darbā saskaroties ar tik daudzām negācijām saprotu, ka mūsu tauta šobrīd nav laimīga. Šī demogrāfiskā situācija, migrācijas process – cilvēki brauc projām no savas dzimtenes uz neatgriešanos! Jaunā paaudze lielā mērā augs ārzemēs.”

L.S. Mūsu tagadējās vērtības noteikti nelīdzinās tautas dziesmu vērtībām…

G.K. Diemžēl nelīdzinās. Ir globalizācijas spiediens un arī iespējas– visi ceļi vaļā! Bet mums vajag ko tādu, kas notur cilvēkus dzimtenē. Un dievturība varētu sniegt lielāku latvietības izjūtu, piesaistīt šai zemei.

 

L.S. Arī lauku cilvēkiem, kas nu jau kā šķira gandrīz iet bojā, būtu svarīgi atgriezt latvisko pašapziņu.

G. Noteikti. Un dievturība nav kāda Brastiņa izdomāta reliģija, dievturu kustības dibināšana ietilpst pirmskristīgo reliģiju atjaunošanas procesā, kas Brastiņa laikā bija tikko sācies.

Ķeltu – druīdu reliģiju Lielbritānijā sāka atjaunot 18.gs. Vēlāk Vācija, Skandināvijas zemes centās atjaunot savu – seno ģermāņu reliģiju. Šobrīd gandrīz visas senās indoeiropiešu reliģijas pastāv kā rekonstruētas kustības vai organizācijas. Jautājums – cik nu kurai atjaunošana izdevusies, cik kurai tā pagātnes materiāla palicis. Ir seno skandināvu reliģija – tā saucas asatru. Islandē jau no 1970.gadu sākuma tā ir oficiālā reliģija līdzās luterānismam, šīm abām reliģijām ir vienāds oficiālais statuss, vēlāk tāds tika noteikts arī citās skandināvu zemēs. Ķeltu druīdu kustība ir ļoti plaša, tā izplatījusies pat Amerikā, kur ir daudz īru emigrantu. Senās reliģijas atjauno arī slāvi, kā mūsu kaimiņi baltkrievi, neaizmirstot arī savas baltu saknes. Krievijā gan, ņemot vērā pašreizējo atmosfēru, rodnoverije atjaunotāji ir ļoti nacionālistiski noskaņoti.

Mēs esam bagāti ar savām dainām, reti kurai tautai ir saglabāta tāda bagātība. Ir tautas ar saviem senajiem eposiem, piemēram, skandināviem ir „Vecākā Eda”. Arī dainu Dieva dziesmas kopumā var uzskatīt par ļoti senu eposu. Dieva vārds tur ir pieminēts ap 9 000 reizes, un kur vēl citas Dieva izpausmes – Laima, Māra, Pērkons.

Dievturība manā uztverē iekļaujas vispārējā indoeiropiešu seno, etnisko reliģiju rekonstrukcijas procesā. Arī lietuvieši jau ir tālu aizgājuši savas reliģijas atjaunošanā. Ernests Brastiņš reģistrēja pirmo dievturu draudzi 1926.gadā un tātad organizētai dievturībai nākošajā gadā būs 90 gadu. Lietuviešiem tajā laikā vēl nebija tādas atjaunotnes kustības. Bija viņiem tad Vidūns – filozofs un rakstnieks, kurš mēģināja atjaunot seno reliģiju, bet reāli tas notika tikai 1980.gadu beigās. Padomju laikā tā tika aizliegta un Romuvas kustība tikai vēlāk parādījās atklātībā. Seno lietuviešu reliģija tagad ir Lietuvā pazīstama un atzīta arī no valsts puses, tās vadonis Jonas Trinkūnas (pēc izglītības etnogrāfs) nesen saņēma ordeni.

