Dievietes kā iekšēji tēli
Dažādie arhetipi, kuri mīt sieviešu dvēselēs atspoguļojas grieķu dieviešu tēlos. Piemēram, Demetra ir mātišķuma dieviete, – sievietes mātišķuma jūtu arhetipa iemiesojums. Citas dievietes: Persefone meita, Afrodīte iemīļotā, Artemīda māsa un konkurente, Atēna stratēģe, Hestija pavarda uguns sargātāja. Būtībā arhetipiem nav vārdu un dieviešu tēli ir noderīgi vienīgi tad, kad tie atbilst sieviešu izjūtām un jūtām.
Arhetipisko uzskatu kopumu izstrādāja Karls Gustavs Jungs, kurš aplūkoja tos kā kolektīvajā zemapziņā mītošus instinktīvas rīcības tēlu modeļu shēmas. Šīs shēmas nav individuālas, tās ir līdzības, kas raksturīgas zināmam ļaužu kopumam.
Arhetipiski ir visi mīti un pasakas. Gluži tāpat arhetipiski ir arī daudzie sapņu tēli un sižeti. Un tieši vispārējā arhetipisko tēlu modeļu līdzība ir norāde uz dažādo kultūru mītoloģiju līdzību.
Dievietes un arhetipi
Dažādu tautu dievu tēli gan pēc savā ārējā izskata, gan rīcības, uzvedības un domāšanas atgādina cilvēkus. Būtībā senie dievi ir mūsu kolektīvās zemapziņas, arhetipiskās atmiņas vēstījums. Tieši tādēļ tie mums ir tik tuvi.
Vairāk pazīstami mums ir divpadsmit Olimpa dievi: seši dievi – Zevs, Poseidons, Hermejs, Apolons, Aress, Hēfests un sešas dievietes Dēmetra, Hēra, Artemīda, Atēna, Afrodīte un Hestija. Manis aprakstītie arhetipi ir sešas Olimpa dievietes Hestija, Dēmetra, Hēra, Artemīda, Atēna, Afrodīte un arī Persefone, kuras tēls ir neatdalāms no mīta par Dēmetru.
Es esmu klasificējusi šīs dievietes šādi: dievietes-jaunavas (vai nesaistītās dievietes), saistītās dievietes un alķīmiskā dieviete.
Dievietes-jaunavas vēl senajā Grieķijā tika izdalītas kā atsevišķa dieviešu grupa. Katrai no šīm grupām ir īpaša, no otras atšķirīga pasaules uztvere un attiecības un attieksme pret apkārtējiem. Lai sieviete spētu dziļi mīlēt, būt radoša un strādātu ar prieku, viņā jābūt līdzsvaroti izpaustiem visu iepriekšminēto dievību arhetipiem, pie tam, katram savā laikā.
Vispirms aprakstīšu dievietes-jaunavas. Artemīda (romiešiem Diāna) medību un Mēness dieviete. Artemīdas pārvaldībā ir brīvā, mežonīgā daba. Viņas bultas vienmēr trāpa mērķi un viņa pārvalda dzīvniekus.
Atēna romiešiem Minerva gudrības un amatu dieviete, kā arī varonības pārvaldniece, pie tam arī Atēnu pilsētas pārvaldniece. Atēnu bieži attēlo tērptu bruņās, jo līdztekus visam nosauktajam viņa ir arī veiksmīga kara stratēģijās.
Hestija romiešiem Vesta bija pavarda uguns pārvaldniece, vismazāk zināmā no visiem Olimpa dieviem. Hestijas simbols ir pavarda un tempļu uguns.
Dievietes jaunavas ir sievietes neatkarības iemiesojums. Atšķirībā no citiem debesu iemītniekiem viņām nav noslieces uz mīlestību. Emocionālās pieķeršanās viņas neatrauj no tā, ko viņas uzskata par nozīmīgu. Viņas necieš no mīlestības sāpēm. Kā arhetipi viņas apliecina sievietes neatkarību, patstāvību un koncentrēšanos uz viņām vērtīgu mērķu sasniegšanu. Artemīda un Atēna atspoguļo mērķtiecību un loģisku domāšanu, tāpēc šis arhetips ir vērsts uz sasniegumiem. Hestija ir intraverss arhetips, viņas uzmanība un koncentrēšanās ir vērsta iekšējās dzīlēs. Šie trīs arhetipi paplašina mūsu priekšstatus par tādām sievišķām īpašībām zināšana un pašpietiekamība. Tās ir saistošas sievietēm, kuras aktīvi tiecas uz pašu uzstādītiem mērķiem.