L. Vai šīs kustības nosaukums cēlies no svētajām birzīm?

G. Jā. Latviski tā ir Rāmava – krīvi, Prūsija. Tātad, mēs vienkārši esam šajā atjaunotnes vilnī iekšā. Es teicu – indoeiropiešu reliģijas, bet īstenībā, visām pasaules tautām, pat, ja šobrīd vairs nav, tad agrāk (pirms kristietības, islāma vai komunisma) ir bijušas senās reliģijas. Un tās nereti līdzinās mūsējai, lai gan ir veidotas uz viņu folklorā saglabātā pamata. Ir tāda tauta – marieši. Marieši dzīvo Krievijā – tā ir somugru tauta, kurā visiem padomju laikiem cauri ir saglabājusies senā reliģija. Viņiem ir svētās birzis, savi priesteri, savi reliģiskie svētki. Reti kurš zina, ka šobrīd diezgan „aizrautīgām” musulmaņu tautām, konkrēti tjurku tautām, ir kopīga senā reliģija – tengriānisms. Tengri ir debesu Dievs. Tāpat kā indoeiropiešiem arī šī vārda izcelsme nozīmē „saulē mirdzošā dienas debess”. Tengri ir plašo stepes debesu Dievs, kur dzīvoja senie tjurki.

Arī indoeiropieši ir saules cilvēki, viņi kādreiz dzīvoja pēc saules kalendāra. Mēs zinām četrus galvenos punktus saules gada gaitā- saulgriežus un saulstāvjus, un ja pa vidu ieliek vēl četrus, kā, piemēram,Ūsiņi, – starp Lielo dienu un Jāņiem, tad iznāk latviskais Saules kalendārs, kas balstīts uz neapstrīdama astronomiska pamata nevis uz kādiem vēsturiskiem vai pseidovēsturiskiem notikumiem.

Plaša ir seno reliģiju panorāma. Un klīstot vēl tālāk pasaulē – piemēram, ir sinto Japānā – dabas un senču reliģija, kurā, kā izrādās, ir negaidīti daudz saskanīga ar latvisko pasaules uzskatu. Sinto reliģija lielā mērā ir veidojusi Japānas seju, kuru taču mēdz uzskatīt par eksotisku un tūristiem interesantu zemi. Un interesants ir atšķirīgais, nevis globāla vienveidība.

 

L. Japāņi ir arī budisti…

G. Budisms pie viņiem ir atnācis no Ķīnas, bet autentiskā reliģija ir sinto. Tajā ir dabas dievināšanas un senču kults – tas arī mums ir saprotams, lai gan tā ir cita rase un mūs šķir liels attālums. Japāņi Austrumos, Ziemeļamerikas indiāņi Rietumos – arī tur ir dabas kults un Lielais Gars.

Man Dievturība ir kā viena no šī kopējā procesa izpausmēm.

 

L.S. Vai te nav saskatāma paralēle ar Bībeles Veco Derību?

G.K. Priekšstata par Dievu ziņā nav nekādas paralēles.

 

L.S. Ne satura, bet hronoloģijas ziņā. Ir Vecā un Jaunā derība. Dievturība ir Vecā derība un Jaunā derība nāk ar kristietību?

G.K. Vecā Derība ir jūdu tautas reliģija. Jūdi tur ir kā izredzētā tauta. Viņu Jehova ir bargs, nosodošs, citām tautām atriebīgs Dievs. Te nav nekādas saistības ar Dievturību.

Es tikko vēlreiz pārlasīju Zentas Mauriņas pēdējo eseju „Baltās drānas”, kur viņa ir rakstījusi par dainām. Vārdu „dievturība” viņa gan nemin, bet viņa raksta par šo īpašo dainu pasaules uztveri – daiļumu, gaišumu, tikumu, krietnumu.

Ja tā filozofiski ņem, tad Dievam -Visa Radītājam vajadzētu būt vienam. Arī cilvēce tomēr ir vienota, lai gan ir dažādas tautas un rases. Un tagad ir tik daudz atklājumu astrofizikā, kosmoloģijā! Ja Dievs ir radījis Visumu, tad laikam jau tomēr būs viens Dievs. Dziļākajā līmenī visur ir saskatāma kopība, un kā Zenta Mauriņa šajā esejā raksta – latviskais Dievs, tas ir vienkārši latviskais priekšstats par Dievu. Vēsturiski izveidojušies tautu priekšstati var atšķirties, bet kaut kur dziļākajos pamatos Dievs ir viens. Mauriņa interesanti raksta – kāda ir tauta, tāds ir šīs tautas Dievs. Un pēc latviešu Dieva priekšstata, kas parādās folklorā, pirmkārt dainās, viņa spriež pozitīvi par latviešu tautu. Visi tur minētie tikumi – darbs, skaistuma izpratne, ētiskie ideāli… tie visi apliecina latviešu tautas dvēseles gaišo pusi. Kāda ir tauta, tāds ir viņas Dievs. Un otrādi – kāds ir tautas Dievs, tāda šī tauta veidojas.

Es domāju, ka mūsu tauta var droši atgriezties pie sava senā Dieva un caur šo Dieva priekšstatu arī pati kļūt labāka.

 

L.S. … kas laikam ir visu reliģiju mērķis.

G.K. Kad es beidzu 8.klasi, tad man uzdāvināja „Jautro evaņģēliju”, bet laiki mainījās, un 20 gadus vēlāk mana meita, beidzot vidusskolu, saņēma Ernesta Brastiņa „Tikumu dziesmas”. Savā laikā viņš izdeva dainu izlases ar saviem komentāriem -„Dieva dziesmas”, „Tikumu dziesmas” un „Gadskārtu dziesmas”. „Tikumu dziesmas” tika vēlreiz izdotas 1990.g. vidū un bija viens gads, kad tās tika dāvinātas absolventiem ar visiem skolas zīmogiem. Tagad jau tā vairs nav.

 

 

L.S. Vai jūs nepastāstītu tuvāk par savu ceļu dievturībā?

G.K. Kāds ir mans ceļš? Par savas specialitātes – psihiatrijas izvēli es varētu teikt tāpat kā Šveices psihiatrs Karls Gustavs Jungs. Viņam vienlīdz ir interesējusi gan medicīna, gan filosofija, un psihiatrija ir nozare, kur šīs intereses var apvienot. Bet psihiatrijai ir arī sociālais aspekts un ilgstoši ārstējot savus pacientus, bet man ir iznācis dzīvot galvenokārt latviskajā Kurzemē, es sāku domāt – kas vispār notiek ar latviešu tautu, ja viņas pārstāvji ir tādā psihiskajā stāvoklī, kā es to ikdienā redzu! Un tad es atgriezos pie savas senās intereses par reliģijām un „īstās” reliģijas meklējumiem.

Kristietība? To pagaidām nekas neapdraud, vismaz ne Latvijā. Kāda būs Latvijas reliģiskā statistika vēlāk, par to gan es neesmu drošs, ar to es domāju pasaulē visstraujāk augošo reliģiju – islāmu.

Bet mani reliģiskie meklējumi mani ir atveduši tepat vien uz šo zemi atpakaļ pie mūsu gaišā un tīrā pasaules uzskata. Un man dievturība liekas kā tāda tautas dziesmu sērdienīte, kurai gribas palīdzēt.

 

Visām tautām ir kopēji kāda garīgā pirmsākuma meklējumi, lai gan katrai tautai priekšstati par to ir dažādi. Ir tāds Latvijā maz pazīstams filozofijas virziens – tradicionālisms, kuru nodibināja franču filozofs Renē Genons (viņš darbojās periodā starp abiem pasaules kariem). Viņš uzskatīja, ka kādreiz ir bijusi viena īstā, pirmatnējā reliģiskā tradīcija, jeb kā viņš latīniski to nosauc religio perennis- mūžīgā reliģija, kāda atklāsme, kas ir eksistējusi ļoti tālos, mītiskos laikos, varbūt Atlantīdas vai Hiperborejas laikos. Šī pirmā, sākotnējā reliģija pēc tam ir sadalījusies pa tautām un attālinājusies no sava pirmavota, bet, ja dziļāk papēta, mēs redzam, ka visu tautu reliģijās ir kaut kas kopējs.

Genons apraksta sākotnējās reliģijas principus – kāda tā varēja būt, un dievturība ir tuvu šiem principiem. Tātad dievturībai ir ļoti senas saknes.