Otro grupu veido saistītās dievietes Hēra, Demetra un Persefone. Hēra romiešu Junona ir laulības dieviete. Viņa ir Olimpa augstākā dieva Zeva sieva. Dēmetra romiešu Cerērā auglības un zemkopības dieviete. Mītos īpaša nozīme tiek piešķirta Demetrai kā mātes tēlam. Persefone romiešu Prozerpīne ir Demetras meita. Grieķi viņu dēvēja arī par Koru meiteni.
Šīs trīs dievietes pārstāv tradicionālos sievas, mātes un meitas tēlus. Kā arhetipi tās ir vērstas uz savstarpējām attiecībām, kurās liela nozīme ir veseluma un labklājības virzienā vērstiem pārdzīvojumiem, ar attiecību pārdzīvojumiem. Viņas izpauž sievietes nepieciešamību pēc saistībām un pieķeršanās. Šīs dievietes pielāgojas citiem, tāpēc tiek dēvētas par saistītajām. Viņas cieš. Vīriešu kārtas dievi viņas izvaroja, nolaupīja, nospieda un pazemoja. Kad gruva viņu saites un viņas jutās aizvainotas savās jūtās, viņās parādījās tādi simptomi, kas līdzinās parastu cilvēku psihozēm. Un katra no viņām, lai vai kā, tomēr pārvar savas ciešanas. Tieši šo dieviešu stāsti citām sievietēm ļauj saprast viņu pašu psihoemocionālās izpausmes zaudējumu gadījumos un sevī rast spēku tikt galā ar dvēseliskajām sāpēm.
Mīlestības un skaistuma dieviete Afrodīte romiešu Venera ir skaistākā un neaprakstāmākā alķīmiskā dieviete, vienīgā, kura atbilst trešajai grupai. Viņai bija daudz mīlas romānu un milzums bērnu. Afrodīte iemieso sevī erotisko pievilcību, saldkaisli, seksualitāti un tiekšanos pēc jaunas dzīves. Viņa pati pēc savas gribas iesaistās mīlas sakaros un nekad nav upuris. Tādejādi viņā savienojas dieviešu-jaunavu patstāvība un attiecību tuvību, kas raksturīga saistītajām dievietēm. Viņas apziņa ir vienlaikus ir gan koncentrēta, gan uztveroša. Afrodīte pieļauj attiecības, kas vienlaikus skar gan viņu pašu, gan viņas aizraušanās objektu. Afrodītes arhetips sievietes izaicina attiecībās meklēt drīzāk intensitāti, nevis patstāvību, cienīt radošuma norišu izpausmes un prasmi būt atvērtai izmaiņām un atjaunotnei.
Dievu ciltskoks
Lai labāk izprastu katras dievietes būtību un viņu savstarpējās attiecības, vispirms ir būtiski izpētīt viņu mītoloģiskās attiecības. Šādu iespēju mums piedāvā Hesiods ar savu galveno darbu Teogonija, kurš ietver vēstījumus par dievu rašanos un par viņu dzimtu.
Kā vēsta Hēsiods, sākumā bija Haoss. Tad radās Geja (Zeme) drūmais Tartars (neizmērojamās un nesasniedzamās pazemes dzīles) un Eross (mīlestība).
Varenā, auglīgā Geja-Zeme radīja dēlu Urānu zilās bezgalīgās debesis. Tad viņa pārī ar Urānu radīja divpadsmit Titānus pirmatnējos dabas spēkus. Pēc Hesioda titāni bija Olimpa dievu priekšteči.
Urāns bija pirmais, tēvišķais tēls grieķu mītoloģijā un viņš pilnīgi un galīgi neieredzēja savus laulībā ar Geju radītos bērnus un neļāva tiem atstāt viņas galvaskausu (mītnes vietu), tādējādi pakļaujot Geju šausmīgām mokām. Viņa palīgā aicināja Titānus, bet neviens no tiem, izņemot pašu jaunāko Kronosu romiešu Saturnu neuzdrošinājās iejaukties. Viņš atsaucās Gejas lūgsnām pēc palīdzības un apbruņojies ar Gejas doto sirpi noslēpās gaidīt Urānu.