Un vēl es gribētu pieminēt tādu latviešu sabiedrībai maz zināmu terminu kā neiroteoloģija. Tie ir pētījumi par cilvēku reliģiozitāti, kurus izdara ar neiroloģiskām metodēm. Medicīnā tiek pētīta smadzeņu darbība ar dažādām sarežģītām rentgenoloģiskām metodēm, magnētisko rezonansi, smadzeņu asinsvadu angiogrāfiju u.c. Tiek pētīts, kā darbojas smadzenes, kurš smadzeņu centrs, kura zona darbojas, kā tā tiek apasiņota, cik aktīvas ir šūnas. To parasti izmanto slimību diagnostikā. Bet neiroteologi Rietumos jau gadus piecpadsmit pēta smadzeņu darbību reliģiskās prakses – lūgšanas vai meditācijas, laikā, pēta, kā mainās smadzeņu darbība, kuras smadzeņu zonas ir aktīvas, kuras mazāk aktīvas. Ja cilvēks fiksē savu subjektīvo izjūtu meditācijas laikā, viņš pēc tam stāsta, ka juties ārkārtīgi mierīgs, atslābināts. Un objektīvi var redzēt, kā viņa smadzenes darbojušās meditācijas laikā. Ar šīm metodēm var apskatīt visu smadzeņu ainu kopumā. Katrai zonai ir sava funkcija. Piemēram, ir zona, kas atbild par loģiku, ir zona, kas atbild par iztēli. Vai arī lūgšanas laikā, kad cilvēki saka – man bija tik brīnišķīga lūgšana, pēc tam es jutos atvieglots – to visu var redzēt objektīvi.

Nu lūk, pēc neiroteoloģijas pētījumiem spriežot cilvēkam reliģija ir vajadzīga.

 

Te varam izdarīt īsu iespraudumu par ateismu – manai paaudzei tas bija marksistiskais ateisms. Mums teica, ka reliģija ir slikta, ka marksisms ir tā īstā un pareizā mācība. Tagad Rietumos labu laiku modē ir tā saucamais „Jaunais ateisms”. Viena tā pārstāvja grāmata ir izdota arī latviski – tā ir Ričarda Dokinza „Dieva delūzija” (tulkotājs acīmredzot ir baidījies pārtulkot angļu vārdu delusion– murgi, maldi). Dokinss ir ievērojams britu profesors, ģenētiķis, un sarakstījis vairākas grāmatas. Viņš ir radikāls ateists, kurš uzskata, ka visas Dieva teorijas ir nezinātniskas un nepierādāmas. Jaunie ateisti galvenokārt apsūdz izplatītās monoteiskās, dogmatiskās reliģijas, par to neiecietību pret atšķirīgi domājošiem, pret varmācību pagātnē, kas notiek joprojām, pret cilvēces materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma iznīcināšanu kādas murgainas idejas vai „vienīgās pareizās ticības” vārdā.

Starp citu par šo tēmu – reliģija un varmācība ir latviski tulkota norvēģu reliģiju pētnieka Torkela Brekes grāmata „Kaina Bērni”.

Atgriežoties pie Dokinza, viņš 2006.gadā uzņēma dokumentālo filmu, kas ir pieejama arī You Tube -”The Root of All Evil?” (šo jautājumu viņš uzdod esot Jeruzālemē).

Pie jaunajiem ateistiem pieskaita arī Kristoferu Hitčensu, viņam ir grāmata „How Religion Poisons Everything”, arī plaši pazīstamo astrofiziķi Stīvenu Hokingu, kurš, būdams fiziski bezpalīdzīgā stāvoklī (bet ir taču viedoklis, ka slimība veicina reliģiozitāti), tomēr uzskata, ka Dievs nav radījis Visumu.

Neuzskatu, ka ateisms mūsu tautu varētu glābt, tomēr Dokinza „Dieva delūzija” būtu jāizlasa katram, un pēc tam jāpadomā – ticēt vai neticēt un, ja ticēt, tad kam?

 

Kāda tad ir reliģiskā statistika Latvijā?

Ja spriež pēc baznīcu uzrādītajiem cipariem, tad gan iznāk, ka kristīgo Latvijā kopumā ir vairāk, nekā iedzīvotāju.

Pēc Eurobarometer (2005.) aptaujas Latvijā atzīst, ka tic dievam 37% iedzīvotāju, netic 10%, tic kādam grūti definējamam garam, dzīvības spēkam 49%.

Pēc Gallup (2011.) – 58% Latvijas iedzīvotāju reliģija ir nesvarīga, bet svarīga – 39%.

Pēc mūsu SKDS (2009.) par kristiešiem sevi uzskata 37% latviešu un 51% krievvalodīgo. Baznīcu apmeklē vismaz vienu reizi nedēļā 5% Latvijas iedzīvotāju.

Kopumā uz Eiropas fona Latvijā ir vidējs reliģiozitātes un ateisma līmenis. Lielākie ateisti Eiropā skaitījās igauņi un čehi, lai gan pēc šī gada aptaujām pirmajā vietā izvirzījusies Zviedrija (85% Zviedrijas iedzīvotāju netic Dievam), seko dāņi.

Latvija gan izceļas ar augstu ārpuskonfesiju, nediferencētu reliģiozitāti (minētie 49%).

Es tomēr gribētu ieteikt katram padomāt par savu reliģiozitāti, jo tas ir svarīgi.

 

L.S. Jūs uzskatāt, ka svarīga ir piederība?

G.K. Nē, no garīgās un arī fiziskās veselības viedokļa iznāk, ka svarīgs ir pozitīvs priekšstats par Dievu, bet piederība pie konfesijas, denominācijas nav tik svarīga.

Reliģijas psiholoģijas pamatlicējs, amerikāņu psihologs Viljams Džeimsspirms vairāk nekā 100 gadiem uzrakstīja grāmatu „Reliģiskās pieredzes daudzveidība”, kurā viņš pētījis viņam zināmo reliģiju psiholoģiskos efektus. Tajā laikā gan Austrumu reliģijas bija mazāk pazīstamas, viņš vairāk operēja ar Rietumu reliģijām – dažādiem kristietības virzieniem. V.Džeimss iedalīja reliģijas veselas dvēseles un slimas dvēseles reliģijās.

Dievturība pavisam noteikti pieder pie veselīgas dvēseles reliģijām.

 

Atgriežoties pie pētījumiem par to, kā cilvēks jūtas reliģisko prakšu laikā, kā darbojas viņa smadzenes, neiroteoloģija secina, ka priekšstats par mīlošu un labu Dievu cilvēkam ir vajadzīgs. Neiroteologi ir interesanti ar to, ka viņi patīk visiem – gan ateistiem, gan ticīgajiem. Neiroteoloģija neapgalvo, ka Dievs ir vai, ka viņa nav, bet tā uzsver, ka pozitīvs priekšstats par Dievu cilvēkam ir vajadzīgs, tas, kā pierāda manis minētās galvas smadzeņu izmeklēšanas metodes, uzlabo mūsu nervu sistēmas darbību, psiholoģisko pašsajūtu un pat mūsu fizisko veselību. Pētījumi rāda, ka ticīgi cilvēki mazāk slimo ar sirds slimībām, viņiem ir normālāks asinsspiediens. Savukārt ateisti saka – tad jau neiroteoloģija pierāda, ka Dieva nav, ja viss notiek mūsu galvā. Ticīgie turpretī izlasīs šos pētījumus un sacīs – ja pēc reliģiskās prakses cilvēks jūtas labāk un ir veselāks, tas ir pierādījums, ka Dievs ir. Neiroteologi runā par to, ka Dievs ir vajadzīgs. Un no šī viedokļa – nav svarīgi, kam cilvēks tic, ja tikai ticība ir pozitīva, ja tic labam un mīlošam Dievam. Savukārt, ja jūs baidieties no Dieva soda, ja jūsos ir vainas sajūta, kas var sasniegt pat klīnisku līmeni – tad tā vairs nav veselīga ticība. Tā ir destruktīva ticība, kas var cilvēku novest līdz depresijai, pašnāvībai, sagraut viņa dzīvi.

Es te daudz runāju par ateismu, bet neiroteoloģijas atziņas tomēr ir viens no maniem argumentiem par labu ticībai.

Jaunais ateisms uzskata, ka tās ir muļķības, ka ticība nav vajadzīga, neiroteoloģija saka – ir vajadzīga. Es domāju, ka labai veselībai nav svarīgi, kuram Dievam jūs ticat – ja jūsu ticība ir laba un tā jums palīdz dzīvot. Daudzas reliģiskās prakses, īpaši lūgšana un meditācija ir veselīgas. Meditācija ir atzīta par vienu no visveselīgākajām garīgajām praksēm. Latviski ir izdota grāmata „Meditācijas māksla”, autors ir franču ģenētiķis Matjē Rikārs, kurš ir budists un pēc visiem psiholoģiskajiem testiem atzīts par laimīgāko cilvēku pasaulē.