Kad atnāca Urāns un apgūlās pie Gejas, Kronoss tvēra sirpi un nogrieza tēvam ģenitālijas un iemeta tās jūrā. Kopš šī brīža Kronoss kļuva par augstāko dievu un kopā ar Titāniem pārvaldīja Visumu. Viņi radīja milzums jaunu dievu. Kāds no tiem bija upju, kāds cits vētru un vēl cits varavīksnes dievs. Vēl citi bija briesmoņi un atspoguļoja ļaunumu un šausmas.
Kronoss kļuva par savas māsas Titanīdas Rejas vīru un no viņu savienības piedzima pirmā Olimpa dievu paaudze: Hestija, Demetra, Hēra, Hadess, Poseidons un Zevs.
Un atkal patriarhālais pirmtēvs šoreiz jau Kronoss centās iznīcināt savus bērnus. Geja pareģoja, ka viņu uzvarēs paša dēls. Viņš nevēlējās to pieļaut un norija visus savus bērnus jau uzreiz pēc viņu piedzimšanas, pat nenoskaidrojis, vai tas ir zēns vai meitene. Tā viņš norija trīs meitas un divus dēlus.
Kārtējo reizi kļūdama grūta un apraudājusi savus iepriekš dzimušos bērnus, Reja vērsās pie Gejas un Urāna ar lūgumu palīdzēt viņai nosargāt pēdējo bērnu un sodīt Kronosu. Vecāki viņai ieteica noslēpties Krētas salā un kad bērns māks pasaulē apmānīt Kronosu un iedot viņam autiņos ietītu akmeni. Steigā Kronoss norija akmeni, domādams, ka tas ir zīdainis.
Izglābto bērnu sauca par Zevu. Vēlāk viņš novāca no ceļa tēvu un sāka valdīt pār visiem dieviem un pār mirstīgajiem. Zevs bija audzis slepus no Kronosa un, izmantodams viltību, piespieda viņu atrīt norītos bērnus, viņa brāļus un māsas un kopā ar viņiem sāka ilgu un nopietnu cīņu par iespēju valdīt pār pasauli, kas beidzās ar uzvaru pār Titāniem un viņu ieslēgšanu drūmajās Tartara pazemes dzīlēs.
Pēc uzvaras pār Titāniem trīs brāļi dievi Zevs, Poseidons un Hadess saalīja Visumu savā starpā. Zevs savā pārziņā ņēma debesis, Poseidons jūru un Hadess pazemes valstību. Lai arī Zeme un Olimps bija visu īpašums, tomēr Zevs savu varu izplatīja pār visiem. Trim māsām Hestijai, Dēmetrai un Hērai saskaņā ar grieķu patriarhālo pasaules skatījumu nebija īpašu tiesību.
Pateicoties saviem mīlas sakariem, Zevs kļuva par nākamās dievu paaudzes ciltstēvu. Tie bija Zeva un Lēto bērni, dvīņi Artemīda un Apollons (Saules dievs), Zeva un Demetras meita Persefone, Zeva un Maijas dēls, dievu vēstnesis Hermejs un Zeva un viņa likumīgās sievas bērni kara dievs Aress un uguns dievs Hēfests. Runājot par Afrodītes dzimšanu, ir divas versijas viena vēsta par to, ka viņa ir Zeva un Dionas meita, cita stāsta, ka viņa bija jau pirms Zeva. Un no Zeva sakara ar mirstīgu sievieti Semelu piedzima Dionīss.
Vēsture un mītoloģija
Būtībā grieķu mītoloģiskie stāsti par dieviem un dievietēm ir sava laika vēsturisko notikumu atspulgs. Tā ir patriarhāla mītoloģija, kura īpaši paaugstina Zevu un varoņus. Tās pamatā ir sadursme starp ļaudīm, kuri ticību saista ar mātišķo sākotni un iekarotājiem, kuri sekoja kara dieviem un kuru kara kulti balstījās vīrišķajā sākotnē.
Kalifornijas Universitātes Losandželosā profesore un Eiropas mītoloģijas speciāliste Marija Gimbutas raksta par tā saucamo Seno Eiropu par pirmo Eiropas civilizāciju. Zinātnieki vērtē, ka Senās Eiropas kultūra ir veidojusies visticamāk pirms pieciem, bet iespējams pat pirms 25 tūkstošiem gadu, līdz laikam, kad radās patriarhālās reliģijas. Šī senā mātišķā, miermīlīgā kultūra bija saistīta ar zemi, jūru un Dižās Dievietes kultu. Ziņas, kas pa mazam gabaliņam sakopotas arheoloģiskajos izrakumos, parāda, ka Senās Eiropas sabiedrībai nebija raksturīgi īpašuma un sociālās kārtas tajā valdīja vienlīdzība. Senā Eiropa tika sagrauta, no austrumiem un ziemeļiem ielaužoties hierarhiski veidotām indoeiropiešu ciltīm.