Meditēt var ne tikai budists, vai, kas daudziem ir pārsteigums, arī kristietis. Arī dievturis var meditēt, arī dievturis var lūgties. Es pats varu dalīties personiskajā pieredzē – esmu lūdzis Dievu, vērsies pie Dieva šī vārda sākotnējā nozīmē (Dievs taču ir sens baltu vārds ar kopēju indoeiropiešu izcelsmi, kristiešu misionāri Latvijā to ir tikai pārņēmuši). Es esmu vērsies pie savas tautas Dieva ar lūgšanām, un tās, pēc visiem kritērijiem spriežot, ir piepildījušās.

Dievturība nav tikai kāds folkloras atzars, tā ir reliģija, bet citāda, nekā šobrīd valdošais priekšstats par reliģiju kā tādu, kas ir izveidojies kristietības iespaidā.

Judeokristieši sacīs, ka mūsu etniskajai reliģijai nav praviešu – bet tā ir radusies un saglabājusies tautā! Un tas varbūt pat ir ticamāks arguments nekā citu reliģiju pravieši, par kuru vīzijām zinātnieki jau 19.gadsimtā ir teikuši, ka tās varēja rasties arī, piemēram, medicīnisku cēloņu rezultātā.

Sacīs, ka tai nav svēto grāmatu – bet ir 9 000 dainu par Dievu vien, tās pat ir grūti vienam cilvēkam visas izlasīt un apkopot.

Sacīs, ka mums nav dziļas teoloģijas. Jā, arāju tautai, kurai iekarotāji un zemes kungi ilgi liedza pat elementāru izglītību, nebija iespējas „skaldīt matus” sholastiskos disputos. Tomēr viņa izdarīja varoņdarbu – saglabāja cauri gadsimtiem senās garīgās zināšanas, lai arī, kā mums varētu šodien likties, vienkāršā dainu formā un valodā.

Man tomēr nav ilūziju, ka visi latvieši kļūs par dievturiem, jo tā prasa aktīvus meklējumus, domāšanu, nevis aklu ticību, bet noteikti dievturībai ir sava vieta Latvijas reliģiskajā spektrā.

 

L.S. Ko dievturība var dot cilvēka dvēselei?

G.K. Tā var dot piederības apziņu kaut kam lielākam – savai tautai.

Precīzi to, kāda tā bija agrāk, mēs nezinām. Un pat ja viņu atjaunotu tādu kā senlaikos, varbūt tā vairs neiederētos mūsdienās. Dievturība ir senās reliģijas turpinājums, atvērta arī pārmaiņām..

 

L.S. Vai tā var audzināt dvēseli?

G.K. Tā var dot miera sajūtu, piederības sajūtu savai zemei.

Viens no maniem lielākajiem reliģiskajiem pārdzīvojumiem ir bijis, kad es kādos gadskārtu svētkos sagaidīju saullēktu. Tā bija Lielā diena un tas bija kādā pilskalnā. Ļoti daudzām senajām tautām pavasara saulgrieži taču ir jauna gada sākums. Miglainajā pavasara rītā lēca saule, mēs dziedājām mūsu Dieva dziesmas un tā bija sajūta, ka tiešām ir sācies jauns gads. Šo sajūtu es novēlētu piedzīvot katram latvietim.

 

 

 

 

 

Es negribu ķīvēties ar kristiešiem.

Es domāju, ka mums ir jāsadzīvo. Ja mēs uzskatām, ka esam demokrātiska sabiedrība, un kā demokrātijas piemērs mums ir ASV, tad tur taču ir sastopamas visas reliģijas un sektas, kādas vien iespējamas – gan Rietumu, gan Austrumu, gan vecas, gan jaunas, bet viņi sadzīvo.