Iekarotāji bija kareivīgi, pret mākslu vienaldzīgi, patriarhālai morālei uzticīgi ļaudis. Viņi ar milzīgu pārākumu izturējās pret paverdzināto, lai arī smalkāku un vairāk attīstīto vietējo tautu kultiem un viņu Dižo Dievību, piemēram, Astarti, Ištaru, Inannu, Nutu, Isis.
Viņu pielūdza kā dzīvību radošo, sievišķo sākotni, dziļi saistīto ar dabu un auglību, atbildīgu gan par radošajām, gan par ārdošajām dzīvības norisēm. Čūska, balodis, koks un Mēness ir Dižās Dievietes svētie simboli. Pēc vēsturnieka-mītologa Roberta Greivsa domām līdz brīdim, kad parādījās patriarhālās reliģijas, uzskatīja, ka Dižā Dieviete ir nemirstīga, nemainīga un visu varoša. Viņai bija nepieciešami mīļākie nevis tāpēc lai viņas bērniem būtu tēvs, bet tikai un vienīgi pašas baudas dēļ. Vīrišķo Dievu nebija. Reliģiskā kulta izpratnē nepastāvēja tāds jēdziens kā tēvišķums.
Viens pēc otra sekoja indoeiropiešu ielaušanās un Dižo Dievieti gāza no troņa. Autoritāri pētnieki to saista ar laika posmu starp 4500 2400 gadiem p.m.ē. Dievietes nepazuda pavisam, bet kā otršķirīgas iekļāvās iekarotāju kultos.
Iekarotāji savu patriarhālo kultūru un savu kareivīgo reliģisko klutu uzspieda vietējiem iedzīvotājiem. Dižā dieviete kā otršķirīga būtne dažādās izpausmēs kļuva par dievu kalponi, par dieviem-vīriešiem pakļauto. Sākotnēji spēks piederēja sievišķām dievībām, taču tagad to pārņēma vīrišķais spēks. Mītos pirmo reizi parādījās izvarošanas tēma: radās mīti, kuros dievi-vīrieši nogalina čūskas Dižās Dievietes simbolu. Dižās Dievietes rīki tika sadalīti starp vairākām dievietēm. Mītologs Džeimss Harisons uzskata, ka Dižā Dieviete kā sasistā spogulī atspoguļojas daudzās citās zemākas pakāpes dievietēs: Hēra saņēma svētas laulības ticējumus, Dēmetra mistērijas, Atēna čūsku, Afrodīte balodi, Artemīda brīvo savvaļas dabu.
Grāmatas Kad dievs bija sieviete autors Merlins Stouns galējā Dižās Dievietes pazemināšana notika vēlāk, līdz ar jūdaisma, kristietības un musulmanisma reliģijas sākumiem. Vīrišķā dievība ieņēma svarīgāko stāvokli. Sievišķās dievietes pamazām tika atvirzītas otrajā plānā; sievietes sabiedrībā gluži tāpat. Tas zināmā mērā izbrīna, bet sievišķo sakrālo rituālu nozīmības mazināšanās spēcīgi ietekmēja sieviešu tiesības kopumā.
Vēsturiskās dievības un arhetipi
Dižo Dievieti pielūdza gan kā Radītāju, gan arī kā Ārdītāju, gan auglības, gan kataklizmu pārvaldnieci. Kolektīvajā zemapziņā Dižā Dieviete vēl joprojām pastāv kā arhetips. Mēs bieži pat neapzināti esam jutuši Dižās Dievietes klātbūtni. Jaunās mātes drīz pēc bērna piedzimšanas bieži sajūt drausmīgas psihozes, depresijas, halucinācijas un dīvainas vainas sajūtas.
Dižās Dievietes arhetipam piemīt spēks, kas ir raksturīgs pašai Dižajai Dievietei un bija ārēji īpaši aktualizēts tai laikā, kad Viņas kultam bija svarīga nozīme cilvēku dzīvē. Šis arhetips spēj izraisīt spēcīgas iracionālas bailes un izkropļot realitātes priekšstatus. Grieķu dievietes nebija tik varenas un spēcīgas kā Dižā Dieviete. Viņas drīzāk ir prasmīgas katra savā jomā un viņu spēks tiek vērsts katrs citā virzienā un darbības veidā. Katras ietekmēs sfēra ir cita. Gluži tāpat arī katras sievietes dvēselē grieķu dievietes nav tik stipras kā Dižā Dieviete. Viņas nespēj tik spēcīgi un ietekmīgi izmainīt apkārtējos notikumus.
Grieķu dieviešu dzimtā visspēcīgākās ir Afrodīte, Dēmetra un Hēra. Viņas ir ciešāk saistītas ar Dižo Dievieti, nekā pārējās četras dievietes. Afrodīte ir attālināta Dižās Dievietes auglības spēka izpausme, Dēmetra mātišķais aspkekts, Hēra attālināta Debesu pārvaldnieces izpausme. Nākamajās grāmatas daļās mēs pārliecināsimies par to, ka, lai arī atsevišķi viņas ir mazāk stipras par Dižo Dievieti, tomēr visas kopumā sievietes dvēselē viņas pārstāv neatdalāmus spēkus.
Sievietēm, kuras ietekmē jebkura no šīm trim dievietēm, ir jāapgūst pretošanās prasmes, jo akla sekošana Afrodītes, Dēmetras vai Hēras pavēlēm var ļoti nelabvēlīgi ietekmēt viņu dzīvi. Līdzīgi kā pašas Senās Grieķijas dievietes, arī to arhetipi nekalpo mirstīgo sieviešu interesēs un viņu savstarpējo attiecību labā. Arhetipi pastāv ārpus laika un nav saistīti ar sieviešu dzīvi un viņu vēlmēm.
Trīs no četriem atlikušajiem arhetipiem Artemīda, Atēna un Persefone ir dievietes-meitas. Viņas ir attālinātas no Dižās Dievietes par vienu paaudzi. Gluži tāpat kā arhetipi, tās galvenokārt ietekmē raksturu, nevis ko citu.
Hesta, visvecākā, gudrākā un cienījamākā dieviete no visām, pilnībā ir attālinājusies no varas. Viņa pārstāv dzīves garīgo šķautni, kuru ir būtiski atrast ikvienai sievietei.
Grieķu Dievietes un mūsdienu sievietes
Grieķu dievietes ir sieviešu tēli, kuri mīt cilvēka apziņā jau vairāk nekā 3000 gadu. Tie atspoguļo sieviešu centienus, tajos iemiesojas rīcības modeļi, kuri vēsturiski sievietēm netika ļauti.
Grieķu dievietes ir skaistas un stipras. Viņas ļaujas tikai un vienīgi savām vēlmēm un viņam neko nenozīmē ārējas pavēles. Šajā grāmatā ir apliecināts tas, ka kā arhetipi viņas spēj ietekmēt gan sievietes raksturu, gan arī dzīves virzību.
Šis dievietes atšķiras viena no otras katrai no tām ir īpašas pozitīvās un arī īpašas negatīvās izpausmes. Mītoloģija parāda, kas tieši viņām ir svarīgs un līdzībās vēsta mums par šo sieviešu iespējām.
Tāpat es esmu sapratusi, ka grieķu Olimpa dievietes, no kurām katra ir īpaša un dažkārt pat ir naidīgas viena pret otru, būtībā ir sievietes iekšējās daudzveidības un iekšējo konfliktu līdzība, tādējādi uzsverot sarežģītību un daudzšķautnainību. Katrā sievietē potenciāli dzīvo visas dievietes. Kad vairākas dievietes cīnās par varu vienā sievietē, viņai pašai jāizlemj, kuras izpausmes viņai nepieciešamas un kurā brīdī katra no tām dominēs, citādi viņa mētāsies no vienas galējības otrā.
Gluži tāpat kā mēs, arī grieķu dievietes dzīvoja patriarhālā sabiedrībā. Vīrišķie Dievi pārvaldīja zemi, debesis, okeānu un pazemes valstību. Katra dieviete šo iekārtu uztvēra citādi vai nu attālinoties no vīriešu pasaules, vai arī saistoties ar to, vai vēl kāda iegrimstot savā pasaulē. Dievietes, kuras cienīja patriarhālas attiecības, bija saistītās dievietes un vājas salīdzinājumā ar vīrišķiem dieviem, kuri savienībā ar dievietēm valdīja un ne vienmēr pildīja viņu vēlmes. Tādējādi grieķu dievietes atspoguļo patriarhālā kultūrā dzīvojošu sieviešu dzīves modeļus.