Viņi polemizē, bet dzīvo mierīgi, kamēr negadās kādi ekscesi, kāda destruktīva sekta, kas izraisa, piemēram, publiskas pašnāvības kā pagājušā gadsimta 70.gados, kad bija tāda Džima Džonsa sekta. Viņi uzskatīja, ka ASV viņus nemīl, aizbrauca uz Gajānu Dienvidamerikā, nodibināja tur Džonstaunu, bet galu galā kolektīvi izdarīja pašnāvību. Uz turieni brauca amerikāņu senatori, meklēt savus sektā iestājušos bērnus un Džonsam likās, ka viņu tūlīt arestēs. Viņš visiem deva pavēli mirt. Viņš bija tā nozombējis savas sektas locekļus, ka cilvēki stāvēja rindā pēc limonādes, kurai bija pievienoti cianīdi. Vispirms viņi noindēja savus bērnus, pēc tam paklausīgi iedzēra to paši, bojā gāja pāri par 900 cilvēku.

Mums Latvijā ir jāsadzīvo. Es varu parakstīties zem katra katoļu kardināla vai luterāņu arhibīskapa vārda, kad viņi runā par tikumību, par materiālisma un mantas kultu, kas saēd mūsu sabiedrību, par ģimenes saglabāšanu. Mums ir kopā jādzīvo šajā zemē, šajā laikā, kas, manuprāt, ir viens no vissarežģītākajiem visā latviešu tautas vēsturē. Mēs pat varētu kopīgi padomāt, kā palīdzēt tiem, kuru vienīgās vērtības ir patērnieciskums, hedonisms un egoisms.

 

Dievturība dod miera sajūtu, skaistuma sajūtu, piederību savai dzimtai. Tas senču kults, ko mēs zinām – latviskie kapu svētki pat ir ierakstīti Latvijas kultūras kanonā – no kurienes tas nāk? No veļu kulta, kas ir dievturiem. Starp citu, dievturiem ir izdevies paglābt no izzušanas vēl vismaz divas lietas, kas ir ierakstītas šajā kanonā – kokļu gatavošanas un spēlēšanas, kā arī tautas tērpa nēsāšanas tradīcijas.

Tā ir piederības sajūta savai dzimtenei. Jebkuras ticības vai neticības Latvijas pilsonis, protams, var būt (bet var arī nebūt) patriots, var cienīt latviešu kultūru, valodu un aizstāvēt Latviju ieročiem rokās, bet dievturis noteikti būs tāds.

Tātad dievturības pastāvēšana un attīstība – tā ir lielāka garantija, ka tauta dzīvos.

 

L.S. Kāds ir dvēseles galamērķis, ko dievturība redz – ārpus latviskā? Es domāju attieksmi pret reinkarnāciju, kur paliek dvēsele pēc nāves?

G. Manis pieminētais Viljams Džeimss ir teicis, ka cilvēku reliģiozitāte var izpausties ļoti atšķirīgi, dažādi cilvēku personības tipi meklē dažādas, sev atbilstošas, reliģijas. Man šie dažādie meklējumi ir ļoti saprotami. (Piemēram, es pēc savas iedabas esmu diezgan kontemplatīvs cilvēks, bet dievturība pieder pie dzīvi apliecinošām reliģijām, tajā nav un nevar būt klosteru…) Taču mūsdienās šī garīgo meklējumu vēlme jau tiek pārvērsta par savdabīgu garīgo tirgu. Kad ieiet Rēriha grāmatnīcā, tur var nojukt. Var nojukt arī, ja sāk internetā lasīt kaut kādas ezotērikas lapas bez priekšzināšanām. Tāpēc būtu vajadzīgs skolās tāds priekšmets kā salīdzinošā reliģiju mācība, ne tikai ētikas mācība. Un tai noteikti būtu jābūt nekonfesionālai, jo, ja to māca kādas konfesijas pārstāvis, tad, kā likums, vienmēr notiek šīs konfesijas pretstatīšana visām citām. To varētu pasniegt filozofi, vai nekonfesionāli teologi, tai jābūt objektīvai, ar mērķi iepazīstināt ar to garīgo diapazonu, kas cilvēkam ir pieejams mūsdienās.

Kas attiecas uz reinkarnāciju, tad dievturība līdz šim nav runājusi par šo tēmu, jo dainās uz to nav tiešu norāžu. Mums ir cits priekšstats. Cilvēks pēc latviešu dievturības uzskata ir trīsvienīgs. Ir miesa, kura augšām neceļas, bet atgriežas Zemes mātes klēpī. Ir dvēsele, kas atgriežas pie Dieva, un ir tāds oriģināls jēdziens kā velis – citās, ezotēriskās mācībās tas varētu saukties par astrālo ķermeni. Velis ir starpnieks starp miesu un dvēseli, kurš gan dzīvo kādu laiku smalkajās pasaulēs, tomēr ir mirstīgs. Viņu atceras dzimta veļu laikā. Nemirstīga ir tikai dvēsele. Jautājumā par pārdzimšanu ir dažādas versijas. Varbūt kādās dainās tas parādās, varbūt nē. Ernests Brastiņš par to nerunāja, viņam arī nebija laika. 1940.gadā, kad vēl pat plašas represijas nebija sākušās, viņu jau apcietināja čeka viņa ļoti izteiktā nacionālisma dēļ un drīz nošāva kopā ar viņa dēlu, ģimnāzistu.

 

L.S. Tāds priekšstats par trīsvienīgu cilvēku ir interesants.

G.K. Jā, un diezgan oriģināls.

Vēl varētu piebilst, ka latviskā dievestība ir drīzāk monoteiska, nekā politeiska (kas tiek uzskatīts par mazāk attīstītas reliģijas pazīmi). Tieši Dieva vārds dominē mitoloģiskajās dainās. Kaimiņiem – krieviem, lietuviešiem Pērkons ir minēts kā galvenais Dievs, bet mēs uzskatām Pērkonu kā Dieva darošo izpausmi.

Mūsu Laima ir neparasta dieviete citu reliģiju kontekstā, un arī Māra, lai gan tā kā Zemes māte ir sastopama visām tautām. Nevajadzētu tomēr uzskatīt, ka tās ir divas atsevišķas latviešu dievietes, tās ir Dieva izpausmes. Māra simbolizē materiālo pasauli, kurā mēs visi eksistējam. Dievs ir garīgā pasaule. Laima ir laika faktors, mēs taču dzīvojam telpā un laikā. Laima ir laiks, liktenis – kā Dieva likteņa izpausme. Dievturībā nav politeisma kā tas ir, piemēram, citām senās Eiropas tautām, kur ir daudz kara dievu, mīlas dievu un visādu citādu dievu.

Mums ir viens Dievs. Vai, precīzāk – Dieviņš – kurā tautā vēl Dievu tā uzrunā!

Pazīstu kādu kolēģi psihoterapeitu, viņam ļoti patīk antīkā kultūra, viņš zina visus sengrieķu dievus un savā blogā raksta – jā, nu ko tad mūsu dieviņš, viņš staigā pelēkā mētelītī pa rudzu lauku, vai tad viņu var salīdzināt ar Olimpa dieviem – Apolonu, Zevu! Bet es domāju, ka viņš spriež nepareizi. Jo mūsu Dieviņš, tas ir mūsu Dieviņš, un kura vēl tauta tik mīļi sauc savu Dievu. Šie semītiskie dievi ir tik bargi! Jehova, un tas pats musulmaņiem. Korāns jau ir spēcīga grāmata, bet, kad es to izlasīju, mani pārņēma ļoti pretrunīgas izjūtas. Allāhs skaitās labs un žēlsirdīgs, bet vienlaicīgi tur ir nepārtraukti draudi – ja tu nedarīsi tā, tad tev būs tiesa un elle, un tu degsi mūžīgi ugunīs. Tiek prasīta pilnīga padevība, ko arī nozīmē vārds islāms.

Nekā tāda mums nav. Mums ir dainas, kur cilvēks ir parādīts kā Dieva draugs, kur Dievs ir minēts kā cilvēka ceļabiedrs.

 

Es iesāku garu ceļu,

Nāc, Dieviņ, līdz ar mani.

Ja nenāci pats, Dieviņ,

Dod man savu zobentiņ’.

 

Tumsā gāju vakarā,

Kas jel man biedram nāca?

Dieviņš man biedram nāca,

Mēnestiņis gaišumam.

 

Žurnāls Mistērija 07.2015